Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Laukus no manis ārā neizdabūt
«Mārtiņš ir jūrmalnieks, nāk no Slokas, es esmu no Talsiem, no laukiem, un, kā saka Mārtiņš, – tu meiteni vari aizvest no laukiem, bet ne laukus no meitenes. Man vienmēr ir gribējies darīt, es neesmu dzīvokļa cilvēks. Kad vēl nebijām precējušies, bieži braucām uz Kaņiera ezeru makšķerēt, tāpēc mums šī vieta iepatikās. Mārtiņš tāpat jau bija pieradis braukt uz darbu garāku gabalu, man tagad darbs ļauj strādāt no mājām, un tādā veidā es arī visu paspēju. Tajās trijās stundās, ko pavadītu ceļā, varu daudz ko padarīt. Aizveru datoru un esmu dobē. Citreiz gan tas vairs nav veselīgi, jo neatšķir, kur ir darbs, kur mājas dzīve un bērni,» stāsta Zane.
«Kad iegādājāmies šo zemesgabalu, te bija džungļi un lērums augļkoku, un savā jaunības neprātā mēs ļoti daudz nozāģējām. Ābeles tagad ir fantastiska vieta, kur patverties no saules. Ja uz terases ir karsts, tad lielākā daļa svinību notiek šeit, zem ābeles. Un es pat nezinu, ko mēs tur nozāģējām. Palikusi ir olplūme, saldais ķirsis, dzidrais, ābele, kurai katrā zarā ir citi āboli… Tagad es tā noteikti nebūtu darījusi, bet sapratne jau nāk tikai ar gadiem. Turklāt tie koki pat netraucēja mājas celtniecībai!» atzīst Zane, atklājot, ka nu palēnām kokus paši stāda atpakaļ.
Citi lasa
«Mums nekad brīvdienās nerodas vēlme braukt atpūsties, piemēram, uz viesu mājām. Mēs paši šeit visu esam iekārtojuši tā, lai varam arī atpūsties. Ir pirts, kurā ejam katru sestdienu, un baļļa. Mūsu siltumnīca. Man tas bija ļoti svarīgi,» stāsta Zane.
«Ienācām mēs te pirms deviņiem gadiem, kad sākām celt māju. Nākamā bija pirts, jo mums ļoti patīk iet pirtī, un tad bija garāža. Siltumnīca nāca tāpēc, ka man izauga tomāti, kas jau bija aizņēmuši visu pirti, jo istabā tiem vairs nebija vietas. Tā kā siltumnīca jau bija nopirkta, es teicu: vispār jau šo sestdien pirtī nevar iet, jo tur ir mani tomāti… Gāza lietus, un Mārtiņš skrūvēja siltumnīcu. Visi kaimiņi skatījās un domāja – nabaga cilvēks! Tikmēr Zane jau pie žoga gaida ar tomātiem! Bet viņš kaut kā mani pacieš. Es esmu pilnīgs mājas cilvēks, nejūtu robežu, kad vajadzētu apstāties. Un viņš ir tas, kas pasaka: Zane, viss, liec nost kapli, kaut kur braucam! Tādā ziņā esam labs tandēms – es viņu noturu pie zemes, bet viņš savukārt mani mazliet piestopē. Jo dzīve tomēr jābauda – dobe aizaugs jebkurā gadījumā…»
Sapņi, zemesvēži un gribasspēks
«Dārzā nebaidos kļūdīties – kaut ko daru, tad pārdomāju un daru citādāk. Dārzs kļūdas piedod. Esmu stādījusi augus iekšā un rakusi ārā, jo man ir tāds kurzemnieces spīts – man šķiet, ka manā dārzā var augt viss. Ja dārzā nav ēnainas vietas, kur stādīt rododendru, es vienalga atradīšu, kur man tas augs. Mums te ir zemesvēži, tāpēc ir augstās dobes. Viens bija ticis siltumnīcā – noteikti kopā ar kompostu biju ienesusi –, un tad es visu pavasari viņu medīju. Viņš apēda visus redīsus! Mēs neviens tos neēdām, visus atstājām zemesvēzim, lai tikai viņš nepārmetas uz tomātiem. Taču es viņu noķēru – ieraku zemē burciņu ar alu, un tur viņš bija iekritis. Sajūta bija, ka esmu vinnējusi Superbingo!» smejas Zane, stāstot, ka augstajās dobēs šobrīd aug kabači, burkāni, gurķi, jaunā salātu porcija, garšaugi, sīpoli – viss, kas nepieciešams gatavošanai. «Ziemai visādus labumus dod mana mamma, viņai ir liels dārzs. Savukārt savas skaistuma dobes veidoju tā, lai tajās nemitīgi kaut kas zied.
Plānoju nonākt līdz tam, ka stādīšu tikai to, kas neprasa tik daudz laika kopšanai.
Šobrīd vēl stādu, ko es gribu, un pagaidām tieku galā, jo, esot dārzā, laiku neskaitu. Bet neviens jau nekļūst jaunāks, tāpēc ar Mārtiņu cenšamies kādas lietas automatizēt, lai tas neprasa laiku, jo vilkt šļūtenes un pašai laistīt man noteikti negribētos. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki vakaros šajā karstumā divas stundas pavada laistot…»
Zane neslēpj, ka lielākā sapņotāja noteikti ir viņa, bet Mārtiņš – vairāk tas, kurš šos sapņus izpilda. «Viņš te neko vairs negribētu darīt, bet man jau ir jaunas idejas. Kad tad, ja ne tagad?! Es domāju, ka vecumdienās mēs to visu baudīsim, šobrīd tas īsti nesanāk. Šad tad jau es atnāku līdz siltumnīcai, man te vislabāk patīk, kad līst lietus… Ja neesmu nekur manāma, bērni zina – mamma ir siltumnīcā. Ja trāpās kāda grāmata, kas mani aizrauj, nāku šeit lasīt, lai neviens netraucē, bet tā notiek reti. Ceru, kādreiz būs vairāk laika šeit grāmatas lasīt. Un tomātus no sēklām audzēju ne jau tāpēc, ka man nebūtu ko darīt, bet tāpēc, ka man patīk eksperimentēt ar šķirnēm. Ar savu tomātu audzēšanu mājā esmu sabojājusi visas palodzes. Tā kā Mārtiņš arī siltumnīcā uztaisījis laistīšanas sistēmu, ko var palaist automātiski, tad drošu sirdi varam arī kaut kur aizbraukt. Tieši tāpēc mums nav mājdzīvnieku – tos nevar attālināti kontrolēt. Bet tāpat jau visam rokas par īstu – nepaguvu apsegt ķirsi, un ogu vairs nav, visas apēda strazdi. Bija gatavi smiltsērkšķi, domāju – šodien noteikti ir jānolasa, eju ar ķeblīti un spaini un jau redzu – visu ražu putni pa nakti apēduši. Reizēm sāp sirds, ka audzē un ražu nemaz nenovāc. Jāņogas gan jānolasa… Esmu sapratusi – ja tu patiešām kaut ko ļoti stipri gribi, tad viss sastājas tā, ka parādās arī finansiālās iespējas. Tāpēc saku – jābūt idejai, neatlaidībai, ļoti lielam gribasspēkam un vienkārši jāsāk darīt, tad arī viss ir. Tā ir ar visām lietām.»
Ko nošpikot
- Bruģa maliņas gar dobēm
Zane: «Tas ļauj stiepli, kas nepieciešama robotam, likt pie pašas dobes maliņas, līdz ar to tas visu var nopļaut un pēc tam vairs nav jātrimerē dobes malas.» - Granulu krāsns siltumnīcā
Zane: «Kad tomātiem no mājas jāpārnāk uz siltumnīcu, te vēl ir auksts, tāpēc vajag mazliet apkurināt. Ļoti labs risinājums ir granulu kamīns. Tas nozīmē, ka nav jānes malka, – krāsns augšā ieber maisu granulu, uzliek tik grādus, cik grib, lai būtu, un tad ir silts. Pie viena vēl arī dzīvā uguns kā kamīnā… Ļoti veiksmīgs pirkums.» - Fantastisks atklājums – vīnogas siltumnīcā
Zane: «Tās ir galda vīnogas, iespējams, ārā varētu nosalt. Pagājušo gadu bija piecas ogas – fantastiski garšīgas. Šogad jau ir ķekari, un gaidu ar nepacietību, kad nāks gatavas. Turklāt vīnogulājs siltumnīcu mazliet arī noēno. Tā joprojām ir lielākā problēma, jo stikla siltumnīca ļoti ātri uzsilst un ļoti ātri atdziest, bet tomātiem tas nepatīk. Tāpēc mēģinām rast šai problēmai kādu vizuālu risinājumu. Šobrīd uz jumta uzklāts ēnas siets, kas atvaira saules karstumu un pie viena arī noēno. Ja tā nebūtu, te nevarētu pasēdēt, cik karsts būtu!» - Laistītājs
Zane: «Ja vēlos kaut ko pati aplaistīt, man tas nav jādara ar lejkannu. Tam kalpo šis laistītājs – ripulis ar šļūteni, kam pieslēgts ūdens. Tepat blakus ir viena sprausla, ko varu attaisīt manuāli, un man ir ūdens. Labi ir arī tas, ka šļūtenei ir bremze, – tā vieglāk laistīt. Tiklīdz saprotam, ka dārzā kāds darbs aizņem pārāk daudz laika, meklējam iespējas, kā to atrisināt.» - Ģeotekstils dobēs
Zane: «Tajās vietās, kur skaidri zinu, ka neko nemainīšu, piemēram, zem tūjām vai gar ceļa malu, kur košumkrūmi sastādīti, ir ieklāts ģeotekstils, lai neaugtu nezāles. Pa virsu – mulča.»
