«Mans vīrs jokojot mēdz sacīt, ka te derētu visu nobruģēt. Bet tad man māju nemaz nevajag! Man svarīgākais ir dārzs,» atplaukstot smaidā, pastaigu pa savu pagalmu sāk Kristīne, kas ap sevi iekārtojusi mazo Itāliju.
Kristīne Brice
- Trīs bērnu mamma, pēc profesijas kosmētiķe, pašlaik – mājsaimniece.
- Dārza atrašanās vieta – Ikšķile.
- Platība – 1400 kvadrātmetru.
- Dārza vecums – deviņi gadi.
«Laikam dārznieka gēns ir iedzimis no tēta un omes, kura bija liela dārzniece,» izrādot savu veikumu, spriež Kristīne. «Kad agrāk braucu viņai līdzi uz tirgu, bija jāceļas jau piecos no rīta. Ome tirgoja agros redīsus un treknas, lielas hiacintes, ko salika tādā kā koferī. Kā tirgū to atvēra, tā visas dažu minūšu laikā izpirka.
Vīram Edgaram ļoti patika, ka dārzā ir divi līmeņi. Iepriekšējā saimniece tos bija izveidojusi, atvedot vairākas melnzemes kravas. Mani savukārt uzrunāja terase.
Šo māju un zemi nopirkām, jo saskatījām te potenciālu.
Gan māju, gan dārzu esam pamatīgi pārvērtuši.
Viss sākās ar to, ka esmu liela Itālijas fane. Man šī valsts šķiet kā viens liels skaistuma dārzs. Reizēm ar vīru sēžamies mašīnā un aizbraucam, piemēram, uz Portofino. Taču gribas arī savā dārzā sajust gabaliņu Itālijas. Vēlējos tajā kādu itālisku dizaina elementu, taču īsti nezināju, kur to dabūt.
Bet tad, braucot garām vecajai Ikšķiles ambulancei, ieraudzījām baltu Ulmaņlaika ģipša atlējuma podu. Saimniece to atdeva par simbolisku samaksu ar noteikumu, ka mēs to nepārdosim tālāk, bet novietosim dārzā. Podu iebetonējām un apkārt pusaplī tam sabērām akmentiņus. Dažkārt nošrubējam un nokrāsojam baltu, bet citu gadu sagribas, lai tas būtu vecišķi nosūbējis.
Ierīkojot dārzu, nebija viegli atrast atbilstošus augus – īstajā izmērā un krāsā. Kamēr sapratu, kuri ir visskaistākie un zied visilgāk, pagāja ilgāks laiks. Gribēju stādus iegādāties pietiekami lielus, lai dārzs uzreiz labi izskatītos, un izrādījās, ka reti kur var dabūt, piemēram, lielus bukšus. Labi, ka vienu desmit gadus vecu iedeva tētis.
Kad man piedzima dēliņš Marsels, ļoti iepatikās zilā krāsa, tāpēc dārzā bija daudz zilas atraitnītes, lobēlijas, kaķumētras, perovskijas, delfīnijas. Arī uz terases man vienmēr ir puķes zilos toņos. Vienīgi šogad neiestādīju, jo biju sagurusi pēc ziemas onlainiem.»
Lai dārzs nepārvērstos tikai par pienākumu, bet būtu mūžīgais prieka avots, tā kopšanā saimnieki reizēm piesaista palīgus. «Sadarbojamies ar brīnišķīgu dārznieku pāri – Signi un Jāni Miltiņiem. Viņi mums divreiz gadā palīdz apgriezt dzīvžogu, tūju un bukšu bumbas, pārējo darām paši.
Kopš šā gada mums ir pļaušanas robots, kas krietni atvieglo darbu. Tomēr vietās, kur robots ir pieglaudis pienenes, vīrs Edgars vēl nobrauc ar pļaujmašīnu. Zāliens ir viņa prioritāte. Katru pavasari mauriņu noairējam, samēslojam un iesējam jaunu zālītes sēklu, taču vienalga saaug arī nezāles un neizdodas panākt perfektu izskatu. Varbūt palīdzētu automātiskā laistīšanas sistēma, taču to vismaz pagaidām neesam plānojuši ierīkot.
Ikvienu augu domās apglāstu, un droši vien tāpēc viss labi aug.
Bet, kad vēl nebija robota, lielā meita Elizabete, kas tagad mācās Londonā, pļāva zālīti, bet Enija ravēja. Es dārzā ielieku visu savu sirdi un gribu, lai arī bērni prastu dārza darbus. Pavasarī gaidu uzziedam katru puķi.
Lai gan mans dārzs ir romantisks, ar cirptām krūmiņu formām kā itāļu un franču dārzos, man patīk arī askētiski dārzi ar graudzālēm. Priekšroku dodu lielākām augu grupām, nevis krāsu daudzveidībai vienā dobē.
Pagājušajā gadā ar vīru gar garāžas sienu iestādījām veselu rindu ‘Sarah Bernhardt’ vēsturiskās peonijas. Sākumā tām nokniebu ziedpumpurus, un šogad jau ziedēja bagātīgi – bija vairāk nekā 80 ziedu. Liku vāzēs un dāvināju mīļiem cilvēkiem.
Vēl man ļoti patīk hortenzijas. Ja es dzīvotu kādā siltākā klimatā, kaut vai Polijas dienvidos, droši vien man būtu jūra ar zilajām hortenzijām. Diemžēl tās pie manis nepārziemo.
Bukši gan labi pārcieš ziemu, iztur arī februāra un marta sauli. Bet Kanādas eglīte ‘Conica’ mēdz apdegt, taču vienmēr skaisti atjaunojas.
Dārzs joprojām nav izveidots līdz galam. Šā gada rudenim man ir liels plāns. Latrozē esmu noskatījusi daudz skaistu rožu zilganos, dzeltenīgos un rozīgos toņos, kuras domāju kombinēt ar garšaugiem.
Tuvākajā nākotnē gribu ierīkot arī stikla siltumnīcu, kur audzēt tomātus un gurķus, kā arī iestādīt zemenes. Daudz vietas gan vairs nav – vēl palicis tikai bērnu laukumiņš, kuru plānojam likvidēt, jo mūsu jaunākajam dēliņam Marselam jau ir astoņi gadi.» Tas ir gandrīz tikpat, cik šim dārzam. Skaists vecums, kad baudīt ieguldītā darba augļus un plānot skaistus kopīgus mirkļus nākotnē.
Kristīne dara tā!
- Rozēm laputis mēģināju iznīcināt ar kolu, bet nepalīdzēja. Žēl, ka pārdošanā vairs nav Fastac, ar to pietika nomiglot vienu reizi. Tagad izmantoju Bacilons, kas arī ir efektīvs, tikai jālieto trīs reizes.
- Lai hortenzijas bagātīgāk ziedētu, aprīļa beigās kārtīgi apgriežu.
- Starp olīšiem saaugušās nezāles cenšos izraut laikus. Tas ir grūtāk nekā izravēt no mulčas. Lai nesagādātu sev lieku darbu, pie akmentiņiem stādu tūjas un priedītes, nevis birstošus augus. Putekļus no tiem izsūcu ar speciālo dārza putekļu sūcēju.
- Tūjas un hortenzijas pārsvarā pērku stādaudzētavā Virškalni, priedes stādaudzētavā Arumi, rozes Latrozē un peonijas zemnieku saimniecībā Spainīši. Labus ziemciešu stādus esmu iegādājusies arī Centrāltirgū.