Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
AUSTRA UN JĀNIS BIDIŅI
- Savā dārzā Babītē saimnieko no 2007. gada, kad šeit uzcēla māju.
- Austra pēc profesijas ir medmāsa, bet Jānis – inženieris celtnieks. Tagad abi ir pelnītā atpūtā un tāpēc var pilnībā pievērsties savai sirdslietai – dārza kopšanai.
- Dārza platība – 2400 m2.
- Pievienotā vērtība – meža putni: pīles, strazdi, sīlis un pupuķis, kas, ieturēdams maltīti, eleganti staigā pa mauriņu, nevis dobi, lai nenosmērētu kājas.
- Bidiņu dārzs 2011. gadā Dārzkopības un biškopības biedrības rīkotajā konkursā par skaistāko daiļdārzu un lauku sētu Latvijā ieguva visaugstāko vērtējumu.
Dārzs veidots pēc klasiskiem daiļdārza principiem. Centrālā daļa atvēlēta zālienam, bet gar malām ir dzīvžogs, kas veido fonu pārējiem stādījumiem. Tā kā zemes gabals atrodas pie šosejas ar dzīvu satiksmi, vispirms, lai slāpētu troksni un norobežotos no garāmbraucēju skatieniem, iestādīts egļu dzīvžogs. Otru gruntsgabala malu cieši kā mūris aizsedz Rietumu tūju ‘Smaragd’ dzīvžogs. Lai jau speciālisti runā, ka Latvija noslīks tūjās, Austrai patīk, ka dārzā ir viena tūju siena.
«Reiz atnāca draudzene un prasīja: «Austra, kas tev tās par vāzēm?!» Pati nebiju pat pamanījusi, ka vīrs fizokarpus izcirpis vāzes formā. Krūmu cirpšana, mauriņa pļaušana un darbarīku asināšana ir Jāņa darbs, stādīšana un ravēšana – mans,» stāsta Austra. «Dārzs mūs abus uztur pie veselības un dzīvības. Sēžot istabā, mēs nejustos labi.
Esmu tīra rīdziniece. Dārza mīlestība man laikam nāk gēnos no tantes, kura savu dārziņu kopa līdz deviņdesmit gadiem un nomira 102 gadu vecumā. Mums abām ir vienas un tās pašas mīļākās puķes – lilijas un dālijas.
Citi lasa
Lai izglītotos dārzkopībā, 15 gadus divreiz mēnesī no novembra līdz aprīlim apmeklēju lekcijas Dabas muzejā.
Nekad neesam izlaiduši Puķu draugu saietus, mūsu mājās cieņā ir dārzkopības žurnāli.
Pats pirmais dārziņš mums bija Lucavsalā, kur kundzes kaimiņos audzēja puķes pārdošanai. No viņām iemācījos plānot dārzu tā, lai katru mēnesi kaut kas ziedētu. Pēc tam ierīkojām skaistu dārzu Plakanciemā, bet, kad nolēmām būvēt māju, pārcēlāmies uz Babīti.
Dobes veidojām uz riņķi metra platumā. Katrai devām nosaukumu, lai saprastu, par kādu vietu runājam. Vienojāmies, ka tās vairs ne par vienu milimetru nepaplašināsim, taču pienāk rudens vai pavasaris, un atkal krītam kārdinājumā un parokam par kādu pēdas platumu tālāk. Man dārzā patīk kārtība, nevis jaunā mode, ka vienu vietu pļauj, bet otru atstāj savā vaļā.
Noteikti jābūt kārtīgi atdurtām dobju maliņām – to dara Jānis ar asu lāpstu. Ja vien dārzs nav aizlaists, to ir viegli kopt. Man patīk ravēt – tā, lai viss ir tīrs. Kad jāizrok un jānotīra tulpju sīpoli, kas rudenī atkal jāiestāda, to gan uztveru kā darbu.
Galvenais dārza plānojums ir saglabājies no tā pirmsākumiem, taču šo to esam pamainījuši. Saimniecības zonā agrāk gar abām celiņa pusēm auga hostas, bet tad izdomāju, ka nevajag visu vienādu, un vienā pusē sastādīju peonijas. Tās meklēju pēc Aldoņa Vēriņa grāmatas. Daudzas ir arī no viņa kolekcijas. Savukārt hostas pārsvarā esmu iegādājusies no Gunas Rukšānes. Esmu bezkaunīga un hostām ziedus nogriežu. Man tās patīk bez ziediem.
Vīrs sākumā necieta melnu zemi. Tiklīdz pamanīja kādu tukšumu, sacīja: «Tur vajag kaut ko iestādīt!» Taču vienmēr jāņem vērā, kādi būs augi pēc vairākiem gadiem. Varbūt tāpēc, ka gar žogu sastādījām divas egļu rindas, kļuva par biezu un dažas aizgāja bojā. Dendroloģe Aija Kaškure gan uzskata, ka drīzāk to veicinājis šosejas tuvums,» atklāj saimniece.
Protams, ka, veidojot dārzu, ir gadījies pieļaut kļūdas un daudzus augus vajag mainīt vietām.
Piemēram, uzdāvinātajiem dekoratīvajiem sīpoliem labākā vieta nav dobes priekšplānā. Tā kā tiem lapas kļūst nesmukas, tie liekami aiz peonijām vai citām puķēm. Floksi gadījies iestādīt pārāk cieši peonijai, kas ļoti sakuplojusi, bet paciprese iestādīta par tuvu mājai.
CEĻA DOBE. «Aso sudrabegli iegādājāmies Grobiņā, jo mans vīrs ir no Rucavas un, braucot uz viņa dzimtajām mājām, nevaram pabraukt garām Grobiņas stādaudzētavai. Ļoti mīļa man ir no turienes atvestā peonija ‘Rubra Plena’,» stāsta Austra.
Lieliski šeit izceļas kolonnveida goba ‘Wredei’, tumšlapu fizokarps, baltais grimonis un saimnieces lepnums – melnā piramidālā priede. Veigelai gan šogad pamaz ziedu. Vēlāk gar dobes malu ziedēs dālijas Latvijas karoga krāsā un savu frizūru pašā galā demonstrēs sarkanlapu parūkkoks. Agrāk tas bijis ļoti salīgs, bet, vairākus gadus sedzot ar vateni, beidzot pieradināts.
VALIS. Dobei tāds nosaukums dots, jo, skatoties no augšas, tā atgādina vali. Te aug pašu ieaudzēts rododendrs ‘Nova Zembla’ un trīs oranži rododendri – ‘Anita’, ‘Ance’ un ‘Alīna’. No vasaras rododendriem viskrāšņākais, kas vēl nav atvēries, Austrai šķiet ‘Pasaciņa’. Saimnieces iemīļotā Lausona paciprese ‘Dzintra’, parastais kadiķis ‘Gold Cone’ un dzeltenais kadiķis ‘Gold Star’ lieliski izskatās kopā ar nokareno lapegli un apaļajiem tūjas ‘Danica’ bumbuļiem. Vēl kompānijā ir klājeniskais kadiķis ‘Wiltonii’, īve un mikrobiota, kura tiek ierobežota, lai nenomāktu lilijas.
PEONIJU DOBE. Te aug visdažādākie augi, piemēram, zemās dālijas un vairākas spirejas, taču savu nosaukumu tā ieguvusi, jo te iestādītas 22 peoniju šķirnes. «Man bezgala patīk melnais plūškoks, kura lapas atgādina mežģīnes un kas zied gaiši violetiem, smalkiem ziediņiem. Nav nekā skaistāka par stalto, čiekuriem bagāto Serbijas eglīti. Dobes stūrī aug četras lazdas, tāpēc rudenī jāvāc daudz lapu. Protams, ir arī rieksti, taču tos daudzreiz sabojā dūrēji, daļu apēd arī vāvere.»
DĪĶIS. «Es gribēju dīķi, kur peldēties, taču dēls tajā ielaida dekoratīvās zivtiņas un pati iestādīju ūdensrozes,» stāsta saimniece. Gandrīz divus metrus dziļajā dīķī ieklāta plēve, tas tiek piepildīts ar ūdeni no ūdensvada. Mala izlikta ar akmeņiem. Ik pēc pāris gadiem ūdeni izlaiž un dīķi tīra. Zivis un ūdensrozes labi izdzīvo pat aukstā ziemā. Gar dīķa krastu aug bergēnijas, dienziedes, īrisi, papardes, hostas.
Apmalē pavasarī vispirms uzzied aslapu floksis, pēc tam laimiņi un mārsils. Pīles galvenokārt dzīvo blakus aiz žoga esošajā meliorācijas grāvī, taču ik pa laikam ierodas parādīt mazuļus un paēst. Dīķī iemitinājušās arī zaļās vardes. Reizēm ierodas gārnis un mēģina noķert kādu zivi. Kopš uzlikts biedēklis pūces izskatā, vairs nav manīts.
IDEJAS
Šādu dzirdinātavu un vienlaikus vannu putniem var viegli pagatavot. Ideja noskatīta ceļojumā Somijā. Uz smilšu kaudzītes liek rabarbera lapu ar dzīslojumu uz augšu, uz tās uzlej cementa javu un gaida, kamēr sacietē. Putniņi te peras stundām, kamēr bļoda tukša.
Sakņu dobēm atvēlēta dārza tālākā mala, kuru no košumdārza atdala siltumnīca un vīnogulājiem apaugusi arka. Interesanti, ka starp to ir arī koka siena ar durvīm, kuras reizēm aizver, lai glābtos no vēja.
Kaut ar eņģeļtaurēm ir liela ņemšanās, Austrai to ir vairāk nekā desmit. Labs atradums ir podi ar osiņām, aiz kurām tos rudenī vieglāk ienest pagrabā.
Vairākās vietās dārzā nolikti Jāņa gatavoti soliņi, lai strādājot ik pa laikam varētu atpūsties.
Bez ugunskura vietas dārzā neiztikt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Bidiņu ģimenē ir četri Jāņi.
Katram augam jāatrod sava vieta. Austra ļoti slavē kapu mirti. Kaut arī tā netiek īpaši veidota, ir ļoti skaisti sakuplojusi un noklāj zemi.
Austra iesaka
- Neliec katru stādu atsevišķā pleķītī, bet savieno visus kopā.
- Nodrošini stādījumiem fonu un izvēlies akcentus.
- Skujeņus stādi kopā ar ziemcietēm.
