Rīga +12°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Benjamiņu ģimenes pērle
Daudzsēriju filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene redzams, kā Jura Bartkeviča atveidotais pirmskara Latvijas preses izdevējs Antons Benjamiņš atpūšas Valdeķu muižas terasē un priecājas, ka var dzīvot saskaņā ar dabu, prom no Rīgas sabiedrības. Tā aizvien ir tikpat skaista miera osta.
1931. gadā Antons Benjamiņš 1882. gadā celto muižas pils ēku bija nopircis no tēlnieka Antona Dzirkaļa
un izveidojis šeit paraugsaimniecību. Tagad par saimniecību ir tikai atmiņas, bet par pils ēku un tās apkārtni beidzamajos gados rūpējās Emīlijas un Antona Benjamiņu radinieks Pēteris Benjamiņš. Pētera tēvs Juris Benjamiņš bija Emīlijas māsas Annijas dēls Georgs Aihers, kuru izdevēji adoptēja, un viņš tika nosaukts par Juri Benjamiņu. Arī viņa stāsts ir iekļauts slavenajā latviešu daudzsēriju filmā.
«Esmu galvenais un vienīgais dārznieks. Skaistās rozes diemžēl ir nosalušas, bet baltās begonijas kļuvušas zaļas,» uzņemot viesos žurnālu Privātā Dzīve, pirms četriem gadiem it kā taisnodamies sacīja Pēteris.
Taču gan filmā redzētā terasē, gan pie kāpņu margām vēl zied dekoratīvi augi, ko Pēteris iegādājies tuvējā stādaudzētavā. Turpat blakus arī viņa mammas Johannas Benjamiņas iekoptais ābeļdārzs.
Pēc seriāla radusies liela interese par muižu
«Pēc filmas ir liela apmeklētāju interese apskatīt muižu,» atzinās Benjamiņu mantinieks. Taču neslēpa:
«Man savā vecumā arī svarīgi, lai šeit neviens netraucē.»
No Kanādas uz Valdeķu muižu Pēteris pārcēlās pirms 20 gadiem. «Uzturu kārtībā muižu. No Vācijas pasūtīju dakstiņus, ar kuriem atjaunoju jumtu. Tiem ir 50 gadu garantija. Par laimi, bija saglabājušies oriģinālie logu rāmji,» stāstīja viņš.
Aizaugušais dārzs un muižas atgūšana
«Es piedzimu Latvijā 1943. gadā. Man bija deviņi mēneši, kad vecāki devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad tēvs atrada darbu Anglijā, vēlāk pārcēlāmies uz dzīvi Kanādā, kur tētis 1953. gadā nodibināja Benjamiņa fotodarbnīcu. 60. gadu beigās viņš vairāk nodevās fotografēšanai, zemūdens pētniecībai un jau uzticēja man vadīt viņa izveidoto uzņēmumu, kurā bija vairāk nekā simts darbinieku. Vēlāk biju uzņēmuma prezidents,» par dzīvi ārzemēs stāstīja Pēteris.
Uz Latviju viņš pirmo reizi atbraucis 1989. gadā. «Pirms tam vaicāju tēvam, ko viņš man ieteiktu apskatīt, kurp man būtu obligāti jāaizbrauc. Viņš teica – pirmā vieta, kas noteikti jāredz, ir Valdeķu muiža. Mēģini atrast to vietu, kur es šāvu māla baložus,» sacīja tēvs, 1936. un 1937. gadā Latvijas čempions māla baložu šaušanā. Viņš būtu devies arī uz olimpiādi, taču šāda disciplīna tolaik spēlēs netika iekļauta, tāpēc lielākās sacensības, kurās viņš ir piedalījies, bija pasaules čempionāts Berlīnē.
Kad atbraucu, redzēju, ka muiža ir diezgan labā stāvoklī,
jo to bija uzturējis Kandavas sovhoztehnikums, vēlāk poliklīnika. Vienīgi dārzs gan nebija tāds, kādu es to būtu gribējis redzēt – dažas vietas bija pamatīgi aizaugušas,» pirmajos iespaidos par muižu dalījās Pēteris.
Viņa mamma Johanna no Kanādas uz Latviju pārcēlās 1996. gadā. «Bet jau gadu vēlāk mēs atguvām Valdeķu muižu un īpašumus Rīgā. Viņas pirmā doma bija muižā izveidot fotoekspozīciju Jura Benjamiņa piemiņai. Mamma mira 1999. gadā, un mēs palikām trīs mantinieki – māsa, brālis un es. Brālis gribēja kaut ko darīt ar laukiem, bet viņam īsti nevedās, māsai svarīgāk šķita būt kopā ar mazbērniem, nevis veltīt laiku muižai.
Atpirku viņu daļas, un tagad esmu vienīgais īpašnieks.
Varbūt, kad pats aiziešu mūžībā, to visu mantos mana meita Rūta, kas dzīvo Kanādā un paturējusi uzvārdu Benjamiņa,» tā Pēteris.
