Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Brīnišķīgais burbulis un 250 rozes
Pirms pāris gadiem Liene stāstīja, ka viņai ir simt rožu un būšot vēl piecdesmit. Nu jau to skaits sasniedzis 250! Vīram gan šovasar svinīgi apsolījusi, ka jaunu dobju vairs nebūšot. «Taču nevaru galvot, ka esošās nepaplašināšu,» smejas Liene.
Īpaši grūti viņai esot tumšie ziemas vakari, kad ilgas pēc dārza ir tik lielas, ka internetā pirksti paši saklikšķina vēlamās rožu šķirnes, un pavasarī jābrauc vien tām pakaļ.
Lienes rožu kaislība sākās pirms trim gadiem. «Bija kovidlaiks, mājsēde… Draudzene, kura bija iesaistījusies feisbuka grupā Tikai rozes, arī man uzdāvināja pa kādai rozei, un sākumā domāju: ak die’s! – es taču nemāku apieties pat ar tām rozēm, kas jau ir manā dārzā! Kur nu vēl tikt galā ar jaunajām?! Roze ‘Rumba’, kuru man uzdāvināja kāzās un kura dārzā aug jau septiņpadsmit gadus, šķiet, ir pieredzējusi pilnīgi visu, tomēr ir izdzīvojusi,» pasmaida Liene. Taču pienāca diena, kad arī viņa nolēma iesaistīties rožu grupā, pašas vārdiem runājot, šajā brīnišķīgajā burbulī: «Tas ir mans kosmoss, kurā pašlaik dzīvoju, un brīžiem grūti aptvert, ka šis skaistais dārzs ir mans. Tas tikai pierāda – jebkas, ko dari, tev sanāks, ja vien iedziļināsies un mācīsies.»
Citi lasa
Rozes audzēt ir viegli!
Lienes dārzs atrodas Ikšķiles novadā – uz senču zemes, kas padomju gados līdz ar HES būvniecību tika atņemta. Dzimtas mājas applūdināja, taču līdz ar Latvijas neatkarību izdevās atgūt daļu neapplūdinātās teritorijas – 8000 kvadrātmetru. Lai gan agrākās palienas zemes Daugavas krastos bijušas ļoti auglīgas, no teritorijas ilgstoši izvesta auglīgā melnzeme citu vietu apzaļumošanas vajadzībām, līdz ar to mantojumā saņemta ļoti nabadzīga augsne. «Vēl vairāk – kad pirms septiņpadsmit gadiem sākām darboties, te bija izveidota vietējā izgāztuve, nobērts liels akmeņu krāvums, visapkārt biezi, necaurejami brikšņi, suņuburkšķi lielāki par mani, tomēr, teritoriju tīrot, atradām ābelītes un vītolus no senču laikiem. Mūsu mērķis bija saglabāt ainavu un iekopt dārzu, un, mērķtiecīgi mainot un uzlabojot augsni, tikai pēdējos sešus septiņus gadus varam runāt par dārzu, kāds tas ir šodien. Dārza iekopšana bija patiešām liels darbs,» atzīst Liene. Te augušas gan ziemcietes, gan viengadīgie augi, bet Liene uzskata, ka rozes audzēt tomēr ir visvieglāk. «Ziemcietes vienmēr bija jādala, jāpārstāda, un reizēm vispār nevarēju saprast, kur sākas vienas un beidzas otras, – man ar tām kaut kā īsti nevedās. Savukārt ar viengadīgajām puķēm nepatika tas, ka ik gadu jāstāda no jauna. Toties rozei var redzēt, kur tā sākas un beidzas, un vispār – ir absolūti skaidrs, ka tā ir roze,» smejas Liene, piebilstot, ka pamazām tomēr rozēm stādot klāt arī kaimiņus – ziemcietes, bet ēnainajā dārza daļā sākusi veidot hostu kolekciju.
Sarunas ar Babiņu un Princesi
Ar savām rozēm Liene sarunājas, reizēm arī tās apsauc un nostrostē… Turklāt iedalījusi rozes puišos un meitenēs un dažai labai piešķīrusi arī iesaukas. «Piemēram, šī ir Babiņa,» Liene norāda uz skaisto ‘Elveshorn’, kuru savulaik viņai uzdāvināja vecmāmiņa. «Jāatzīst, uz šo rozi es lamājos visvairāk, jo tā visbiežāk man saskrāpē rokas. Vēl man ir Princese (‘Crown Princess Margareta’), Grāfiene (‘Astrid Grafin von Handenberg’), Mišela, kas gan būtu jāsauc par Maiklu (‘Michele Morgan’). Man ir arī Luiss (‘Louis Francia’) un Alfrēds (‘Alfred Manessier’), bet pie Čipendeila (‘Chippandale’) līdzās stādīšu Džuljetu (‘Julieta’),» jaunas vīzijas zīmē Liene. Viņa patiešām atceras nosaukumus un selekcionārus gandrīz visām savām rozēm, uzreiz gan piemetina, ka ne pilnīgi visām, taču cenšoties iemācīties. «Ļoti ātri mācos – tas, šķiet, ir saistīts ar manu darbu, turklāt par rozēm var iegūt ļoti plašu informāciju gan vietējās, gan starptautiskajās rožu lapās internetā. Zīmēju arī rožu plānu, turklāt jaunajām rozēm, kuras šogad iestādīju, pirmo reizi pieliku arī plāksnītes ar nosaukumiem. To mums Romija (Romija Andersone, rožu grupas feisbukā izveidotāja – aut.) iedricelēja – ja runā publiski, tad ne tikai priecājies, bet pasaki arī šķirni, lai citiem būtu iespēja atrast vairāk informācijas par rozi, kas iepatikusies. Ir brīnišķīgi, ka cilvēki izveido šādas pieredzes apmaiņas vietas, kur gūt iedvesmu un jaunas zināšanas,» saka Liene. Pēdējo trīs gadu laikā viņai jau ir radušās pašas pieredzē gūtas atziņas. «Līdzīgi kā ar bērniem – ne mēs viņus audzinām, bet bērni audzina mūs, tāpat arī augi audzina, kā mums labāk rīkoties, lai palīdzētu tiem izaugt. Ja to dara ar mīlestību un izjūtu, tad būs arī labs rezultāts.»
Rozes spēj atdzimt no pelniem
Šogad liels pārbaudījums Lienei, tāpat kā daudziem dārzkopjiem, bija salnas. «Rozes jau bija salapojušas un sadzinušas jaunos dzinumus – tie visi apsala, taču Romija mūs iedvesmoja nenokārt galvu, bet griezt nost apsalušos dzinumus, un redzot, ka tagad rozes ir pilnas ar pumpuriem, esmu pārliecinājusies – roze tiešām spēj atdzimt no pelniem,» stāsta Liene.
Vislielākais darbs ar rozēm esot pavasarī – tad jāapgriež, jāizravē un jānomulčē dobes. «Vasarā man ir rituāls – ik vakaru, atbraucot mājās, lēnā garā izstaigāt dārzu, pārdomāt dienā notikušo. Pie viena apskatu rozes, un, ja redzu laputis, nospiežu tās, lai nenoēd pumpurus.
Pret laputīm esmu izmēģinājusi gan zaļās ziepes, gan kolu, bet vislabāk tomēr ar tām cīnīties mehāniski. Līdz šim ķīmiju neesmu lietojusi.
Varbūt man ir paveicies, ka nav specifisku kaitēkļu. Taču esmu sapratusi – slimības uzbrūk vārgām rozēm, tāpēc, lai tās būtu stipras, bagātīgi jāmēslo. Lietoju kompleksos minerālmēslus, struteņu vircu, zirgu mēslus, visbeidzot – smalko kūdru. Uzskatu, ka ar rozēm līdzīgi kā ar cilvēkam – ja imunitāte ir laba, tad tās neslimos un nevajadzēs arī zāles – ķīmiskos līdzekļus. Taču ir ļoti svarīgi pamanīt pirmo slimo lapu un rīkoties, citādi slimība pārņems visu rožu dobi.
Jo ātrāk reaģēsi uz pirmajiem simptomiem, jo ātrāk tiksi galā ar slimību!
Ļoti svarīgi ir rudens darbi, kad rozes noteikti arī jāatlapo – tad plānoju brīvu nedēļu darbā,» atklāj Liene. «Pirms gadiem, kad man bija tikai dažas rozes, to apkopšana šķita liels darbs, bet tagad jau ir tik ļoti pierasts, ka īsti neredzu atšķirību – apkopt simts vai divsimt piecdesmit rozes.»
Iesaku sportot dārzā
Liene, pēc izglītības būdama fizioterapeite, kādreiz saviem pacientiem, kuri sūdzējušies par muguras un ceļu sāpēm, ieteikusi vingrošanu, bet, kad cilvēki sacījuši, ka kustoties dārzā, atbildējusi: tas nekam neder, jo dārza darbi nav nekāda fiziskā aktivitāte! «Bet tagad es noteikti ņemu savus vārdus atpakaļ! Staigājot pa savu dārzu, itin viegli var savākt vismaz 7000 soļu. Vienīgi vajadzētu kontrolēt, cik smagas lejkannas cel. Taču dārzs ir brīnišķīgs veids, kā uzlabot veselību, – tu esi svaigā gaisā, kusties, ieņem visdažādākās pozas, faktiski vingro.
Turklāt darbošanās dārzā uzlabo mentālo veselību.
Ikvienam iesaku meklēt iespēju būt dabā, savā dārzā.» Starp citu, Liene pie durstīgajām skaistulēm pārsvarā dodas bez cimdiem, uzvelkot tos vienīgi tad, kad ravē lielās nezāles. «Tas, visticamāk, man no laika, kad strādāju par fizioterapeiti, jo man ļoti svarīgas ir taktilās sajūtas – sajust zemi un augus. Esmu ievērojusi, ka ar cimdiem rožu dārzā viss sanāk neveikli – jūtos kā zilonis trauku veikalā. Jā, pēc rožu dobes man ir saskrāpētas rokas, bet ātri – divu trīs dienu laikā – sadzīst.»
Nekādu cacu!
Liene stāsta, ka, izvēloties rozes savam lielajam dārzam, raugās pēc liela auguma šķirnēm. «Pārsvarā man ir krūmrozes un vīteņrozes. Kamēr daudzi, kuriem ir mazāki dārzi, meklē mazās rozes, lai varētu sastādīt pēc iespējas vairāk, man nepieciešami lieli ziedoši krūmi. Uz rozēm, kas izaug līdz metram, pat neskatos!
Tās, kuras izspiež pa vienam ziedam un galu galā neieaugas un nepārziemo, saucu par cacām, tāpēc, izvēloties šķirnes, man ļoti svarīga to izturība.
Visvairāk mani uzrunā angļu rozes, jo tās ir izturīgas un ļoti ziedelīgas. Šogad dārzā ir parādījušās dzeltenās rozes, taču man ļoti patīk krēmīgās jeb, kā mana draudzene saka, garlaicīgās krāsas. Man nav mīļāko rožu, taču manas mīlules noteikti ir tās, kam ir lielisks izpildījums, kuras karaliski aug un neslimo. Ir rozes, kas man asociējas ar dāvinātāju, un emocionālas asociācijas padara šo rozi mīļu. Ir rozes, kas nīkuļo, bet pēkšņi pārsteidz un atklāj sevi visā savā krāšņumā.»
Rozes Lienes dārzā bagātīgi sāk ziedēt uzreiz pēc Jāņiem – tad ir pirmais lielais ziedu sprādziens, kas ilgst līdz jūlija beigām. «Jūlija beigās parasti braucu atvaļinājumā, un, atgriežoties augusta vidū, piedzīvoju rožu ziedēšanas otro vilni. Ir šķirnes, kas zied pat līdz 18. novembrim, piemēram, ‘Elveshorn’ uz valsts svētkiem tiek ielikta vāzē, tā pārdzīvo pat pirmo sniegu,» Liene atzīst, ka rozes viņai iemācījušas pacietību, pieņemšanu un neatlaidību. «Rozes ir ļoti prasīgas, un, protams, ir daudz jāstrādā, taču tas, ka ar rozi var sasniegt skaistu rezultātu, mani ļoti iedvesmo. Ikdienas darbā rezultāti no lēmuma pieņemšanas brīža ir jāgaida ilgāk, bet, nopērkot rozi pavasarī, jau vasarā var baudīt skaistu ziedēšanu.»
Populārākie raksti
