Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kompromisu māksla
«Kopš dzīvojam Pārdaugavā, apmēram 200 kvadrātmetru piemājas zaļo zonu septiņu gadu laikā izdevies pārvērst par vietu, kur jūtamies labi. Kad teritorija ap māju vēl bija neiekopta, pieaicinājām radinieci, profesionālu dārznieci Aiju Birznieci, un viņa palīdzēja izplānot ainavu, uzzīmēja shēmu.
Esam pateicīgi par viņas galveno ieteikumu – neko nestādīt zem ozola, kurš pie mājas audzis jau vismaz 50 gadu. Paši par to nebūtu iedomājušies. Tagad prieks, ka ir vieta zālītei, ka bērniem ir, kur skriet un spēlēt spēles. Uzskatu, ka dārznieka padoms sākotnēji ir ļoti noderīgs!
Protams, mūsu dārzam ir īpaši priekšnoteikumi – esam seši, ir bērni un suns. Nelielā teritorija un atrašanās pilsētā uzliek savus ierobežojumus, taču esmu pieradis no bērnības daudz izdarīt mazā teritorijā. Tagad turpinām paši un meklējam kompromisus.
Man kā Ūdensvīram piestāv sudrabegles, priedes, rozes. Baibai kā Zivij labāk patīk viss, kas garš – plīvo un šūpojas.
Baibai patīk viens krāsu tonis, man mazliet cits. To, ka tas augs, kuru mīli, aug labāk nekā tas, ko nemīli, jau esam pārbaudījuši praksē. Mazā dārziņā var katru augu labi apskatīt, un, ja kāds aiziet bojā, ir skumīgi, taču jāsamierinās – nebija šai vietai paredzēts. Vairāk papētot, man jāatzīst, ka astroloģija darbojas arī uz puķēm.»
Svarīgākā ir kniebšana un segšana
«Rožu fans esmu jau sen, tikai agrāk nebija iespēju tās audzēt. Sākām ar izturīgākajām – parka rozēm, tad sekoja vīteņrozes. Saskaitīju – nu jau ap māju sastādītas 50 dažādas rozes, tās izaugušas divu metru augstumā un pilnībā aizsedz žogu. Ja nebūtu pilsētas īpatnību, šādai rožu audzei žogu varētu pat nelikt. Kur gribējās visvairāk aizsegt, tur ir arī viena mežroze iestādīta.
Parka rozes ‘Ābeļzieds’ un ‘Rītausma’ – tās man ļoti patīk! Mīļākās tomēr ir vīteņrozes, es labprāt noaudzētu tādu sienu kā Francijā, kādas esmu redzējis tur ap mājām. Sākumā gribēju, lai dominē sarkanā krāsa, jo tā vairāk darbotos kā aizsardzība, taču sanāca sarkanbalta rožu siena. Teorētiski tām nebija jāizaug tik garām jāaug, bet, ja saimnieks tās dikti mīl un labi baro, augsnē iestrādā no laukiem vesto īpaši labo mēslojumu un arī saule kārtīgi apspīd, tās izaug garākas, nekā solīts.
Katra bedre 50 rozēm ir rakta ar lielu enerģiju, izkarota no pilsētas kultūrslāņa, kurā bija atrodams viss, tostarp asfalta gabali.
Kopš laukos lopiņu vairs nav, pavasarī rozēm slāpekli nežēloju. Vēlāk, vasaras pirmajā daļā, laistot izmantoju arī speciālo rožu mēslojumu, pēc Jāņiem gan vairs ne. Tad sākas lielā ņemšanās ar noziedējušo ziedu kniebšanu. Labi, ka te mums palīgi ir arī bērni. Tieši regulārā ziedu kniebšana nodrošina to, ka rozes nepārtraukti zied līdz vēlajām salnām. Protams, cilvēki, garāmejot mēdz pieejamos rožu ziedus nolauzt, un ne jau tos nesmukākos, taču to ir tik daudz, ka neko neaizrādu.
Kā iesācējs biju žēlsirdīgs un sākumā domāju – nu, kā var tik nežēlīgi griezt?! Tagad saku – kā var negriezt?
Man ļoti noderējuši kontakti ar Andri Zablovski, stādaudzētavas Rožu dārzs saimnieku, pie viņa var visu dienu par rozēm runāt! Tagad stādu arī parastās rozes. Ir gadījies, ka ar rožu pārziemināšanu esmu pārcenties un par daudz sasedzis – rozes neelpoja. Nu esmu atklājis ļoti labu variantu! Tā kā nopirkām bērniem jaunu batutu, vecā batuta tīklu izmantoju rožu segšanai, protams, tās nedaudz pieliecot. Arī batuta pamatnes tekstūra ir piemērota, gaisa caurlaidīga. Iepriekš mēģināju ar agrotīklu, bet atzinu par pārāk mīkstu, piegulošu un vējā plīvojošu, savukārt batuta tīkls ir daudzkārt lietojams variants.»
Ieceres un veiksmes
«Mājas terase, kas atrodas dienvidpusē, mums ir dārza mainīgā daļa. Tur katru gadu eksperimentējam, bet nemainīgs nosacījums ir dažādu veidu pelargonijas. Arī tās mēģinām pārziemināt. Ja neizdodas, tukšajām vietām piepērkam jaunus stādus Centrāltirgū.
Pirms pieciem gadiem gar terases malu audzējām lauvmutītes. Tas bija tik iespaidīgi, ka tagad sagribējās atkal. Audzējam arī lilijas, nopirkām par godu meitiņai liliju ‘Sonora’, šo šķirni radījusi Antra Balode par godu Sonorai Vaicei. Jaunums mums ir zaļumu augu stūrītis – tas ieplānots zem ābeles, kur virs saknēm ir uzbērts metru biezs augsnes slānis.»
Zāliens zem ozola, protams, regulāri jāpļauj un jālaista. «Lai neizkalst, jālaista ir daudz, uzliku pat otru ūdens skaitītāju.»
