Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
- Dārza platība – 1800 m2.
- Atrašanās vieta – Plieņciems.
- Dārza vecums – 18 gadu.
- «Dārzs ir mana atpūta, bauda un brīvdienas, bet, protams, arī darbs, lai to uzturētu tādu, kā vēlos. Palīgu nav, jo vīram dārza darbi nepatīk.»
«Esam rīdzinieki, šo māju vasarai nopirkām, kad pieteicās dēliņš, jo vēlējāmies, lai viņš augtu dabai tuvā vidē. Vispirms izremontējām ēku, ierīkojām spici, iesējām zālīti, un pakāpeniski sāku veidot dārzu. Nopirkām klāt gabalu zemes no kaimiņiem un teritoriju paplašinājām. Vēlāk dabūjām atļauju nozāģēt bērzu birzi, jo te praktiski vairs nekas neauga.
Mums ir augsts gruntsūdens līmenis, tāpēc aiz sētas bija grāvis. Ierakām drenāžas cauruli un aizbērām to ciet. Augsne, kā jau jūras tuvumā, nav īpaši auglīga – balta smilts, tāpēc, ierīkojot dobes, uzvedām melnzemi.
Dārza darbi man nebija pavisam sveši, jo vecāki audzēja tulpes, rozes un tomātu stādus. Jāatzīst, ka bērnībā nebiju viņiem centīga palīdze. Tagad, veidojot un kopjot savu dārzu, vados pēc izjūtām, mācos no pašas pieredzes un kļūdām. Laika gaitā esmu pārliecinājusies, ka puķes, kas nav iestādītas tām piemērotā vietā, iznīkst.
Citi lasa
Ja iestādīsi augu, kam īpaši nepatīk saule, saulainā vietā, tas neaugs, lai arī kā par to rūpētos.
Kādreiz esmu kļūdījusies, bet tagad vispirms noskaidroju, kāda vieta katram piemērota. Laika gaitā esmu novērojusi, ka pie manis īpaši patīk rozēm un lavandām, kas te aug jau vairāk nekā desmit gadus. Labi šeit jūtas arī sarkanlapu lazda, ko ik pēc pāris gadiem apgriežu, lai pārāk neizplešas. Vienmēr salasu pa groziņam riekstu. Kādu gadu raža bija tik liela, ka pat aicināju palīgā kaimiņieni.
Savukārt samtenes vairs neaudzēju, jo nespēju tās nosargāt no gliemežiem un citiem mošķiem. Spānijas kailgliemeži ir mūsu dārza lielākie ienaidnieki. Pavasarī iesēju salātiņus. Pēc nedēļas atbraucu, un gandrīz viss jau ir nograuzts. Viņi neēd tikai skujkokus un lavandas.
Daudzus augus esmu saņēmusi mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem. Viņi bija gar grāvi sastādījuši no meža atnestas egles, kas izskatījās pavisam bēdīgi. Vajadzēja izlemt – zāģēt nost vai sakopt un, tā kā egles ātri aug, nelaist plašumā. Izvēlējos veidot dzīvžogu. Kā jau dārzā pieklājas, ir arī upeņu un jāņogu krūmi. Melno plūškoku audzējam ne tikai skaistumam, no tā ogām rudenī vāru sīrupu. Tas mums iet uz urrā – pašiem garšo un labi noder dāvanām.
Ir arī divas ābeles. Visvairāk mums garšo ‘Konfetnoje’ šķirnes āboli. Taču ābeļu apgriešana man nepadodas. Paskatījos internetā un domāju, ka varu, līdz beigās sapratu, ka esmu koku sabojājusi. Kopš tā laika katru otro gadu saucu talkā profesionāli. Patiesībā, lai ābele būtu glīta un ražīga, to vajadzētu darīt katru gadu, jo ābeles mīl dzīt tā sauktos ūdenszarus.
Salīdzinoši mazā dārzā, kā manējā, koki un krūmi ir jāveido un jāierobežo.
Maijrozīti veidoju kā apaļu bumbu pēc ziedēšanas, kad tā dzen jaunos dzinumus. Sēru vītolu katru gadu apgriežu ar akumulatora motorzāģi. Liela ņemšanās ir ar skujeņiem. Tie no iekšpuses jāatbrīvo no sausajiem, nokaltušajiem zariņiem, lai kociņi nesāktu nīkuļot. Kalnu priedītēm apgriežu jaunos dzinumus, jo citādi tās izaug mežonīgas.
Pagājušajā gadā beidzot tiku vaļā no efejām. Tās bija pārņēmušas praktiski visu sētu, līda kokos un zālienā. Vispirms notrimmerēju un pēc tam vienkārši raku ārā, saliku uz tām plēvi, lai saknes izsūt un neiet tālāk.
Šogad man sanāca liels kreņķis ar rozēm. Pirms nežēlīgā karstuma tās bija apsēdušas laputis. Izvilku no vecajiem krājumiem aktaru un, iespējams, uztaisīju nepareizas proporcijas, jo rozēm pirmie ziedi apdega un neuzziedēja, sagaidīju tos tikai jūlija beigās.
Rozes ir vienīgās no augiem, ko ieziemoju – apsedzu ar egļu zariem. Eglēm nogriežu tikai apakšējos zarus, lai tās nebojātu. Šoziem apsegšu arī savu pagājušā gada jaunumu – pauloniju, jo gribētu sagaidīt, ka tā uzzied.
Manuprāt, dārzā ir svarīga dažādība un katrā brīdī kāda krāsa.
Kad nozied vienas puķes, lai citas nāk vietā. Vēl uzskatu, ka ēdamdārzu nevajag nodalīt no krāšņumdārza. Tomāti, ķiploki, dilles un lapu salāti man aug kopā ar puķēm. Starp ķiplokiem jau ceturto gadu audzēju lauru kociņu. Katru rudeni roku ārā un vedu pārziemināt uz Rīgu 10–12 grādu vēsā telpā.
Visskaistāk manā dārzā ir jūnijā, kad ir ziedēšanas sprādziens. Jāņos man bija rožu siena divās krāsās – tumši sarkana un maigi lillā, un Līgo vakarā mums ar kaimiņiem pie tām bija fotosesija. Bet arī ziemā šeit ir ļoti labi – kā sanatorijā. Ierīkojām laternas, lai izgaismotu teritoriju tumšā laikā un dārzā vienmēr būtu omulīgi.»
AINA dara tā!
- Ierokot drenāžas caurules grāvī, vienā starpposmā izveidojām nelielu dīķīti ar padziļinājumu, ko izbetonējam un aplikām ar laukakmeņiem. Tā ir praktiska vieta dārza laistīšanai ar sūkni. Vasarā laistām ar grāvja ūdeni.
- Jo garāka zāle, jo labāk jūtas Spānijas kailgliemeži, tāpēc regulāri to pļauju un pēc tam sagrābju. Sākumā tos ar meitu lasījām, bet tagad ik pa laikam dārzā izkaisu limacīda granulas Gusto, un gliemeži vienkārši izšķīst.
- Dārzu mēsloju ar zirgu mēsliem, ko vedu no staļļa, kur trenējas meita. Vienīgais mīnuss, ka šie mēsli patīk zemesvēžiem. Taču, par laimi, mūsu dārzā dzīvo pupuķi, kas lielu daļu kaitēkļu apēd. Putnu dēļ zemesvēžiem nekādu indi nelietoju.
