«Nu, cik gadus pēc kārtas pušķosi vienādas eglītes! Gribas kādas pārmaiņas,» saka Guna Rukšāne. «Tikpat labi taču var izrotāt priedīti, kadiķi vai pat grimoni – tam gan nav skuju, toties zari tik dekoratīvi un tik skaistā tonī, ka svētkos tā vien gribas papildināt ar kādu rotājumu – lai grimonis kļūtu vēl skaistāks.
Un, pat ja izvēle tomēr ir egle, arī starp tām var atrast ko neparastu, piemēram, eglīti ar nokareniem zariem. Taču pats svarīgākais – runa būs ne jau par kociņiem, kurus svētku priekšvakarā nocērt un pēc tam izmet, bet par tiem, ko var iestādīt dārzā un, kad paaugsies, turpat arī izrotāt.»
Kādas ir alternatīvas parastajai eglei?
- Citādas egles. Šobrīd skuju koku tirgū pieejams plašs un daudzveidīgs eglīšu klāsts. Daudzas pašmāju audzētavas piedāvā patiešām labus un kvalitatīvus stādus. Ja gribas ko neparastāku, iesaku izvēlēties parastās egles nokarenās formas vai šķirnes, kas izskatās pēc maza konusa, piemēram, ‘Little Gem’, ‘Nidiformis’, ‘Luua Pearl’, ‘Waldbrunn’. Dekoratīvas ir Kanādas un melnās egles dažādas šķirnes. Stādu piedāvājumos var atrast arī Sibīrijas, Serbijas egles, asās jeb sudrabegles un ko tik vēl ne.
- Kadiķi. Kāpēc gan lai šogad neizrotātu tos? Kadiķiem nu ir izveidots tik daudz formu un krāsu, ka grūti pat izvēlēties tikai vienu. Vienīgais pārmetums kadiķītim varētu būt tāds, ka skujas par asu, ja mājās ir mazi bērni. Bet visādi citādi kadiķītis Ziemassvētkiem ir ļoti piemērots. Kaut vai mazās, zilganās odziņas – tik dekoratīvas! Īsti šo svētku atribūti. Starp citu, arī varen laba garšviela svētku cepeša pagatavošanai. Un noder pirtsslotām – tas, kurš pērts ar kadiķi, visu ziemu neslimošot.
- Priedes. Klasiski priežu koki asociējas ar lielu augumu, bet var atrast arī dažādas neparastas maza auguma priedes, piemēram, kalnu priedes vai veimutpriedes.
- Īves. Guna Rukšāne īvi sauc par maigo glāstu koku – tik maigas ir īves plakanās skujiņas. Tās arī izskatās ļoti dekoratīvi, tāpat arī sarkanie auglīši rudenī. Tiesa, īves var būt cimperlīgas, ja aug ar bargāku klimatu apveltītajos Latvijas reģionos, bet, piemēram, Cēsīs tās aug ļoti labi.
- Hemlokegles. Tās ir mūžzaļi skuju koki ar konisku vai neregulāru olveida vainagu. Dažas šķirnes ir ļoti neparasta izskata: ‘Gentsch White’ – apaļš kompakts punduris ar balti sudrabainiem jaunajiem dzinumiem; ‘Vermeulen’s Wintergold’ – gandrīz kolonnveida piramidāla forma ar dzeltenām skujām, kas īpaši košas ir aukstajā gadalaikā: melnā jeb Mertensa hemlokegle ir viegli atšķirama no citām hemlokegļu sugām pēc sudarbainajām zili zaļajām skujām. Skaistie jaunie čiekuri ir purpurzilā krāsā.
- Tūjas. Agrāk vai pie katras lauku mājas un pie katra ciema tautas nama auga vismaz pa vienai šmaugai tūjai. Tagad atsevišķi stādītas tūjas vairs tik bieži nav redzamas, toties iecienīti ir tūju dzīvžogi, jo tie saglabā savu dekorativitāti visa gada garumā. Nu ko – jāiet dekorēt dzīvžogu! Katrā ziņā daudz rotu tam nevajadzēs – varbūt pietiks ar mazajiem čiekuriņiem.
- Patūjas. Mūžzaļi skuju koki ar piramidālu vainagu. Patūjas var sasniegt pat 30 metru garumu, bet tik liela auguma šķirnes ir retums. Turklāt šo augu ir viegli ierobežot, saīsinot galotni vai uzmanīgi apgriežot. Patūjai ir unikālas skujas – plakanas, no virspuses tumši zaļas un spīdīgas, ar izteikti baltu apakšpusi. Latvijā lielākoties tiek audzētas vienas sugas – T. dolabrata – patūjas šķirnes: ‘Aurea’ – pilnīgi dzeltena patūja, dzinumu gali ziemā kļūst oranži; ‘Aurescens’ – šķirne ar iedzelteniem jaunajiem dzinumiem; ‘Nana’ – brīnišķīgs mazs kociņš, kam skuju krāsa sezonāli mainās no tumši zaļas uz bronzas krāsu; ‘Variegata’ – plats krūms koši zaļā krāsā ar gaišiem plankumiem.
- Duglāzijas. Ļoti interesanta izskata mūžzaļš augs, Latvijā tiek audzēta Menzīsa duglāzija, citas sugas ir retums. Lieliska izvēle, ja Ziemassvētkos gribas rotāt ko pavisam neparastu, piemēram, šķirne ‘Glauca Pendula’ – izteikti nokarena forma ar zilām skujām; ‘Skyline’ – čūskveida zari, izkārtoti reti un ar zilām skujām; ‘Uwe’s Golden’ – dzeltenskuju šķirne, ‘Agija’ – daļēji nokarena pundurforma ar zaļām skujām.
- Dažādi mūžzaļie eksoti. Tie gan vairāk derēs dārzkopības fanātiķiem, jo ir grūti pieradināmi, taču, kā rāda pieredze, arī šos kokus un krūmus Latvijā var ieaudzēt – iespējams, tāpēc, ka mūsu klimats acīmredzami kļūst siltāks. Lūk, tikai daži no pavisam neparastajiem mūžzaļajiem augiem (nosaukumi vien ir ko vērti!): metasekvojas, mamutkoki, taksodiji, kriptomērijas, kuningāmijas, galvīves.
Eglītes bez skujām
Grimoņi. Īsts ziemas daiļums dekoratīvās mizas dēļ – no ikdienišķi brūnas, klasiski zaļas, interesanti dzeltenas līdz pat koši sarkanai. Papildināts ar kādu Ziemassvētku rotājumu, izskatīsies izcili, īpaši jau uz baltā sniega fona (protams, ja šajos Ziemassvētkos tas būs)!
Vītoli. Arī tie ziemā kļūst daiļi savas dekoratīvās mizas dēļ. Īpaši izteiksmīga ir pūpolvītola (Salix caprea) šķirne ‘Curly Locks’ – vainags ir nokarens, zari izlocīti kruzuļu kruzuļos. Salix acutifolia ir krūms ar lokaniem sarkanbrūniem zariem, bet baltā vītola šķirnei ‘Vitellina’ ziemā dzinumi ir koši dzelteni. Turklāt, kad beigsies ziemas svinēšana, vītoli priecēs ar pūpoliem, iezīmējot pavasara atnākšanu.
Māka ieva. Protams, ieva ir īstens pavasara koks, un tās svētku laiks ir maijā, kad ieva sazied kā balta kupena. Taču māka ieva dekoratīvi izskatās arī ziemā. Miza tai ir skaistā bronzas krāsā, bet pats krūms – kupls un izskatīgs – ļoti piemērots, lai to izrotātu kā eglīti.
DECEMBRA PADOMS
Ja eglītes lomā būs kāds dārzā augošs dekoratīvs kociņš vai krūms, to vajadzētu rotāt ar viegliem dekoriem – lai nekaitētu augam. Un labāk izvēlēties atturīgas, dabiskas rotas, kas nenomāc kociņa paša skaistumu: paradīzes ābolīšus, dzijas pušķus, salmu lellītes, mazus puzurīšus.
IDEJA. Ko darīt ar veco eglīti?
Ja nu tomēr māja tradicionāli tiek rotāta ar nocirstu eglīti, vajadzētu to nevis izmest vai sadedzināt, bet racionāli izmantot. Guna Rukšāne stāsta, ka viņas mājās vecās eglītes tiek rūpīgi apdarinātas, lai vasarā varētu izmantot kā balstu puķzirnīšiem vai kāršu pupām. Zarus var papildus apsiet augļu kociņiem, lai stirnas neapskādē, vai arī ar tiem var piesegt rozes – pēc pēdējo gadu vērojumiem, tieši pēc Jaungada sākas īstie sali un ir piemērotākais laiks rožu piesegšanai (mīnus 10 grādi ir optimālā temperatūra, kad to darīt). Izmantot var pat nobirušās skujiņas – no tām iznāk laba vanniņa nogurušām kājām.
Populārākie raksti
Dārznieces mēneša pārdomas
Stādot kokus, vienmēr vajadzētu iztēloties, kādi tie būs pēc desmit, divdesmit gadiem. Un ne tikai iztēloties – jau pērkot ir precīzi jāzina, kāds būs koka vai krūma maksimālais lielums. Jāatzīstas, ka arī manā dārzā ir ļoti spilgts piemērs tādai nedomāšanai uz priekšu, un esmu nolēmusi šoziem beidzot šo kļūmi novērst. Pirms 15 gadiem iestādīju kadiķi, trīs sarkanlapu lazdas un Korejas balteglīti Silver Lock – nelielos attālumos citu no cita. Pirmais braši sāka augt kadiķis un nu ir sasniedzis 4 metru augstumu.
Lazdas ilgi stāvēja uz vietas, bet pirms pieciem gadiem arī tās sāka strauji augt un tagad ir nomākušas abus sev blakus augošos skujeņus. Mazā Korejas eglīte būs jāupurē – tas nu ir vairāk nekā skaidrs, bet arī lazdām nāksies krietni izgriezt vecākos stumbros, kaut gan, protams, ir žēl, jo lazda ir ļoti ražīga.
Līdzīgi ir arī, pērkot eglītes podos. Nav šaubu – ļoti ekoloģisks risinājums, jo eglīti pēc tam var izstādīt laukā. Tikai pēc svinībām tā jānovieto vēsā vietā, piemēram, priekšnamā vai kāpņu telpā, regulāri jālaista un pavasarī jāņem ārā no poda, iepriekš pairdinot sakņu kamolu, un – zemē iekšā, lai aug! Taču svarīgi ir jau laikus izdomāt, kur šo eglīti stādīt, lai varētu augt ar katru gadu arvien dižāka. Un būtu arī labi, ja vien tas ir iespējams, jau pērkot painteresēties par konkrētās šķirnes īpatnībām.
Ja ir doma egli, kad tā ieaugsies, izmantot par dzīvu Ziemassvētku eglīti, izrotājot to ar mantiņām un svecītēm, vajadzētu izvēlieties lēnaudzīgu vai zema auguma šķirni, citādi ātri vien pienāks brīdis, kad rotāt būs iespējams vairs tikai apakšējos zarus.