Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
1
-
7
-
2
-
4
-
0
-
Visiem zināmais koks, kas aug Latvijas pilsētu apstādījumos un maija beigās vai jūnija sākumā zied baltām ziedu svecēm, ir parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum), kuras dzimtene ir Bulgārija un Grieķijas ziemeļi. Zirgkastaņai ar ēdamo kastaņu botāniski nav tuvas radniecības. Ēdamie kastaņi pieder pilnīgi citai– dižskābaržu (Fagaceae)– dzimtai.
Savvaļā sastopamas 10–12 sugas, bet Eiropā – tātad Francijā, Portugālē, Spānijā, Itālijā, arī Turcijā – viena: Castanea sativa jeb saldā kastaņa, kuras sēklas jeb kastaņi ir vieni no garšīgākajiem un biežāk lietotajiem pārtikā, zināmi vairāk nekā 2000 gadu. Āzijā, tieši Ķīnā, aug Castanea mollisima – mīkstā kastaņa; Japānā – Castanea crenata jeb Japānas kastaņa. Šīs abas Latvijā audzē daži kolekcionāri un botāniskie dārzi. Ziemeļamerikā divas populārākās sugas ir Castanea dentata, ko indiāņi lietoja ēšanai, un Castanea pumila – zemā kastaņa dekoratīviem stādījumiem. Arī Ziemeļamerikas sugas un to atvasinājumi Latvijā atrodami tikai dažās kolekcijās.
Visām minētajām kastaņām ziemcietība vidēja. Bargās ziemās var ciest jaunie kociņi, tāpēc pirmajos gados kastaņas, tāpat kā magnolijas, būtu jāsargā no sala – jāieziemo, aptinot ar niedru segām vai salmiem.
Vēlāk, kad koks sasniedzis divu metru augstumu, to var nedarīt. Vidusjūras reģiona valstīs, kur dabā sastopama saldā kastaņa, izveidotas daudzas pārtikā lietojamas varietātes ar lieliem augļiem un dažādu augļu ienākšanās laiku, jo augļiem ir izcila diētiskā vērtība. 2015. gada rudenī no Portugāles, no Koimbras universitātes botāniskā dārza, atvedu trīs stādus – atradu superīgāko šķirni, kura ražo ļoti lielus, skaistus kastaņus. Vienu stādu iestādīju Salaspils botāniskajā dārzā, otru aizvedu uz Rucavas arborētumu, trešais aug Liepājā, manā dārzā. Pagaidām vēl nav nosaluši. Izveidotas arī dekoratīvās formas, populārākās ir Albomarginata, Variegata ar raibām lapām vai lapu maliņām, bet Heteropylla ir ar šķeltām lapu malām.
Pagaidām pieredze rāda, ka Latvijā nevajag stādīt Ķīnas jeb mīksto kastaņu. Jo tā mēdz uzturēt slimības.
Mani novērojumi
1994. gadā Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns, toreiz būdams vēl tikai maģistrants, atveda no Vācijas, no Bonnas Annabergas pils parka, ēdamās kastaņas sēklas – kastaņus. Kopā ar kolēģi Dendrofloras nodaļas pētnieci Dzintru Knapi iesējām. Jau paaudzētus lielākus stādus es uz Rucavas arborētumu aizvedu 1997. gada rudenī, lai nākamajā pavasarī iestādītu Muižas kalnā. Tagad tie izauguši par lieliem, ražojošiem kokiem. Vēl vairāk! No šīm ēdamajām kastaņām rudenī ievācu sēklu, Dzintra no tās izaudzēja stādiņus, un arī tos 2013. gadā iestādījām Muižas kalnā, tikai šoreiz no vējiem pilnīgi neaizsargātā vietā. Un šie kociņi izdzīvoja – pat bez piesegšanas ziemā! Tie aug.
Dendrologs Andris Zvirgzds, mans kolēģis, grāmatā Dendroloģija, kas nodrukāta 2006. gadā, rakstīja, ka saldajai kastaņai Latvijā sēklas nenogatavojas, Andrim nebija tādas pieredzes… Bet mēs ar Dzintru tagad apgāzām viņa postulātu –
ja sēklas Rucavā stādītajām saldajām kastaņām nenogatavotos, tās nebūtu dīgtspējīgas! Taču sēklas sadīga pat ļoti viegli.
Stratifikācija notika ātri, jau februārī kastaņas sēklai parādījās asniņi. Tad kastaņi jāliek augsnē podos, jānes uz apkurināmo siltumnīcu, kur tos pāris mēnešu līdz pavasarim audzē. Savukārt, ja kastaņas sēklas rudenī iesētu uzreiz augsnē, drīz no tām nekas nepaliktu pāri – grauzēji visus saldos kastaņus būtu apēduši.
Vairāk tieši par saldo kastaņu
Pats koks ir skaists, dekoratīvs. Tas izaug 6–7 metrus augts (dzimtenē, Vidusjūras reģionā, sasniedz pat 20–30 metrus). Slaidajam stumbram ir rievaina, tumši brūna miza. Koksne ir ļoti cieta, piemērota mēbeļu apdarei un mūzikas instrumentu ražošanai. Pēc izturības pielīdzina ozolkokam. Lapas – zaļas, spīdīgas, ar robainu maliņu, ļoti dekoratīvas, rudenī dzeltē. Zied ar aromātiskiem ziediem – šogad pirms Jāņiem, bet parasti pēc Jāņiem, jūlija sākumā. Vienlaikus zied un veidojas adatainais kamoliņš, kurā paslēpušās sēklas, kastaņi. Parasti Vidusjūras zemēs augošajām saldajām kastaņām katrā apvalkā ir trīs cieši sakārtojušies kastaņi, pēc formas ieapaļi, trīsšķautņaini, saskares vietās plakani. Latvijā, kā rāda mana pieredze, pārsvarā tikai viens kastanis, abi pārējie nav attīstījušies.
Saldie kastaņi ir ar uzturvielām bagāti, satur daudz cietes, cukurus, arī dažādus vitamīnus, ne velti Vidusjūras reģionā saldo kastaņu dēvē par maizes koku.
Vai man pašai tie garšo? Kad biju Portugālē, Lisabonā, tur septembra beigās, oktobra sākumā gandrīz uz katra ielas stūra ir pa kastaņu ceptuvītei, cilvēki stāv rindā un pērk, kādus vien grib – lielākus, mazākus… Tur man kastaņi ļoti garšo. Portugāļi kastaņus cep uz rupjās sāls, kas pilnībā nosedz pannas pamatni. Knifs laikam tāds, ka no kastaņa jādabū laukā zināms procents ūdens, un sāls to izvelk. Pannu liek uz kvēlojošam oglēm, un cepējs ik pa brīdim uzmin plēšas, lai gaiss tās atkal uzjundī. Apmēram pēc divdesmit minūtēm kastaņi ir gatavi. Neliela tūtiņa ar ceptiem kastaņiem Lisabonā maksā 4 eiro. Bet gardi gan! Ja kastaņi pareizi izcepti, tie atgādina ļoti patīkamu riekstu garšu – kaut kas starp lazdas riekstiem un valriekstiem.
Daži ieteikumi drosmīgajiem
Jūtu, ka pēdējā laikā interese par ēdamo kastaņu audzēšanu Latvijā tik tiešām pieaug, un tas priecē. Saldās (un arī citas) kastaņas šeit stādāmas no aukstajiem vējiem aizsargātās vietās, kur tās no visām pusēm apspīd saule. Kokam patīk labi drenēta smilšmāla augsne ar neitrālu augsnes reakciju. Atsevišķi koki jau sastopami vairākos kolekciju dārzos, Rucavas arborētumā ēdamās kastaņas aug divdesmit gadu, un pēdējos rudeņos iegūstam arī pietiekami nopietnas ražas – ēdamas un dīgstspējīgas sēklas.
Nacionālajā botāniskajā dārzā ir iespējams iegādāties divu veidu kastaņu – saldās un zemās – stādus, turklāt tie izaudzēti no Latvijā augušu koku sēklām.
Trīs drosmīgie jau tagad Rēzeknes un Daugavpils apkaimē iestādījuši ēdamās kastaņas lielās platībās. Ar mērķi iegūt kastaņus pārtikai, dārgu koksni un izveidot ēdamo kastaņu birzi. Veiksmi drosmīgajiem!
