Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
1
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms jātiek skaidrībā par iemesliem, kāpēc vēlamies to ierīkot. Vai negribam redzēt kaimiņus? Nevēlamies, lai kaimiņu suns vai kaķis nāk mūsu teritorijā? Varbūt svarīgākais ir pasargāt savu zemes gabalu no ielas putekļiem?
Svarīgi arī saprast, cik daudz vietas dzīvžogam dārzā varam atvēlēt, cik augstu un platu to gribam stādīt. Ļoti būtiski izvērtēt, cik daudz laika un līdzekļu varam atļauties ieguldīt dzīvžoga veidošanā un kopšanā. Noteikti jāņem vērā arī augšanas vieta: apgaismojums, augsnes kvalitāte.
Ja grib žogu rīt uz pusdienlaiku
Pirmais – uzreiz stādīt lielus stādus. Kokaudzētavās iespējams iegādāties augus pat divu trīs metru garumā. Otrs iespējamais risinājums – izvēlēties ātri augošus lapu krūmus vai mūžzaļos augus.
No lapu krūmiem salīdzinoši ātraudzīgas ir spirejas, alpu jāņogas, klinšrozītes, bārbeles, ligustri. Šie augi ir gan mazprasīgi, gan labi ļaujas veidošanai. No mūžzaļajiem augiem laba izvēle ir tūja – mazprasīgs un ēncietīga, ir šķirnes, kas pašas veido noteiktu formu, tāpēc nav vajadzīga cirpšana.
Pavisam ātram dzīvžogam lielisks variants ir liela auguma puķes vai laksti – tie var būt gan viengadīgi augi, gan arī ziemcietes – piemēram, divmāju kazbārži, flokši, zeltslotiņas, astilbes, miķelītes un citas noturīgas ziemcietes, kuras izaug līdz pat pusotram, diviem metriem un ir gana ātraudzīgas.
Neizvēlies dzīvžogam ļoti prasīgus un kaprīzus augus, kas var iznīkt, tiklīdz kaut kas nav pa prātam. Tad dzīvžogā veidosies neglīti robi.
Labs variants ir arī vīteņaugi, tikai tad noteikti jābūt sētai. Ātri augoši ir visi viengadīgie vīteņaugi, es ieteiktu izvēlēties kreses, puķzirnīšus vai kāršu pupiņas. Labs dzīvžogs veidosies no daudzgadīgiem vīteņaugiem, visātrāk augošais ir pieclapiņu mežvīns, tikai tad gan sētai ir jābūt pietiekami stiprai un kvalitatīvai, lai spētu noturēt mežvīna svaru.
Ekonomiskākais risinājums
Vislētāk ir pašiem iesēt viengadīgos augus. Ja pērk stādus, lētāki ir vieglāk audzējamie un pavairojamie augi: spirejas, klinšrozītes, grimoņi, fizokarpi. Jau dārgāki būs ērkšķainie augi – bārbeles, vilkābeles –, kā arī lēnāk augošie vai grūtāk pavairojamie: veigelas, forsītijas, filadelfi, lazdas.
Lapu krūmu stādi vienmēr ir lētāki par skujkoku stādiem – ja izvēlas mūžzaļos augus, noteikti jārēķinās ar lielākiem izdevumiem. Tāpat, protams, lētāki vienmēr būs mazi stādi – jo lielāki stādi, jo tie dārgāki.
Iespējams arī pašiem izaudzēt žogam stādus, piemēram, nopērkot dažus stādus un pārējos iegūstot no sēklām vai kā citādi pavairojot, bet tas jau gan vairs nebūs ne ātri, ne viegli.
Tātad – jāiegādājas vēlamie augi, jāizaudzē tie tik lieli, lai ražotu sēklas, jāievāc tās, pareizā vietā un laikā jāiesēj un jāizaudzē jauni stādi. Tad tie jālolo kā mazi bērniņi, jākopj un jāravē, līdz pēc 3–5 gadiem iegūsim dzīvžoga stādāmo materiālu. Tas nav vienkārši!
Otrs stādu iegūšanas veids ir pavairot augus veģetatīvi – ar spraudeņiem, noliektņiem, potēšanu. Šādi viegli var pavairot fizokarpus, grimoņus, lazdas. Pavairojot veģetatīvi, rezultātu var iegūt ātrāk. Taču jāņem vērā, ka ne visus augus var apsakņot mājas apstākļos, bez pieredzes un īpašām iemaņām.
Pirmajā gadā droši vien šķitīs, ka dzīvžogs neaug vispār. Tas tāpēc, ka augs iesakņojas, un tā ir jābūt – lai izveidojas laba sakņu sistēma.
Kad ņemt viengadīgus, kad – daudzgadīgus augus
Ja vēl nav īstas skaidrības, ko vēlamies, es ieteiktu pamēģināt veidot dzīvžogu no viengadīgiem augiem. Tiesa, tādam dzīvžogam ir savi trūkumi. Jārēķinās, ka dzīvžogs būs tikai pusi vasaras – viengadīgos augus ārā var izstādīt ne agrāk kā maijā, tad paies kāds laiks, kamēr sakuplos un ieaugsies, bet līdz ar rudens salnām tie parasti iet bojā. Tātad dzīvžogs būs tikai kādus trīs, augstākais piecus mēnešus gadā.
Turklāt viengadīgie augi ir diezgan maigi un jutīgi, tāpēc nevar cerēt, ka tie veidos pilnībā aizsedzošu dzīvžogu. Tad ir jāsakrīt visiem apstākļiem – jābūt labai augsnei, pietiekamam daudzumam gaismas, aizvējam. Ja stāda vīteņaugus, vajadzīgs arī žogs, pie kā tiem turēties. Turklāt kurš katrs žogs nemaz nederēs.
Piemēram, pie dēļu žoga viengadīgos augus nevajadzētu stādīt, jo tie sētu stipri bojās, un šāds žogs arī veido ēnu, kas augiem nepatiks.
Secinājums – ja ir nopietna vēlme audzēt dzīvžogu, es ieteiktu tomēr izšķirties par labu daudzgadīgiem augiem.
Par to, cik augsts izaugs krūms, noteikti jāpainteresējas, stādus pērkot, – tas atkarīgs gan no sugas, gan no konkrētās šķirnes. Ļoti gari – pat vairāk nekā divu metru augstumā – mēdz izaugt ceriņi, jasmīni, lazdas, grimoņi, veigelas, tūjas.
Nelielā teritorijā es ieteiktu izvēlēties formētu dzīvžogu, nevis savā vaļā augošus krūmus, un tas būs jāapcērp trīs līdz piecas reizes sezonā. Jo zemāks dzīvžogs, jo vieglāk to kopt. Regulāra apcirpšana ir ļoti svarīga – bieži gadās redzēt dzīvžoga krūmus, kam ir plika apakšdaļa un kupla augšpuse. Kāpēc tie tādi izauguši? Tāpēc, ka saimnieki sākumā baidījušies strādāt ar šķērēm! Izaudzējuši garas pātagas – līdz pusotram metram – un tad tikai tad sākuši apgriezt.
Tāpēc dzīvžoga veidošana ir jāsāk no stāda pirmās dienas.
Nogriežot galotnīti, veicinām sānu dzinumu veidošanu, un līdz ar to augs būs kuplāks. Ja nu pirmajā gadā augu neapgriež, tad noteikti tas ir jādara otrajā gadā un turpmāk regulāri. Liela kļūda ir arī griezt dzīvžogu tā, ka augša ir platāka nekā apakša. Dzīvžogam ir jāveido kaut vai neliela trapeces forma – apakšai jābūt platākai nekā augšai, jo tad saules stari tiek klāt līdz pašai apakšai un līdz ar to viss dzīvžogs, ne tikai tā augšpuse, ir kupls un zaļš.
Ziedošs dzīvžogs?
Jā, kāpēc gan ne. Skaisti zied, piemēram, spirejas, filadelfi, veigelas. Taču tad tam jābūt nevis cirptam, bet brīvi augošam dzīvžogam, jo dzīvžogs, ko regulāri apcērp, nekādas krāšņais ziedētājs nebūs – dzinumi, uz kuriem veidojas ziedpumpuri, regulāri tiek nogriezti. Tāpēc, ja dzīvžogu paredzēts cirpt, es ieteiktu labāk izvēlēties augus, kuru lielākais skaistums ir nevis ziedi, bet dekoratīvas lapas. Piemēram, segliņus, bārbeles, fizokarpus.
Vilkābeles, bārbeles, mežrozītes, Kaukāza plūmes ir asas un ēkšķainas. Bet par tāda žoga lietderīgumu vispirms tomēr kārtīgi jāapdomājas – kaimiņu suns ērkšķainajam dzīvžogam varbūt tiešām cauri nelīdīs, bet saimniekiem, to kopjot, rokas būs saskrāpētas.
Rudenī vai pavasarī?
Stādīt var gan pavasarī, gan rudenī un pat vasarā, ja tas ir konteinerstāds (augs, kuram sakņu kamols ir audzēts podiņā). Tiesa, ir izņēmumi – atsevišķas augu sugas, kas slikti pacieš stādīšanu rudenī, piemēram, mežrozes. Tās noteikti jāstāda pavasarī.
Kas attiecas uz piemērotu augsni – skujkokiem nepieciešama skābāka, nedaudz vieglāka, bet lapu krūmiem – trūdvielām bagātāka augsne. Ja nepieciešams augsni ielabot, dzīvžogu ērtāk būs stādīt, iepriekš izrokot tranšeju.
Svarīgi arī ievērot optimālo attālumu augam no auga: neliela auguma krūmus (spirejas, bārbeles, klinšrozītes, alpu jāņogas u. c.) var stādīt 30–40 centimetru attālumā citu no cita, savukārt lielie krūmi (fizokarpi, lazdas, ceriņi, filadelfi) jāstāda pat metra attālumā.
4 tipiskās iesācēja kļūdas
- Nav pietiekami padomāts par savām vēlmēm un vajadzībām, līdz ar to izvēlēti nepareizie augi – tie ir vai nu par lielu, vai par mazu, vai arī nepiemēroti konkrētajai vietai un augšanas apstākļiem.
- Aizmirstot, ka žogs pašiem būs arī jākopj, izraudzīti ļoti ērkšķaini krūmi, kurus tāpēc grūti apcirpt un citādi aprūpēt augus.
- Klasiska kļūda – nepareizas cirpšanas dēļ kuplas ir vienīgi krūmu augšpuses, bet to apakšējās daļas ir plikas.
- Vēloties panākt, lai dzīvžogs būtu pēc iespējas biezāks, augi sastādīti pārāk tuvu cits citam, kā rezultātā pastiprinās konkurence par augšanas vietu un apgaismojumu, pietrūkst gaisa, un tādēļ augus sāk bojāt kaitēkļi un slimības, var parādīties sēnīšu slimības.
Populārākie raksti
