Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Jau tūkstošiem gadu viņi ir dzīvojuši mums līdzās, taču mēs joprojām nevaram iedomāties, kas notiek viņu galvās. Viņi nevar atrisināt integrālos vienādojumus un sacerēt poēmas, neko nesaprot politikā, ekonomikā un mākslā, taču viņiem bieži izdodas apmuļķot mūs, savus saimniekus. Mēs esam pieraduši sevi uzskatīt par daudz gudrākiem nekā viņi. Taču varbūt mēs kļūdāmies?
Netverams prāts
Cilvēki bieži vien vai nu nenovērtē suņa intelektu, uzskatot viņus par ne īpaši gudriem, vai arī pārvērtē viņus, pierakstot sunim neeksistējošas īpašības. Vieni uzskata, ka suņi ir zemākas būtnes, kas nespēj domāt, bet var izpildīt tikai visvienkāršākās darbības. Citi savukārt saka: «Mans suns ir tik gudrs, visu saprot, tikai pateikt nevar.»
Jā, suns saprot daudz ko, taču runa šeit ir nevis par brīnumainām prāta spējām, bet jūtīgumu. Jo suņi taču visu savu dzīvi novēro mūs, saimniekus. Un bieži vien zina par mums vairāk, nekā mēs par viņiem. Daudzi cilvēki ir pārliecināti par savu mīluļu pārdabisko intelektu tāpēc, ka viņi sāk gaidīt saimnieku pie durvīm vēl pusstundu pirms viņš pārrodas no darba. Taču tas nebūt neliecina par suņa prātu vai telepātijas spējām – vienkārši suņi ļoti ievēro dienas kārtību.
Tas pats suns var pamodināt tevi astoņos no rīta pēc Jaungada svinībām, jo viņš ir pieradis, ka tieši šajā laikā tu parasti ved viņu pastaigā.
Taču bieži vien mēdz būt arī otrādi – cilvēks uzskata savu suni par stulbu, jo viņš grauž mēbeles un citus priekšmetus, regulāri izrakņā atkritumu spaini, kaut gan par to jau ne reizi vien ir sodīts. Patiesībā tāda uzvedība ir normāla – suns tādējādi parāda, ka viņam ir vajadzīga nodarbošanās. Bieži vien suns sarīko mājās grautiņu un bojā mantas vienkārši tāpēc, ka viņam ir garlaicīgi. Bet garlaicības izjūta, starp citu, ir ar augstu intelektu apveltītu dzīvnieku privilēģija – jo labāk ir attīstītas smadzenes, jo vairāk iespaidu tās pieprasa.
Agrāk tika uzskatīts, ka suņiem nav abstrakcijas spēju, ka viņi nevar loģiski domāt, paredzēt savu darbību rezultātu. Patiesībā visi domāšanas mehānismi, kuri piemīt cilvēkam, kaut kādā mērā piemīt arī augstākās attīstības dzīvniekiem. Piemēram, suņa savvaļas radinieks vilks. Lai veiksmīgi nomedītu zaķi, viņam jāzina, kā zaķi izskatās, kā tie parasti uzvedas. Tas arī ir tipisks vispārinājums jeb abstrakcija. Turklāt jāmāk izskaitļot, uz kuru pusi zaķis skries, kā to labāk panākt, – lūk, iespējamās prognozēšanas piemērs.
Lai vispilnīgāk novērtētu dzīvnieka intelektu, viņu vajag novērot nevis laboratorijā, bet reālos dzīves apstākļos. Piemēram, ne visi zina, ka klaiņojošie suņi prot pāriet ceļu pie luksofora zaļā signāla. Un neviens taču viņus nemāca novērtēt situāciju uz ceļa, viņi līdz tam nonāk paši – ar savu prātu.
Ģeniālās šķirnes
Dažas suņu šķirnes tradicionāli tiek uzskatītas par suņu ģēnijiem – piemēram, labradori. Taču, cik ļoti suņa prāts ir atkarīgs no šķirnes – šis jautājums uztrauc daudzus. Agrāk par gudrākajiem tika uzskatīti to šķirņu pārstāvji, kas vislabāk pakļaujas dresūrai. Skaidrs, ka topa pirmās vietas ieņēma dienesta suņi (vācu aitu suņi, dobermaņi, rotveileri) un suņi kompanjoni – pūdelis un labradors vai zeltainais retrīvers. Bet suņus, kurus apmācīt ir grūti (haskiji, baseti, Pireneju aitu suņi), jau laikus iekļāva nesekmīgo suņu topā.
Ja vērtēt tikai pēc apmācības testa, tad suņu intelektuāļu pirmajā desmitniekā iekļūst borderkollijs, pūdelis, vācu aitu suns, zeltainais retrīvers, papilons, rotveilers un Austrālijas aitu suns. Basets, bīgls, mastifs, kurti un čau-čau ieņem vietas arjergardā.
Taču nesāc pirms laika pārdzīvot, ja tavs suns pieder tām šķirnēm, kuras sliktāk pakļaujas dresūrai. Mūsdienu kinologi apgalvo: spēja ātri saprast un atcerēties komandas – tas vēl nav viss. Dažādu šķirņu pārstāvji ir ģenētiski ieprogrammēti dažādu uzdevumu izpildei. Sunim kompanjonam svarīgi cilvēku saprast no pusvārda un ātri izpildīt viņa norādes. Bet kurta vai bīgla tipa suņi tika radīti bara medībām un viņiem vairāk jāorientējas uz citiem suņiem nekā uz cilvēku.
Vēl viens piemērs – ņūfaundlendi. Suņi pārsteidzoši gudri, taču apmācīt viņus ir grūti. Un tas tāpēc, ka ņūfaundlends ir radīts glābšanai uz ūdens, viņam vajadzīga neatkarīga domāšana un lēmumi jāpieņem patstāvīgi.
Piecdesmitajos gados doktori Džons Fillers un Džons Skots veica piecu dažādu suņu šķirņu pētījumu – bīglu, kokerspanielu, basendži, šeltiju un foksterjeru. Izrādījās, ka katras šķirnes pārstāvis atšķirīgi tiek galā ar dažādiem uzdevumiem. Foksterjeri un šeltiji apjuka labirintā, bet bīgli veica šo uzdevumu spoži – tie taču ir medību suņi, kuriem orientēšanās iemaņas ir ļoti svarīgas. Toties foksterjeri, kokeri un šeltiji vislabāk izpildīja uzdevumu, kurā vajadzēja atcerēties sarežģītu darbību secību.
Vērošana un atdarināšana
Atšķirībā no suņiem, kuru intelektu atzīst pat vislielākie skeptiķi, kaķus tradicionāli uzskata vairāk par viltīgiem nekā gudriem. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka kaķi ir nesaprātīgāki kā suņi, jo viņi praktiski nepakļaujas dresūrai un viņus ļoti reti var ieraudzīt izklaidējošos šovos vai cirkā.
Tik tiešām, kaķi ir gandrīz neiespējami iemācīt kalpot, sēdēt vai gulēt pēc komandas. Taču tam nav nekāda sakara ar intelektu. Atšķirībā no suņiem, sociāliem dzīvniekiem, kaķi ir individuālisti.
Viņus grūti ietekmēt ar uzslavu vai sodu, un viņi nedarīs viņu skatījumā bezjēdzīgus trikus tikai tāpēc, lai izdabātu saimniekam.
Toties kaķi lieliski apgūst sarežģītus uzvedības veidus patstāvīgi, izmantojot to pašu mehānismu, ko mazi bērni, – novērošanu, atdarināšanu, izmēģināšanas un kļūdu metodi. Viens no piemēriem, kad kaķis kaut ko iemācās ar novērošanu, ir durvju atvēršana. Visattapīgākajiem kaķiem pietiek tikai pāris reižu ieraudzīt, kā cilvēks uzspiež uz durvju roktura, lai pēc tam bez šķēršļiem iekļūtu jebkurā dzīvokļa telpā. Tieši tāpat – novērojot saimnieku – daudzi kaķi iemācās lietot tualetes podu.
Ar atdarināšanas palīdzību kaķi ātri viens no otra iemācās jaunas iemaņas. Ja mājās ir vairāk nekā viens kaķis, šī īpašība saimniekiem var sagādāt milzu problēmas. Ja viens no mīluļiem būs iemācījies atvērt barības skapīša durvis, to ļoti ātri apgūs arī otrs. Vēl vairāk, kaķi mācās arī no suņiem (dažkārt kaķi, kas dzīvo dzīvoklī kopā ar suņiem, sāk dzenāties pakaļ bumbiņai un nest to saimniekam) un daži pat kooperējas ar viņiem, kad vajag nočiept ēdienu. Piemēram, kaķis attaisa skapīti un nomet barības paku uz grīdas, suns to pārplēš un pēc tam abi kopā mielojas.
Daudzas kaķu uzvedības īpatnības, kuras mums liekas dabiskas, patiesībā ir pašmācības rezultāts. Piemēram, ieradums skrāpēties un ņaudēt pie durvīm, lai tās kāds atvētu.
Vajadzētu paturēt prātā, ka kaķiem ir ārkārtīgi laba atmiņa un, ja tu kaut reizi esi atvēris durvis pēc tam, kad kaķis pie tām ir ieņaudējies vai paskrāpējies, ir visai liela iespēja, ka viņš to darīs arī turpmāk.
Vai kaķu šķirnes pēc intelekta līmeņa atšķiras? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Pirms kāda laika Animal Planet publicēja pašu gudrāko šķirņu reitingu, kurā pirmajās vietās tika ierindoti Siāmas un orientālie kaķi, arī sfinksi un kolorpointi. Taču zoopsihologi pret šiem datiem izturas ar visai lielu skepsi. Pēc viņu domām, kaķu šķirnes atšķiras nevis ar intelektu, bet ar temperamentu. Aktīvs un karstasinīgs kaķis daudz spilgtāk izrāda sevi ikdienas dzīvē, varbūt tāpēc liekas gudrāks nekā daudz mierīgāks un nosvērtāks kaķis.
Parunāsim cilvēcīgi
Iespējams, mēs tā arī nekad neuzzinātu, ka zem daudzkrāsainajām spalviņām slēpjas unikālas smadzenes, ja viņi paši mums to nepastāstītu. Šie putni izskatās pietiekami pievilcīgi, lai turētu viņus mājās tikai izskata dēļ, taču galvenais popularitātes iemesls ir viņu sēja runāt. Protams, ka runa ir par papagaiļiem. Starp citu, runā ne tikai papagaiļi, bet arī vārnas un pat kanārijputniņi. Taču psitacus sugas pārstāvji atstāj konkurentus tālu aiz sevis. Piemēram, astoņus gadus vecais Āfrikas pelēkais papagailis N’kisi prot apmēram 950 vārdus. Prudls – vēl viens visā pasaulē slavens papagailis – 800 vārdus. Bet Ginesa rekordos iekļuvušā viļņainā papagailīša Paka krājumā bija veseli 1728 vārdi. Starp citu, tas ir daudz vairāk, nekā vidusmēra cilvēks izmanto ikdienas saskarsmē.
Iespaidīgi cipari? Ne velti radies teiciens «atkārto kā papagailis». Taču varbūt mēs vienkārši cilvēciskojam mīluļus, bet patiesībā viņu runa ir vienkārša putnu vervelēšana un runā viņi tīri mehāniski, nesaprotot jēgu? Šobrīd etologi nosliecas uz to, ka viņi spēj runāt apzināti. Viss atkarīgs no tā, kā tu būvēsi sarunu ar putnu. Ja saimnieks stundām sēž iepretim papagaiļa būrim, bezjēdzīgo atkārtojot kādu frāzi, putns to atcerēsies, taču izmantos bez jebkādas jēgas.
Bet, ja saimnieks papagailim līdzīgi kā bērnam māca valodu, viņš spēs sarunāties apzināti, gandrīz kā cilvēks.
To apstiprina arī rezultāti, kurus ieguvusi zoopsiholoģe Irēna Peperberga. Viņas pelēkais žako, vārdā Alekss, varēja nosaukt piecdesmit dažādus objektus, spēja atšķirt septiņus ziedus un piecas dažādas formas, izmērus un materiālus (piemēram, vilnu un koku vai vilnu un metālu). Viņš saprata, ko nozīmē vairāk, mazāk, vienāds, dažāds. Zināja, kas ir cipars nulle, un mācēja skaitīt līdz septiņi. Alekss risināja vienkāršus aritmētikas uzdevumus – piemēram, starp citu krāsu kubiņiem atrada dzeltenos un saskaitīja tos. «Runā skaidri!» Alekss skaļi nokomandēja, kad viens no jaunākajiem papagaiļiem, kuru arī Peperberga mācīja, nepareizi izrunāja vārdu zaļš.
Viņa vārdu krājums bija samērā neliels – apmēram 150, taču viņš tos lietoja apzināti. Ja Aleksam parādīja kādu objektu un jautāja, kāda ir tā forma, krāsa un no kāda materiāla tas veidots, viņš gandrīz vienmēr atbildēja pareizi. Ja viņam prasīja pateikt, kāda ir atšķirība starp diviem priekšmetiem, viņš paziņoja: forma, krāsa, izmērs. Ja atšķirību nebija, teica, ka tie ir vienādi. Kad Alekss nogura, tad paziņoja: «Es tūliņ aiziešu.» Kad papagailis teica: «Es gribu banānu!», bet viņam deva riekstu, viņš vai nu klusējot gaidīja, līdz viņam tomēr iedos banānu, vai pieņēma riekstu un meta ar to eksperimentētājam.
Ko darīt, ja blakus dzīvo būtne, kurai piemīt milzīgs intelekts? Būt gudra dzīvnieka saimniekam ir liela atbildība.
Jo saprātīgāks ir tavs mīlulis no dabas, jo vairāk viņa prātam vajag barības. Vairāk kontaktējies ar viņu, rotaļājies, bet galvenais – cieni viņa intelektu. Cenšoties tikt skaidrībā, kā un par ko domā tavs kaķis, suns vai papagailis, tu atklāsi daudz ko interesantu. Galu galā – uzzinot, kā domā mūsu mājdzīvnieki, mēs varam labāk saprast sevi pašu.
