Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Astes arhīva
Kā displāzija izpaužas un ko darīt, lai šī kaite neattīstītos, stāsta veterinārārsts Oskars Kozinda.
Displāzija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – nepareizi veidots. Gūžas locītavas displāzija ir daudzu faktoru ietekmēta, ģenētiski pārmantojama biomehāniska saslimšana, kurai raksturīgas neatbilstoši veidotas gūžas. Būtībā tas nozīmē kaula locītavas iedobuma un ciskas kaula galviņas formas savstarpēju neatbilstību. Šīs patoloģijas dēļ pakāpeniski locītavās rodas citas izmaiņas – locītavas kļūst vaļīgas, sāk veidoties locītavu kaulu radziņi, un šīs izmaiņas ierobežo locītavas kustīguma amplitūdu.
Gūžu locītavu displāzija atšķirīgās formās sastopama dažādu sugu dzīvniekiem (arī cilvēkiem), bet kā nozīmīga klīniska problēma tā ir tieši suņiem, jo gūžu locītavas ir anatomiska struktūra, kas notur suņa aizmugurējās daļas masu uz divām sfēriskām virsmām – ciskas kaulu galvām un ir iesaistītas dažādās ķermeņa kustībās.
Displāzijas klīniskās izpausmes:
- pakaļkājas kļūst vājas,
- dzīvniekam dažkārt novēro kustību izmaiņas, dažkārt klibumu,
- var veidoties daļēji vai pilnīgi izmežģījumi,
- slodzē dzīvnieks ātri nogurst,
- ir sāpes, kustoties vai ceļoties kājās pēc gulēšanas.
Klasiski displāzija sāk izpausties jau kucēniem vecumā no četriem līdz astoņiem mēnešiem. Gada vecumā, kad dzīvnieks pieaug, nereti šīs klīniskās pazīmes izzūd, taču pēc piecu gadu vecuma tās atkal parādās. Un tad jau problēma ir saistīta ar artrotiskām izmaiņām locītavās – artroze dzīvniekam izraisa sāpes, klibumu, nespēju pārvietoties un piecelties no guļus stāvokļa. Tā var izraisīt pilnīgu locītavas deģenerāciju, padarot dzīvnieku par invalīdu un atsevišķos gadījumos novest pat līdz paralīzei. Tomēr izteiktas displāzijas klīniskās pazīmes parādās ne visos gadījumos. Rentgenoloģiski sunim var tikt konstatētas nopietnas locītavu patoloģijas, taču ārēji tas nekādi neizpaužas – dzīvnieks skrien, lec, skaisti kustas un ar savu kaiti sadzīvo bez problēmām.
Galvenais – nepārbarot!
Displāzija ir iedzimta kaite, kas var tikt nodota pēcnācējiem līdz pat četrpadsmitai paaudzei. Austrālijas zinātnieki veikuši pētījumu ar krūmu suņiem dingo. Šiem dzīvniekiem displāzija nav tikusi novērota, jo ar šo saslimšanu savvaļā izdzīvot nevar, taču divdesmit gadus pēc uzturēšanās zoodārzā dingo pārstāvjiem pēkšņi to diagnosticēja – paaudžu paaudzēs nodotais displāzijas gēns pēc ilga laika izpaudās nebrīvē dzīvojošajiem krūmu suņiem. Tāpēc ir tik svarīgi, lai šķirnēm ar noslieci uz displāziju tiktu veiktas pārbaudes, bet displāzijas skartie netiktu izmantoti vaislā. Tiesa, neviens audzētājs nevar simtprocentīgi garantēt, ka kucēnam nebūs šīs kaites, jo jāņem vērā, ka displāziju var veicināt arī dažādi faktori, kas saistīti ar kucēna turēšanu viņa attīstības posmā līdz gadam, kad dzīvniekam formējas skelets.
Displāziju veicinošie riska faktori:
- barība ar augstu enerģētisko vērtību, kas veicina strauju augšanas intensitāti,
- liekais svars,
- pārmērīga fiziska slodze pirmajos dzīves mēnešos – piemēram, skriešana blakus velosipēdam vai pakaļ automašīnai.
Pat ja kucēns pūrā saņēmis displāzijas gēnu, slimība var attīstīties un var neattīstīties. Lai neattīstītos, jāievēro pats galvenais priekšnoteikums: pareiza, racionāla ēdināšana! Labāk, lai dzīvniekam netiek iedots pietiekams barības daudzums (tādējādi neļaujot viņam attīstīties ļoti strauji), nekā viņš tiek pārbarots, jo liels svars sekmē šīs patoloģijas attīstīšanos. Arī fiziskajai slodzei jābūt atbilstošai – līdz gadam sunim pieļaujamas tikai vienmērīgas pastaigas un skriešana tik, cik pats vēlas, ne piespiedu kārtā.
Profilakse
Displāzijas profilaksei vēlamā fiziskā slodze ir peldēšana – ūdenī ķermeņa smaguma spēks nespiež uz locītavām un tajā pašā laikā dzīvnieks attīsta muskulatūru.
Kā novērst slimības attīstību
Displāziju diagnosticē, veicot rentgenoloģisku izmeklēšanu (tas notiek anestēzijā, lai būtu iespējams pareizi pozicionēt dzīvnieka kājas, un to var veikt tikai speciāli apmācīts veterinārārsts). Diagnozi sunim nosaka ne agrāk par gada vecumu, bet vislabāk šo pārbaudi veikt no pusotra līdz divu gadu vecumam, kad kauli jau ir nobrieduši (sanbernāriem – divu gadu vecumā). Līdz gada vecumam suņa kaulu audi vēl nav pilnībā noformējušies, un šajā vecumā rentgenoloģiskā interpretācija var būt kļūdaina. Protams, izmaiņas locītavas struktūrā ir redzamas arī kucēna vecumā, un šādos gadījumos veterinārārsts var ieteikt, kādi veselības uzlabošanas pasākumi ir nepieciešami – diēta, kustību amplitūdas samazināšana un/vai speciāli medikamenti. Ja saimnieks rūpīgi pilda speciālista norādījumus, visnotaļ reāla ir iespēja, ka dzīvniekam būs jūtami uzlabojumi un saslimšana neattīstīsies. Savukārt katru konkrētu smagāku gadījumu, kad sunim ir izteiktas sāpes un apgrūtinātas kustības, izvērtē mediķis. Dažkārt dzīvnieku nākas pat iemidzināt – visbiežāk šāds iznākums sagaida gados vecus dzīvniekus.
Radikālas metodes
Latvijā ir iespējams veikt ķirurģiskas operācijas, ar kuru palīdzību tiek novērstas displāzijas sekas:
- ciskas kaula galviņas amputācija (osteotomija),
- locītavu deinervācija (ķirurģiskā ceļā tiek destrukturizēti nervu gali, kas inervē locītavas somiņu, – sunim vairs nav sāpju sajūtas).
Mīts par kalciju un C vitamīnu
Pastāv uzskats, ka displāziju palīdz novērst C vitamīns. Šādam pieņēmumam nav pamata. Taču augošam kucēnam var dot glikozamīnu – to izmanto kā barības piedevu locītavas skrimšļa struktūras izmaiņu profilaksei (glikozamīns pasargā skrimšļa šūnas no sabrukšanas). Jāpiebilst, ka zooveikalos nopērkama profesionālā barība, kurā jau ir iestrādāts glikozamīns (parasti tas norādīts uz barības iepakojuma). Vēl jauno suņu īpašnieku vidū populāra ir atziņa, ka kucēnam jādod kalcijs – bez tā liela auguma suns nevarot normāli attīstīties. Taču suņa pārbarošana ar kalcija preparātiem var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas kaulu struktūrā! Suņa kaulu attīstībai vajadzīgs ne tikai kalcijs – arī fosfors un vitamīni A, D, E, lai regulētu šo elementu maiņu organismā. Jaunam sunim organisms ir jutīgs – ja tiks dots kalcijs, tas var piesaistīt kaulos esošo fosforu un kauli kļūs mīksti. Ja tiks dots pārmērīgi daudz fosfora, tas savukārt no kauliem piesaistīs kalciju – arī tad kauli kļūs mīksti. Kucēna vecumā suns ir ļoti uzņēmīgs pret kalciju, un efekts būs pretējs cerētajam. Bet pēc gada vecuma sunim izveidojas nosacīts aizsargmehānisms pret pārmērīgu kalcija uzņemšanu – lieko kalciju organisms vienkārši izvada ārā.
Vienīgā izeja ir kvalitatīva profesionālā sausā barība, kurā sabalansēts viss nepieciešamais, un saimniekam atliek vien precīzi nomērīt kucēnam nepieciešamo dienas devu. Pašam mājās gatavojot ēdienu un papildus dodot klāt vitamīnus un mikroelementus, ir jāzina nepieciešamais kalcija, fosfora, A, D un E vitamīna daudzums. Tas jāizrēķina tik skrupulozi, ka šāds matemātiķa darbs nav pa spēkam katram saimniekam… Tāpēc galvenais jaunā saimnieka uzdevums ir nodrošināt kucēnam labu, sabalansētu barību, nepārbarot mīluli, ierobežot viņa fiziskās aktivitātes un cerēt, ka mantojumā no vecvectētiņa vai vēl tālākiem senčiem nebūs nācis nejaukais displāzijas gēns.
Fakti
- Displāzija skar suņus ar ķermeņa masu no 20 kilogramiem. Jo lielāka ir šķirnei raksturīgā ķermeņa masa, jo vairāk tā pakļauta saslimšanai.
- Pēc amerikāņu pētījumu datiem, sanbernāri ir pirmā šķirne, ko visvairāk skar displāzija.
- Rotveileri displāzijai predisponēto suņu sarakstā ieņem vidēju pozīciju.
- Visretāk – apmēram 0,5% – displāzija skar krievu kurtus.
- Lai gan greihaundi nav maza auguma suņi, tie vispār neslimo ar displāziju, iespējams – pateicoties perfekti veidotajai skeleta sistēmai un ideālajai muskuļu masai.
Populārākie raksti
