Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Pareizais sēšanas laiks
Nezinot, cik ilgs laiks vajadzīgs konkrētajai sugai līdz sēklu sadīgšanai un stādu izaugšanai, var pieļaut kļūdas, piemēram, to sasējot uzreiz pēc gadumijas, bet pēcāk krītot panikā, ko ziemas spelgonī darīt ar sadīgušo labumu. Atrast izsmeļošu informāciju par puķu sēšanas laikiem nav viegli. Ar garšaugiem ir vienkāršāk – tiem uz sēklu paciņām norādīts veģetācijas periods. Puķēm precīzu sēšanas laiku nav – minēts vien no… līdz… periods.
- Kam zaļie īkšķīši nedod mieru, var jau sākt ar agri sējamajām puķēm, piemēram, pelargonijām (Pelargonium x zonale), Alpu vijolītēm jeb ciklamenām (Cyclamen persicum), lielziedu eustomām jeb lizantēm (Eustoma grandiflorum), dihondrām (Dichondra argentea).
Bet citādi, ja stādu audzēšana vismaz sākotnēji plānota uz palodzes, nevajadzētu neko sēt agrāk par pusmartu.
- Raitai sadīgšanai tur vajadzīgo mitruma un siltuma režīmu var nodrošināt diezgan labi, tāpēc sasteidzot pat uz šķietami plašas un gaišas palodzes drīz vien būs problēmas ar gaismu. Sadīgušie augi, uz to tiecoties, izstīdzēs līki un šķībi, kā arī parādīsies slimību un kaitēkļu pazīmes.
- Garšaugiem, un te nav runa par dillēm vai lokiem, ir samērā garš audzēšanas laiks no sēklas līdz stādam (vidēji divas līdz trīs nedēļas), tāpēc tie sējami februāra beigās. No viengadīgajiem garšaugiem ir tikai divi – gurķu mētra (Borago officinalis) un pupumētra (Satureja hortensis) –, kuras var sēt vēlu, aprīlī. Tā kā bazilikam (Ocimum basilicum) vajag daudz gaismas, arī to uz palodzes var sēt ne agrāk par marta vidu.
Substrāts, lai nenoslāpst
Daudzi joprojām izvēlas tradicionālo tehnoloģiju – sēšanu kastītē izkliedsējā. Šādā gadījumā dēstu saknītes mēdz sapiņķerēties, turklāt ir viens papildu darbs – piķēšana. Ērtāk sēklas sēt atbilstoša lieluma kasetītēs. Palodžu dārzkopjiem gan tas nozīmē, ka būs nepieciešams vēl vairāk vietas.
Citi lasa
Sākotnēji sēklu sēšanai jāizmanto smalkais kūdras substrāts. Agronomes Ivetas Ozolas izvēle ir Lafloras kūdras substrāts KKS-1 vai KKS-U. Parastajos lielveikalos nopērkamie substrāti nav īpaši kvalitatīvi, turklāt laistīšanas laikā tie mēdz ļoti sablīvēties, neļaujot gaisam piekļūt augu saknēm. Rezultātā sasētajam drīz vien vairs neklājas labi. Kad dēsts jāpārpodo vai jāizpiķē, tad smalkais substrāts jānomaina ar rupjāku, (piemēram, Lafloras KKS-2), jo stādi augs vidēji divus, pat trīs mēnešus un regulāras laistīšanas rezultātā augsne sablīvēsies.
Sēšanas dziļums
Ļoti būtiski zināt un ievērot, cik dziļi sēklai jāatrodas zemē, to iesējot. Daudz sēklu vispār nedrīkst apbērt pēc iesēšanas. Gaismā dīgstošas ir, piemēram, meža puķu tabaka (Nicotiana sylvestris), lielā lauvmutīte (Antirrhinum majus), Dienvidamerikas verbēna (Verbena bonariensis), zemā lobēlija (Lobelia erinus), baziliks (Ocimum basilicum), skaistnātrīte (Coleus blumei). Šo apstrādes veidu izmanto arī ļoti sīkām sēklām, kuras grūti iesēt, piemēram, lizantēm vai tievajai stepjulīgai (Stipa tenuissima). Iesējot tās apsmidzina ar pulverizatoru, ļauj apvalkam izšķīst un sēklām gaismas ietekmē attīstīties. Sarežģītāku šo procesu padara fakts, ka aizvien parādās jauni sēklu apstrādes veidi, kas arī nosaka sēklu neapbēršanu. Piedāvājumā ir pilētas un dražētas sēklas.
Dražētās sēklas ir, piemēram, lobēlijām (Lobelia erinus), alisēm (Lobularia maritima), jo no vienas šo augu sēkliņas nekāds stāds nesanāk. Jāsēj vismaz trīs sēklas kopā. Lai puķkopja dzīvi padarītu vieglāku, dražēto sēklu apvalciņā kopā ir iestrādātas sešas līdz astoņas sēkliņas. To uzliek uz augsnes, samitrina un gaida, kad izlīdīs pušķītis, kuru pēc tam pārpodo.
Pilētas sēklas ir tad, kad sīkas sēkliņas, lai tās vieglāk iesēt, tiek iestrādātas tādā kā apvalkā – tas palielina sēklas izmēru, lai ar to vieglāk darboties.
Lai gaismā dīgstošās sēklas pēc iesēšanas neizžūtu, tās var plānā kārtiņā apbērt ar vermikulītu. Tas ir dabisks iezis, kas uzsūc mitrumu. Vēl viena palīgviela ir perlīts, arī iezis, ko pievieno ne pārāk labam substrātam. Tas atgādina putuplasta lodītes, un augsnē veido gaisa kabatiņas, neļaujot tai sablīvēties.
Ja aptuveni pēc trim nedēļām sēklas nav sadīgušas, jāsāk bažīties.
Varbūt tām bijis par aukstu, varbūt izsutušas, iespējams, pārsniegts to derīguma termiņš. Te gan jāmin izņēmumi sēklām, kuru sadīgšanai vajadzīgs ilgāks periods, piemēram, skarbajai verbēnai (Verbena rigida) vajag četras nedēļas. Uz dīgšanas ilguma čempioni Alpu vijolīti būs jāgaida pat divi trīs mēneši, atceroties sēklas pirms sēšanas izmērcēt.
Sēklas, kuras jāiedzīvina
Dzirdētas sūdzības par tādu pēdējos gados iecienītu puķi kā Dienvidamerikas verbēna (Verbena bonariensis), kuras amatiersēklu paciņu saturs esot ļoti slinks uz dīgšanu. Atbilde šeit meklējama sēklu iedzīvināšanā – verbēnas sēklām nepieciešama stratifikācija. Šī auga profesionālās sēklas nopērkamas jau iedzīvinātas. Bet kā rīkoties ar amatiersēklām? Pirms sēšanas vismaz uz divām nedēļām tās jāievieto ledusskapī aukstuma perioda pārdzīvošanai. Tā gan īsti nav stratifikācija, jo stratifikācijai vajadzīgas divas komponentes: aukstums un mitrums. Īstai stratifikācijai sēklas sajauc ar mitru kūdras substrātu, ieliek to plastikāta dokumentu kabatiņā, aizver to ar klipsi, un uzglabā ledusskapja durvju nodalījumā. Šāda procedūra nepieciešama, piemēram, laksim (Allium ursinum). Vēl šim augam var ļaut dabiski iziet aukstuma periodu, iesējot to dobē oktobrī. Bet ir virkne sēklu, kurām pietiek tikai ar aukstuma periodu, piemēram, pūkainā rudbekija (Rudbeckia hirta), pelašķis (Achillea millefolium), delfīnija (Delphinium x cultorum), zilpodze (Eryngium planum). Aukstums lielākoties ir nepieciešams sēklām, kuras izdala ēteriskās eļļas, garšaugiem, arī asterēm (Callistephus chinensis).
Ja šādas ar ēteriskām vielām bagātas sēklas uzglabā istabas temperatūrā, tās var aiziet bojā un nedīgt.Grēko arī veikalos, turot sēklas pārāk augstā temperatūrā. Pēc iegādes šādas sēklas liec ledusskapī.
Principā pareizi būtu arī citas sēklas glabāt 14 grādos ar gaisa mitrumu 50–70%.
Vēl viena sēklu iedzīvināšanas metode ir skarifikācija jeb sēklas traumēšana, lai dīglītis var vieglāk izspraukties no cietā sēklapvalka. Skarifikācija vajadzīga, piemēram, tādu augu kā ehināciju (Echinacea purpurea) vai pelargoniju resnajām un biezajām sēklām. Lai satraumētu sēklapvalku, to var parīvēt ar rupjāku nagu vīlīti vai smilšpapīru.
Iveta Ozola izmanto arī savu metodi sēklu pamodināšanai. Viengadīgo vīteņaugu – kāpelējošās kobejas (Cobaea scanden), spārnainās tunbergijas (Thunbergia alata), kā arī puķuzirņu (Lathyrus odoratus) – sēklas iepriekšējā vakarā pirms sēšanas saliek trauciņos, aplej ar 60 grādu karstu ūdeni un atstāj uz 12 stundām, lai atdziest. No rīta tunbergijām un puķuzirņiem sēklas būs izmirkušas. Savukārt kobejām ūdens no lielajām sēklām būs izspiedis gļotas. Ar pinceti no tām izlasa sēklas. Tas vidēji par divām nedēļām paātrina dīgšanu. Starp citu, kobeju sēklas augsnē jāliek gareniski, nevis guļus.
Mazliet par dīgtspēju
Sēklu dīgtspēja ir atšķirīga, turklāt dažādiem augiem vislabākā tā ir konkrētos gados un pēc tam arvien sarūk. Daži piemēri:
- Asterēm vislabākā dīgtspēja ir pirmajā gadā.
- Petūnijām (Petunia grandiflora), kaut derīguma termiņš sēklām ir četri pieci gadi, labākā dīgtspēja ir pirmajā un otrajā gadā.
- Vijolītēm, kam derīguma termiņš pieci līdz septiņi gadi, labākā dīgtspēja ir otrajā trešajā gadā.
- Garšaugiem termiņš parasti ir divi trīs gadi, un otrajā ir labākā dīgtspēja, kas strauji samazinās ar katru nākamo gadu.
- Nevajadzētu ilgi glabāt pulkstenīšu (Campanula) sēklas, kam termiņš ir divi trīs gadi, kā arī kosmejas (Cosmos bipinnatus), ešolcijas (Escholtzia), delfīnijas sēklas, kurām visām termiņš ir trīs četri gadi.
Dīgšanas mikroklimats
Dīgšanas procesā atkarībā no kultūras gandrīz vienmēr vajadzīga temperatūra no 20 līdz 25 grādiem. Temperatūras diennakts svārstības, kādas parasti ir neapkurināmā siltumnīcā, šajā posmā nav vēlamas. Ja sēkla pa dienu uzsilst, bet pa nakti atdziest – tā vairāk pakļauta puvei un rezultātā var arī neuzdīgt.
Ja arī uz palodzes nevar nodrošināt vienmērīgu temperatūru, tad podiņus uz nakti vajadzētu pārsegt ar agrotīklu vai plēvi, nodrošinot spraugas gaisa cirkulācijai.
Savukārt pēc sadīgšanas, atkal jau ņemot vērā katra auga individuālās prasības, temperatūru vajadzētu pazemināt līdz 18 grādiem. Vienas receptes gan šeit nav – viss atkarīgs no tā, ko audzē. Jau sadīgušiem augiem temperatūras svārstības vairs nav tik bīstamas, turklāt tos vienmēr var piesegt ar agrotīklu.
Nemoki augus uz palodzes!
Kad pēc sējas marta vidū sēklas būs sadīgušas, būs jau aprīļa sākums. Šajā laikā parasti arī ārā iestājas puslīdz normāli laikapstākļi, tāpēc, pat ja ir neapkurināma siltumnīca, augus vajadzētu pārvietot tur, nevis mocīt uz palodzes.
- Sagatavošanās darbi. Kad augiem parādās divas trīs īstās lapas, laiks tos izpiķēt un pārpodot. Visi augi, izņemot graudzāles, ir divdīgļlapji. Tiem būs divas neīstās lapas vai dīgļlapas, un pēc tam pa pārim vai viena otrai pretim aug īstās lapas. Jāatceras, ka visi stādiņi, pat ja tie izstīdzējuši, jāiepodo līdz dīgļlapām, bet apbērt vai noraut tās nedrīkst, jo ir augam nepieciešamas.
- Siltumnīcā jāuztaisa galdi, var izmantot arī eiropaletes. Jāpaaugstina vieta, kur tiks novietoti stādi. Nevajag tos likt zemē, jo tur ir visaukstāk. Papildus jebkurā būvmateriālu veikalā vajadzētu iegādāties lētākās putuplasta loksnes, aptuveni piecu centimetru biezumā. Noliek tās uz galda, un virsū var likt podiņus un kastītes, lai stādiem būtu siltas kājas. Vēl noteikti vajadzīgs agrotīkls. Tas meklējams specializētajos veikalos, piemēram, pleve.lv, jo nepieciešams smagāks (g/m2) un līdz ar to arī blīvāks, kas iztur zemākas temperatūras. Agrotīklu pēc vajadzības var salocīt arī vairākās kārtās. Neapkurināmai siltumnīcai vēl papildus jāuztaisa agrotīkla griesti un sāni, kas turpmāk palīdzēs saulītei pa dienu siltumnīcu uzsildīt. Šādā iekārtojumā mierīgi jau no pusaprīļa var audzēt stādus, vienlaikus tos norūdot, kā arī nemokot uz palodzes ar ierobežoto gaismu. Siltumnīcā daudz vieglāk nodrošināt arī vēdināšanu un retināšanu. Lai cik plaša neliktos palodze, stādaudzēšanas ēstgriba gandrīz vienmēr ir lielāka par pieejamo platību. Augiem stīdzējot, to ārējais apvalks – kutikula – veidojas plāns, padarot tos īpaši iekārojamus slimībām un kaitēkļiem.
Citādie un cimperlīgie
Vērts zināt, ka ir augi, kurus nemaz nevar izaudzēt no sēklām. Daži tās neražo, kā, piemēram, plektrants (Plectranthus fruticosa) vai gnafālijas (Helichrysum petiolare). Citiem sēklas ir, bet ar tām nav garantijas, ka iegūsi ko līdzīgu mātes augam. Tā ir, piemēram, ferullapu sunītim (Bidens ferulifolia) vai pelargoniju šķirnēm.
Tāpat ir puķes, kuru cimperlīgums vairāk izpaužas augšanas laikā. Labs piemērs tam ir skaistnātrītes (Coleus blumei) – tām katra nākamā laistīšanas reize pienāk tikai tad, kad podiņš ir pavisam apžuvis. Ja automātiski laistīsi kopā ar citiem augiem, skaistnātrīte ātri vien nopūs. Pret laistīšanu jutīgs ir arī pēdējā laika modes augs – purpura rodohitons (Rhodochiton purpurea). Pārlaistīts tas kļūst sarkans un pārstāj augt. Sausummīļi, kurus nevajadzētu pārlaistīt un pārbarot, ir arī tie augi, kuriem ir pelēcīgas lapas – lavanda (Lavandula angustifolia), vilnainā sārmene (Stachys byzantina), ežziede, zilpodze, timiāns, ārstnieciskā salvija (Salvia officinalis), kā arī neļķes.
Vai fitolampas glābs stādus uz tumšās palodzes?
Lai tās tiešām palīdzētu, ir jāzina, kā tās strādā. Augi fotosintēzei galvenokārt izmanto sarkano un zilo saules staru spektru. Violetās fitolampas ir piemērotas tikai tiem augiem, kuriem vajag audzēt zaļo masu – garšaugiem, salātiem, telpaugiem u. tml. Ja jāpanāk ziedēšana, tās nederēs. Ziedošiem augiem nepieciešamas pilna spektra baltās gaismas fitolampas. Šajā gadījumā lampas horizontālajās sliedēs ievieto dažādu krāsu – baltas, violetas, zilas – diodes.
Pēc sēšanas podiņus novieto zem lampām, kas ir 15–20 cm augstumā. Cimperlīgākiem augiem, piemēram, lizantēm, pēc izdīgšanas lampas pietuvina 5 cm attālumā no augiem. Vēlamā jauda – 9 W, bet var salikt kopā arī divas sliedes, iegūstot 18 W.
Galvu nost!
Kad stādi jau aug, nevajag baidīties tos galotņot. Ir, protams, izņēmumi, piemēram, alises, lobēlijas, puķu tabaka, taču vairumam – ja nav skaists augums, tad galvu nost. Nevajag ļaut petūnijai stiepties vienā garā tievā kātā. Svarīgākā augam ir sakņu sistēma, bet virszemes daļai var mierīgi vismaz divas trešdaļas kniebt nost. Neglītus augus vajag galotņot arī vēlāk vasarā.
