Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Tagad nebrauciet, tagad taču nekā nav! Rozes noziedējušas, peonijas noziedējušas!» mūs mēģina atrunāt Valdis Zatlers, kurš te ir galvenais dārznieks. Taču ainava ar skatu uz simtgadīgajām lapeglēm un Lāčupītes ieleju izrādās tik iespaidīga, ka dārzā varētu neziedēt pat pilnīgi nekas. Tomēr zied. Dīķī šūpojas ūdensrozes vismaz septiņās krāsās, bet balti rožainais dažādu šķirņu hortenziju mākonis izaudzis pat augstāks par garo Valdi Zatleru.
Dārzs sadalīts zonās – pļaviņā aiz mājas vismaz 20 rododendru šķirnes, gar ceļu rožu rinda, kas gatavojas otrajai ziedēšanai, iesāņus terasei botāniskā dārza vērta peoniju kolekcija, kalnā no vienas puses sastādīta lapegļu audze, no otras liepas un ozoliņi. Siltumnīcās gatavojas vairāku šķirņu tomāti un ķekari 11 vīnogu kokos.
«Mēdz teikt, ka saimnieks ir līdzīgs savam sunim, bet tas ir nepareizi, suns ir līdzīgs savam saimniekam. Tāpat ar dārzu, tas ir līdzīgs saimniekam. Man galvenais ir ainava, un nekad nav bijusi tendence uz smukumdārzu un perfektu dārzu,» atzīst dārza saimnieks.
Dārzu Zatleri sāka iekopt pirms gandrīz 20 gadiem, kad Tukuma pusē pie Lāčupītes atrada vietu savai vasaras mājai. Benzīntankā ieraudzīja sludinājumu par pārdodamu īpašumu, nolēma apskatīties, ieraudzīja ainavu, kas paveras no kalna gala, lapegles un iemīlējās šai vietā.
Pirmie pieci gadi pagāja, tīrot krūmu džungļus un vācot ārā padomju gados sakrājušos atkritumus. Ainavu arhitektu viņi neaicināja. «Ja cilvēks mīl ainavu, viņš to veido pēc savas gaumes. Ja to dara ainavu arhitekts, tavā īpašumā nonāk cita cilvēka redzējums. Es ainavu veidoju pats un jūtos labi. Un tas jau ir galvenais, kāpēc dārza ainavas tiek veidotas, – lai cilvēks justos labi,» uzskata Valdis.
«Man svarīgi, lai paliek pietiekami daudz brīvas vietas un visu var pavērot no attāluma. Lai neveidojas džungļi. Ir ļoti jāuzmin – kur un cik tālu augus citu no cita tu stādi, lai arī pēc desmit gadiem būtu labi. Ja gribat veidot ainavas, sāciet to agrā jaunībā – varēsiet kļūdas izlabot un sagaidīsiet, kad izaug koki. Man arī bija kļūdas – šis tas sastādīts par biezu, vienu laiku likās, ka dārzā vajag visādus eksotiskus kokus, pēc tam sapratu, ka labāk ir Latvijai ierastie.
Attiecības ar augiem ir personīgas – ar viņiem jāparunājas, jāpaslavē, jāpalamājas, jāredz, ko augs vēlas.
Kad augi jāapgriež, tur parādās līdzība ar ķirurģiju.
Augiem patīk, ka viņus atbrīvo no vecajiem, slimajiem vai liekajiem zariem. Rožu krūms grib, lai viņu veido, tas ar tevi sarunājas: tagad plašāk, tagad drusku zemāk.
Esmu pilnīgi zaļais tajā ziņā, ka neko nemigloju, neko neindēju. Un ne skudras, ne pat slavenās laputis neko ļaunu nenodara. Ja jūs rozi esat pabarojis un padzirdījis, tā pati ir spēcīga un tiek galā. Es vairs ar to necīnos, un rezultāti nebūt nav sliktāki. Dabā viss ir harmonijā. Un herbicīdi ir inde, tos es nelietošu nekad, pat uz bruģa ne. Protams, nevar iztikt bez minerālmēsliem. Tas ir mīts, ka augs uzņem nitrātus vairāk, nekā viņam vajag, – nē, viņš uzņem tik, cik spēj.
Ja gribi krāšņas hortenzijas, tās jālaista un jābaro, gribi krāšņas rozes – tās jau martā jāsāk mēslot, lai dzinumi ir spēcīgi. Pret kaitēkļiem vislabāk palīdz, ja palīdzi augam izaugt stipram. Šogad parādījās kaitēkļi, kādi agrāk nav bijuši, piemēram, noķēru tārpu, kurš smuki ēda tomātus. Bet es neļaušu līst manā teritorijā svešam tārpam! Ar to dzīve visu laiku ir pārsteigumu pilna.»
Valdis augstu vērtē profesionālu padomu. Piemēram, vīnogu stādi pirkti pie Kroņauces dārznieka Edgara Zihmaņa, kurš visu smalki izstāstījis, un viņam joprojām var zvanīt, ja kaut kas nav skaidrs. Kā garšīgu vīnogu šķirnes Valdis no savu siltumnīcu pieredzes iesaka gaišo ‘Arkādiju’ un zilo ‘Kodrjanku’.
Viens no beidzamo gadu jaunumiem ir krāsainās ūdensrozes – tās atstūmušas malā abinieku sūrenes, kas grasījās izplesties pa visu dīķi. Ūdensrozes neprasa lielu kopšanu, un Valdis nav tāds estēts, lai frizētu katru veco lapu. Bet šajā karstajā vasarā visas ūdensrozes izskatoties izbalējušas.
Arī peonijas, ar kuru kolekciju Valdis īpaši lepojas, palaikam mainot krāsu. Plaukumā ir viena krāsa, pilnplaukumā cita, noziedot vēl cita; saulē viena, lietainā laikā – cita. Un katru gadu vienai un tai pašai šķirnei krāsa var atšķirties! Kolekcijas krusttēvs ir slavenais Aldonis Vēriņš, kurš teicis: tavā dārzā jābūt peonijām! Un sadāvinājis stādus. Tagad kolekcionēšanas gars neļauj apstāties, un katru gadu parādās pa jaunai peonijai.
Savā dārzā Valdis gandrīz visu dara pats, pat rāpus ravē, lai patrenētu muguru, un par fiziskajām aktivitātēm tikai priecājas.
3 jautājumi Valdim Zatleram
- Jūsu labākais darbarīks?
Lāpsta! Man ir laba Fiskar lāpsta. Vajadzīgas arī labas dārza šķēres, uzskatu, ka tās katru gadu jāpērk jaunas, jo jāgriež ir daudz un šķēres ātri nolietojas.
- Jūsu īpašais dārza prieks?
Lietus – tas, ka augi var saņemt to, kas viņiem visvairāk vajadzīgs, siltu dušu!
- Ko jūs nekad nestādītu?
Skujeņus. Man visas skujeņu ainavas šķiet mākslīgas. Viens pateicīgs pacients man pa kluso bija tos atvedis un sastādījis, taču pēc tam es ar prieku konstatēju, ka alnis visus noēdis. Dārzā jāstāda tikai tas, kas tev pašam patīk!
