Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
– Bērnībā tev dzīvnieki bija blakus?
– Jā, visu laiku. Vecvecākiem laukos pie Pļaviņām bija govis, cūkas, vistas… Katram bērnam skaitījās sava govs. Tagad govju tur vairs nav, bet ir kazas, vistas, nezinu, vai vēl ir zosis un tītari.
– Kāpēc nezini? Sen neesi savos laukos bijis?
– Jā. Ļoti reti sanāk aizbraukt. Vecāki biežāk atbrauc pie mums. Mammas vecāki dzīvoja pie Liepājas, tur mums govis vakarā bija jāved mājās un, ja nogrēkojos, no rīta jāved arī ganos.
– Tad jau esi gājis arī ganos.
– Nosacīti – zinu, kas tas ir, bet gājis ne gluži basām kājām pa rasu kā latviešu literatūras klasikā. Sienu esmu vācis, lai govīm ziemā ir, ko ēst. Ar lopiem allaž esmu bijis uz tu. Protams, arī suņi un kaķi laukos mums vienmēr ir bijuši. Vienu brīdi tēva vecākiem bija pat divi – viens niknais, ja nemaldos, doga un vilka krustojums, un viens labradors, kucīte. Niknais man vienreiz pie rīkles pieķērās, vectēvam degunu pārrāva. Mēs niknajam klāt nelīdām, bet viņš pārlēca pāri divmetrīgam voljēram un nolika mani uz lāpstiņām. Bet vectēvs turpat tuvumā bija.
– Tātad niknais tev neiekoda.
– Nē, bet vispār suns man ir kodis. Tas bija smieklīgs gadījums. Nevaru pārdzīvot faktu, ka mani sakoda suns, kura vārds bija Čaiņiks. Nevar jau teikt par dzīvniekiem nesmuks, bet Čaiņiks tiešām bija kaimiņu mājās novārtījies pa govs mēsliem, netīrs, pinkains. Nevar jau viņam pārmest – gāju cauri pagalmam, un viņš darīja savu suņa darbu, bet mēs tam pagalmam bijām ne reizi vien gājuši cauri.
Man kājās bija futbola getras, kurās Čaiņiks no muguras metās iekšā. Nezinu, kāpēc. Varbūt izdomāja, ka jāsāk nopietnāk sargāt.
Kad dzīvojām dzīvoklī Madonā, tēvs bija izdomājis, ka mums vajag ņufu. Tad mums bija ņufs, bet tikai īsu brīdi, jo tēvs ātri saprata, ka ņufs nav piemērots dzīvoklim, un atdeva viņu prom uz laukiem. Es biju maziņš, man par ņufu ir vislabākās atmiņas, vienu ziemu pavadījām kopā. Man tā ziema kopā ar viņu bija baigi labā. Tētis pielika viņu pie ragavām, un ņufs mūs uzvilka Gaiziņā augšā tā, ka nemetas.
– Pa Golgātu?
– Nē, pa kalnu blakus Dāmu paradīzei, tas nav tik stāvs. Vienīgais mīnuss no ņufa bija tas, ka draugi nenāca ciemos, visiem no viņa bija bail.
– Ņufs taču ir ļoti miermīlīgs.
– Jā, bet arī liels. Kad man būs pašam sava lauku māja, ņufu varēs ņemt.
– Kad tu biji mazs, tev bija priekšstats, kādam jāizskatās īstam sunim?
– Man vienmēr ir licies, ka īsts suns ir vācu aitusuns.
– Kāpēc tad tev tagad ir franču buldogs?
– Bērnu dēļ. Vecākajai meitai Reinai tad vēl nebija trīs gadi. Mēs dzīvojam pie Vērmanīša, bijām izgājuši pastaigāties, un tur viens labradors, vēl kucēns, bet jau brangs, gribēja spēlēties un uzlēca meitai virsū, aiz mīlestības riktīgi nolaizīja. Reina to uztvēra nevis kā spēlēšanos, bet kā uzbrukumu un turpmāk no suņiem vairījās.
Mēs izdomājām, ka situāciju varētu labot, paņemot suni. Tā kā dzīvojam pašā Rīgas centrā, bija jāņem mazs suns, ne augstāks kā līdz celim. Sieva gribēja franču buldogu, es bīglu. Bet bīgls diezgan ātri atkrita – palasīju un sapratu, ka tam sunim vajag veltīt ļoti daudz laika, ko mēs nevaram. Franču buldogs pēc apraksta derēja, bet es biju pret to, kaut kā nepavilkos uz to šķirni.
– Izskata dēļ?
– Liekas, ka jā. Man bija diezgan slikta pieredze ar angļu buldogu. Manam draugam bija šīs šķirnes suns, un vienu brīdi tas dzīvoja Madonā pie viņa vecmammas. Viņa nevarēja tikt ar suni galā un zvanīja man, lai palīdzu viņu vest ārā.
Kas to varēja iedomāties, ka angļu buldogs cauru dienu, atņirdzis zobus, rūc uz vecu cilvēku un nelaiž sev klāt? Varbūt es tā angļu buldoga dēļ vilku paralēles ar franču buldogu.
Vienubrīd pat biju nolēmis atteikties no domas par suni. Tomēr sieva uzstāja, ka vajag franču buldogu. Tad izdomāju triku, lai no franču buldoga ņemšanas izvairītos – izvirzīju noteikumus, ka tam jābūt sunim, nevis kucei un ka jāsauc par Borisu. Cerēju, ka šie mani noteikumi, vispirms jau vārds Boriss, sievu atturēs no franču buldoga ņemšanas. Taču sieva, noklausījusies manus noteikumus, atbildēja: «Jā, labi!» Neko darīt, vajadzēja meklēt.
Aktieri Juris Kalniņš un Katrīne Pasternaka tikko bija paņēmuši franču buldogu, un viņi mums ieteica cilvēkus Tukumā, kuriem bija šīs šķirnes kucīte. Sazvanījāmies un vienu kucēnu norezervējām. Palasot informāciju par šo šķirni, bijām nolēmuši, ka mums vajag tumšas krāsas suni, lai mazāk klapatu.
Kad kucītei piedzima kucēni, ar meitu Reinu aizbraucām uz Tukumu. Tāds, ko bijām nolēmuši ņemt, bija piedzimis pats pirmais. Pēc dokumentiem – Salvadors Grand Imperial. Atvedām viņu mājās pavisam maziņu, granātābola lielumā. Reina gan joprojām baidījās arī no tāda. Sākumā meita dzīvojās tikai pa dīvānu, sapratusi, ka kucēns nevar tajā iekāpt: «Nē, Boris, nē!»
Tagad Borisam rit jau sestais gads, un viņi ar Reinu ir labākie draugi. Dīvānā gan Boriss nedrīkst kāpt. Vispār mums ar viņu interesanti gājis. Esmu viņam iemācījis sēdēt, iet blakus, gaidīt, kamēr viņu saucu, – varu pat diezgan tālu aiziet un paslēpties, Boriss gaida.
Bijām izlēmuši Borisu dot apmācībai, bet pēc trim nedēļām kinologs man zvanīja: «Brauc pakaļ! Nebūs.» Dabūju suni atpakaļ tieši tādu pašu, kādu biju viņam nodevis.
Kinologs teica: «Viņš ir spītīgs, tur ir tāds buldogs iekšā, baigs raksturs!» Visādi mums ar viņu ir gājis. Taču esam laimīgi par to, ka Boriss nav alerģisks. Un no četru mēnešu vecuma viņš ir uz diētas.
– Kādas?
– Vienkārši mazāk jāēd, nekā viņa vecumam un svaram norādīts.
– Ko viņš ēd?
– Speciāli franču buldogiem paredzēto Royal Canine profesionālo suņu barību. Bet vispār jau franču buldogs ēd visu.
– Ja viņam dod.
– Šad tad, ja mums brokastīs paliek pāri putra, tā tiek arī viņam. Taču tas tikai tāpēc, ka viņam nav alerģijas. Arī Chappi viņš ir ēdis.
Kad dzīvojām Āgenskalnā blakus Fazendai, svētdienā citur suņu barību nevarēja nopirkt, tad tepat latiņā pirkām Chappi, un Boriss ēda, ka šņakst. Ja viņu palaidām paskraidīt Fazendas pagalmā, no čaļiem viņam citreiz tika arī kāds liellopa vaidziņš vai kauliņš.
Tur viņam bija paradīze – izdara pagalmā savas lietas un, kamēr es aiz viņa vācu, Boriss jau pie durvīm vaktē pavārus.
– Saprotu, ka uz ēšanu Boriss nav mudināms.
– Absolūti ne! Kad kaut ko gatavo, viņš staigā apkārt kā putekļsūcējs. Laikam vienīgais, ko Boriss neēd, ir banāns. Bet tādi laikam ir visi franču buldogi.
Reiz Fazendā džeki bija griezuši gaļu ar gumijas cimdiem un izmetušo tos ārā spainī. Vienā brīdī pagriežos un ieraugu – Borisam viens cimds karājas uz zoba! Saucu: «Boris!», bet viņš to cimdu kā spageti iesūca un norija.
Uzreiz aizbraucām uz Mazo brāļu hospitāli, kur viņam sadeva medikamentus, caurejas zāles un lika gaidīt. Ārsts teica – ja cimds nenāks ārā un Boriss cietīs sāpes, būs jātaisa operācija. Pēc pāris dienām skatījos pagalmā, vai tur kaut kur nemētājas cimds, bet neko neredzēju. Domāju, varbūt viņš no tā ticis vaļā, kad bijām mežā. Taču nē – cimdu Boriss dabūja laukā pēc diviem mēnešiem! Pa to laiku viņam nebija nekādu sāpju.
Viņš mums vispār ir tāds diezgan nejutīgs – ir pilnā gaitā ielicies ar pieri lielā ozolā, noskurinājies un maucis tālāk.
– Kuru Boriss ģimenē uzskata par galveno?
– Par to ir vesels stāsts. Vienu laiku Boriss bija sācis rūkt un atņirgt zobus uz sievu un bērniem, kamēr nebiju mājās. Sazvanīju vienu ieteiktu kinologu no Dobeles, kurš atbrauca, kā pats teica, tikai tāpēc, ka Boriss ir buldogs un te ir mazi bērni (jaunākajai meitai Maijai bija tikai gadiņš). Ar kinologu divas stundas pastrādājām, viņš mums sadeva uzdevumus, kas jādara, un strādājot mēs lietas pagriezām uz labo pusi.
– Kas jums ar Borisu bija jādara?
– Ienācis mūsu mājās, kinologs teica, ka viņš uzreiz redz, kā suns uztver mūsu ģimeni. Es biju panācis, ka suņa hierarhijā visaugstāk ir bērni, tad nācu es un tad Boriss – sevi viņš uzskatīja pārāku par sievu.
Mums bija jāstrādā pie tā, lai suns saprastu, ka hierarhijā viņš ir pēdējais.
Pēc kinologa vizītes daudz lasīju gan grāmatas, gan internetā meklēju informāciju par franču buldogiem un uzzināju, ka cilvēki ir pārpratuši, kas ir franču buldogs. Pēc dabas viņš ir diezgan agresīvs, izmantots kā žurku ķērājs un pašos šķirnes pirmsākumos arī kā cīņas suns. Kādā brīdī cilvēku priekšstatos viņš bija kļuvis par klēpja sunīti. Apmēram mēnesi ar viņu intensīvi strādājām.
– Boriss neprotestēja?
– Protestēja, arī uz mani paņirdza zobus.
– Kodis viņš kādam ir?
– Ir, bet ne bērniem. Kad bijām secinājuši, ka mums ir agresīvs suns, nopietni apsvērām domu, vai mums nevajadzētu viņu dot prom. Bet tad sapratām – ja jau esam viņu paņēmuši un uzņēmušies par viņu atbildību, Borisam jāpaliek mājās un mums vienkārši jātiek galā ar šo problēmu.
Suņa likšana pie vietas bija samērā nepatīkams periods mums visiem, bet mēs to izdarījām.
– Sargs viņš ir labs?
– Absolūti, it īpaši meitenes viņš sargā.
– No citiem suņiem?
– No visa. Meitenēm viņš nelaidīs klāt nevienu. Saimnieka dēļ franču buldogs iet līdz galam. Vispār jau ir ļoti svarīgi pirms suņa un arī cita dzīvnieka ņemšanas izlasīt, kas katrai šķirnei raksturīgs, nevis ņemt tikai pēc viena kritērija – smuks sunītis.
Ja es jau sākumā būtu visu par franču buldogiem izlasījis, droši vien šo šķirni neņemtu. Rakstura dēļ.
– Ko nozīmē dzīvot ar suni Rīgas centrā?
– Ar franču buldogu nav problēmu. Kad viņš bija maziņš, viņš pat ārā negribēja iet. Bija iemācījies uz pampera kārtoties, izejam ārā – Boriss neko, bet, tiklīdz ienākam iekšā, šis uz pampera…
– Kurš viņu ved pastaigāties?
– Pārsvarā es, vedot viņu pie pavadas, Boriss mani nevelk. Ar pārējiem ir tā, ka viņš tos ved ārā, nevis otrādi. Pastaigās viņu vedu rītos, pa dienu un arī vakaros pēc izrādēm. Franču buldogs var absolūti pielāgoties saimnieka dzīves ritmam.
– Aprīļa sākumā vēri vaļā hotdogu kafejnīcu Kadagi Nometņu ielā. Vai to var savienot ar aktiera darbu?
– Mūsu ir daudz, veseli pieci, pienākumi sadalīti. Kāpēc kafejnīca? Tāpēc, ka kaut kas cits arī jādara.
– Bet krogu bizness ir diezgan grūts.
– Tas atkarīgs no piedāvājuma. Kad neaizgāja mūsu sākotnējais biznesa plāns – Latvijā ražotu produktu tirgošana –, domājām, ko darīt tālāk. Tagad mums būs Latvijā pirmā hotdogu ēstuve. Mainīsim cilvēku priekšstatu par hotdogu. Mūsu kafejnīcas būs vēl citās Latvijas pilsētās. Mums būs arī neierasti hotdogi. Vai kāds var iedomāties hotdogu ar siļķi? Mums būs!
– Kāda ir tava attieksme pret suņu ņemšanu līdzi uz kafejnīcu?
– Lai nāk! Galvenais, lai nekāpj uz krēsla vai galda. Mūsu pirmajā kafejnīcā mums bija sagatavotas bļodas visu izmēru suņiem.
– Tu pats gaļu ēd?
– Ēdu.
– Tad jau tev nav bijusi doma padarīt suni par veģetārieti?
– Nu, Boriss mierīgi varētu būt arī veģetārietis, viņš badā nenomirtu!
– Tu esi suņu cilvēks vai kaķu cilvēks?
– Man patīk abi. Bet es ne ar vienu neauklējos.
– Tādā ziņā – ja negrib ēst, lai neēd, trešajā dienā sagribēs?
– Jā! Mājdzīvniekam ir noteikumi un robežas, ko drīkst, ko ne. Ar kaķiem, protams, šajā ziņā ir grūtāk.
– Kaķa jums nav?
– Nē, sievai ir alerģija, citādi jau būtu. Vienubrīd domājām, vai neņemt otru suni, lai viņiem divatā jautrāk. Vēl neesam izdomājuši, kādu šķirni ņemt.
– Gandrīz aizmirsu pajautāt, kā tu ar Borisu sadzīvo naktī. Franču buldogi taču stipri krācot.
– Suns krāc citādi nekā cilvēks. Kad studēju, kopmītnēs nevarēju pagulēt, tik stipri istabas biedrs krāca! Borisa krākšana drīzāk ir skaļa murrāšana.
