Problēmas ar urinēšanu vismaz cilvēkiem bieži tiek sasaistītas ar vēsu un mitru gadalaiku. Ja kājas nav silti apautas, ja ilgstoši jāstaigā slapjos zābakos vai arī ziemas salā negribas šķirties no minisvārciņiem, nav brīnums, ja sāk gribēties biežāk apmeklēt tualeti un ar laiku uzrodas dedzinošas sāpes ķermeņa lejasdaļā. Aukstumā novājinātam organismam zudusi imunitāte, un tas vieglāk ielaiž nevēlamo infekciju.
Sunim (vismaz lielai daļai šķirņu) daba sagādājusi siltu kažoku, tāpēc ziemu vai slapjdranķi nevajadzētu uzreiz saistīt ar iespējamām urīnpūšļa problēmām. Iekšējos orgānus kā cilvēkam, tā dzīvniekam nav nemaz tik viegli apsaldēt, jo tie atrodas siltumā, un ir jābūt ļoti pārsalušam, lai tie ciestu.
Taču tieši tāpat kā cilvēkiem, arī suņiem imūnsistēma dažādu iemeslu dēļ var novājināties un organismā var ieperināties infekcija, kas vēsā laika ietekmē sāk attīstīties. Dodoties ilgstošās pastaigās bargā salā, staigājot ar sniega pikučiem aplipušu pavēderi, īpaši, ja sniegā kaisītas dažādas pret ietvju apledošanu paredzētas ķimikālijas, – tas viss var atstāt iespaidu arī uz suņa veselību, tostarp, urīnpūsli.
Urīnceļu iekaisuma problēma vairāk raksturīga kucītēm.
Biežāk vainīgas baktērijas
Tieši bakteriālā infekcija ir biežākais cēlonis urīnpūšļa slimībām, uzskata mazo dzīvnieku iekšķīgo slimību speciāliste Latvijas Lauksaimniecības universitātes lektore veterinārārste Ilze Pētersone. Cistīta ierosinātāji ir tādas baktērijas kā E.Coli, Staphyloccocus, Proteus, Streptoccocus, Enterobacter, daudz retāk, tomēr cistītu var izraisīt arī mājdzīvnieku apsēdušie parazīti vai apkārtējā vidē mītošie mikroorganismi – sēnītes.
Akūtu cistītu sunim var radīt, piemēram, baktērijas, kas mīt dzīvnieka zarnu traktā un tur nekādu ļaunumu nenodara. Taču, ja zarnu nūjiņas iekļūst urīnizvadkanālā un tālāk jau urīnceļos, tās var izraisīt saslimšanu. Anatomisku īpašību dēļ cistīts biežāk piemeklē suņu meitenes, retāk – suņu puišus.
Kas vēl izraisa cistītu?
- Vielmaiņas problēmas
Tomēr bakteriāla infekcija nav vienīgie cistīta izraisītāji. Urīnpūšļa iekaisumu var veicināt arī urīnpūslī izveidojušies akmentiņi, kas rodas nepareizas vielmaiņas rezultātā. Atsevišķām suņu šķirnēm ir pat ģenētiska nosliece uz šādu akmeņu veidošanos, piemēram, angļu buldogiem, dalmāciešiem, Lhasas apso, miniatūrajiem šnauceriem, ņūfaundlendiem. Arī dodot sunim nepiemērotu vai sliktas kvalitātes barību, var tikt veicināta akmentiņu veidošanās. - Hroniskas slimības
Urīnpūšļa problēmas novēro arī tiem mājdzīvniekiem, kas sirgst ar dažādām hroniskām slimībām, piemēram, diabēts, aknu un nieru, vielmaiņas slimības. - Audzēji
Urīnceļu iekaisuma cēlonis var būt arī audzējs, piemēram, vēža forma neoplāzija, kas uzskatāms par ļaundabīgu šūnu vairošanos urīnpūslī vai urīnceļos.
- Medikamenti
Arī medikamenti, kas tiek lietoti citu slimību ārstēšanai, var nomākt dzīvnieka imūnsistēmu un radīt noslieci uz urīnceļu infekciju, īpaši, ja ir sākts ķīmijterapijas kurss ļaundabīgu audzēju ārstēšanā, tiek lietoti hormonpreparāti u. tml. - Citi cēloņi
Arī nestabila nervu sistēma var būt par iemeslu cistītam, jo suns urinējot neiztukšo urīnpūsli pilnībā, urīns līdz ar to ilgāk uzglabājas pūslī, kļūst koncentrētāks, kairina to un tādējādi veicina baktēriju ieperināšanos.
Arī iedzimtas urīnceļu pataloģijas, piemēram, nespēja pilnībā iztukšot pūsli, un dzīves laikā iegūtas traumas var būt par iemeslu cistītam. Tāpat iekaisums var rasties pēc jau dažādām medicīniskām manipulācijām, dzīvnieku sterilizācijas u. tml.
Kā pazīt slimību?
Viena no biežāk novērotajām pazīmēm, kas rada aizdomas par urīnceļu iekaisumu, ir biežāka un sāpīgāka urinēšana. Ir grūti konstatēt izmaiņas suņa mazo vajadzību kārtošanā. Kā zināms, suņiem patīk iezīmēt teritoriju, un tie pa druskai apslaka katru stabu vai koku. Tomēr vērīgs un mīlošs saimnieks pamanīs, ka viņa apslimušais mīlulis sācis nokārtoties biežāk, nekā ierasts. Tā kā cistīta problēma vairāk raksturīga kucītēm, novērojams, ka saslimstot viņas kļūst daudz nemierīgākas, biežāk tupstas, lai atvieglotos.
Cistīta raksturīgākās pazīmes:
- urinēšanas biežums,
- urinēšanas grūtības,
- dzīvnieks saspringst no sāpēm vai iesmilkstas,
- patvaļīga urinēšana,
- asiņu piejaukums urīnam,
- urīnam ir nepatīkama smaka,
- izdalījumi no dzimumorgāniem.
Akūta cistīta gadījumā noteikti jāapmeklē veterinārārsts. Viņš mājdzīvnieku izmeklēs un, ja būs nepieciešams, nozīmēs veikt asins un urīna analīzes. Ja diagnosticēs cistītu, izrakstīs tā uzveikšanai nepieciešamās zāles.
Visbiežāk urīnceļu infekcijas un urīnpūšļa iekaisuma gadījumā tiek noteikta antibiotiku terapija, kas slimību uzveic ātri.
Ņem vērā!
Urīnceļu infekcija, kas pati par sevi var šķist viegli pārslimojama kaite, neizārstēta var radīt ļoti nopietnas, pat dzīvnieka veselībai un dzīvībai bīstamas sekas, jo infekcija no urīnpūšļa var pārceļot tālāk uz nierēm, izraisīt nieru bļodiņu iekaisumu – pielonefrītu –, un neārstēta slimība ar laiku var pat izraisīt nieru mazspēju.
Kā palīdzēt dzīvniekam?
- Dod vairāk dzert
Lai arī urinēšana dzīvniekam sagādā nepatīkamas sajūtas, tomēr infekcija no organisma ir jāizskalo ārā. Lai organisms labāk spētu attīrīties, dod sunim vairāk dzert. Protams, dzīvnieks dzer tik, cik viņam pašam gribas, ūdeni ar varu mutē neieliesi, taču papildu šķidrumu var pievienot viņa ikdienas maltītei, piemēram, izmērcējot sauso barību, pasniedzot šķidrāku putru u. tml.
Slimības laikā jāparūpējas, lai dzīvniekam tiktu dots tīrs ūdens bez ķīmiskiem piejaukumiem, kas nereti kopā ar ūdeni tek no pilsētnieku ūdenskrāniem. Labāk sarūpēt savam astainim avota ūdeni vai vismaz filtrēt pilsētas ūdensvada ūdeni.
Ūdens vietā var mēģināt dot sunim padzerties vāju zāļu tēju novārījumu, piemēram, kumelītes, kam ir dezinficējoša, antiseptiska iedarbība. Taču jārēķinās, ka suns var arī atteikties dzert šādu novārījumu, jo tā smarža un garša ir dzīvniekam neierasta.
Iespējams, ārsts ieteiks arī pamainīt mīluļa ēdienkarti, lai vairāk pasaudzētu dzīvnieka urīnpūsli. Pats par sevi saprotams, ka suni ne pirms, ne pēc, ne arī slimošanas laikā nedrīkst cienāt ar sāļām, asām uzkodām, kas var vēl vairāk pasliktināt situāciju. - Lai tik čurā!
Ja suns sācis patvaļīgi slapināt telpas, parūpējies, lai tas biežāk tiktu izvests pastaigās un varētu nokārtot savas mazās darīšanas bez bailēm no saimnieka nosodošās attieksmes. Gudri un paklausīgi suņi cietīsies līdz pēdējam, jo zina, ka saimniekam nepatiks, ja dzīvoklī atstās peļķi. Cistīta gadījumā pati daba parūpējusies, lai suns biežāk urinētu un tā atbrīvotos no iekaisumu izraisošajām baktērijām. - Parūpējies par higiēnu!
Ja suņu meitene ir sterilizēta vai tai nesen dzimuši kucēni, vai ir meklēšanās laiks, īpaši jāseko, lai ap kucītes ārējiem dzimumorgāniem būtu tīrība. Parasti suns pats parūpējas par savu higiēnu, taču urīnceļus var viegli inficēt baktērijas – piemēram, sunim ir caureja, viņa apakšgals pēc lielajām darīšanām ir nosmērējies ar izkārnījumiem. Urīnizvadkanāls – caurulīte, pa kuru urīns tiek izvadīts no urīnpūšļa – kucītēm ir ļoti īsa, tāpēc infekcija no ārējās vides var viegli nokļūt līdz urīnpūslim.
Ja cistītu izraisījuši akmeņi, ļaundabīgs audzējs, parazīti vai sēnīte, ārsts attiecīgi sāks šo cēloņu novēršanu, nozīmējot medikamentus vai ārstnieciskās manipulācijas, kas audzēja un akmeņu gadījumā var būt arī ķirurģiska iejaukšanās.
Ja problēmas ar urīnpūsli atkārtojas ik pa laikam, tas nozīmē, ka dzīvnieka urīnceļos vai pūslī vēl sēž iekaisumu izraisošās baktērijas. Tāpēc hronisku cistītu gadījumā ārsts var nozīmēt arī ilgstošāku antibiotiku lietošanu mazākās devās, lai baktērijām neļautu atsākt vairoties. Lai izvairītos no tā, ka cistīts var atkārtoties, strikti jāievēro veterinārārsta ieteikumi turpmākai slimības profilaksei.