Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Uzņēmumā Labie Koki strādā profesionāļi, kuriem žurnāls IEVAS Dārzs uzticas, tāpēc viņiem jautāšu, kādas ir aptuvenās konsultāciju cenas un svarīgākie ieteikumi, lai dārza tapšanas ceļš izvērstos gludāks. Uz sarunu aicināju ainavu arhitekti LAUMU GARKALNI.
– Zinot, ka par profesionalitāti jāmaksā, daudzi savā galvā jau pieņēmuši, ka Labo koku pakalpojumi viņiem ir nesasniedzams sapnis. Kāda ir Labo koku specifika – ko jūs darāt?
– Labie koki joprojām palikuši uzticīgi visiem dārza iekārtošanas cikliem. Nav tā, ka mēs izprojektējam un tad arī noteikti gribam paši šo dārzu ierīkot. Nē, mēs varam paņemt tikai sākumposmu – konsultācijas vai projektu. Esam elastīgi. Un arī cenas paliek elastīgas.
Pastāv dažādi variants, kā cilvēki nonāk pie mums. Ir dārzi, kuros aug veci koki, un to saimnieki meklē ekspertus par koku kopšanu. Eksperti dodas pie cilvēka, vērtē koku ar domu tos sakopt, un bieži vien ceļš tālāk aizved pie ainavu arhitekta, kuru koku eksperts iesaka. Tā varbūt ir pat pareizā kārtība, ja ir vecie lauku īpašumi. Otrs ceļš, kā mēs satiekamies ar klientu, – cilvēks uzreiz meklē ainavu arhitektu. Viņš zvana Labajiem kokiem, nodaļas vadītāja izstāsta situāciju, cik maksā katrs pakalpojums – konsultācija, dārza projekts, dārza projekts kopā ar ierīkošanu –, lai jau sākumā cilvēks saprot, ko viņš finansiāli varēs atļauties.
Piemēram, konceptuālā projekta cenas ir sākot no 1500 eiro plus PVN.
Cena noteikti ir regulējošs instruments. Jo bieži vien cilvēkiem ir lielas ekspektācijas, bet pēc tam daudzi izvēlas vienkārši konsultāciju. It sevišķi tie, kuri nav ar dārzu uz jūs un prot paši organizēt darbus. Bet tie, kam dārzs ir ļoti svešs, tomēr izvēlas gatavo plānu – projektu. Jo tad viņi to var iedot kādam citam ierīkotājam īstenošanai.
– Labo koku projektā tiek iezīmēti arī konkrēti augi, šķirnes?
– Jānošķir divas lietas: ir konceptuālais plāns un ir dārza tehniskais projekts. Konceptuālais plāns der cilvēkam, kurš dārzā pats darbojas un pats prot sapirkt augus, sagatavot dobes stādīšanai, viņš zina, ka rozēm vajag kūtsmēslus. Varbūt viņam ir arī tehnika, tikai pieklibo āra telpas plānošana. Savukārt, ja cilvēks ļoti maz zina par dārzu un dārza darbiem, tad viņam vajag vairāk palīdzības – jau detalizētu tehnisko projektu ar augiem un šķirnēm.
– Par stilistiku… Visiem Labo koku ainavu arhitektiem ir vienots rokraksts vai tomēr sagaidāmi kardināli atšķirīgi dārza plānojuma koncepti?
– Pašā saknē tie kardināli tomēr neatšķirsies. Mums ir kopējās Labo koku vadlīnijas, ko cenšamies ievērot. Tas ir uzskats par dabai pietuvinātu, ilgtspējīgu dārza konceptu. Mūsdienās cilvēkiem paliek pāri arvien mazāk laika un citu resursu dārza kopšanai. Bet dabiskais dārzs atļauj to kopt ekstensīvāk. Cilvēki bieži vien pārspīlē ar perfekcionismu – ar lapu grābšanu, ar zāliena pļaušanu visā teritorijā katru nedēļu… Ekstensīvais savvaļas dārzs atļauj drusciņ atslābt, un tajā pašā laikā tas ir ļoti skaists un baudāms. Mūsu koncepts ir neko mākslīgi nesarežģīt, izmantot dabiskos dārza būvniecības materiālus. Koks, klinkers, granīts.
Dabiskais materiāls bieži vien ir dārgāks, augstvērtīgāks un arī izskata ziņā aristokrātiskāks, jo ļoti skaisti noveco.
Tā ir garantija, ka rezultāts būs skaists. Un tā ir Labo koku stiprā puse.
Man pašai patīk tieši lielie lauku īpašumi ar vairākiem hektāriem un vecie lauku īpašumi. Arī vietas, kur nekad nav bijušas mājas, –izaicinājums, kā izveidot jaunu, skaistu mājvietu, lai cilvēkiem viņu mūža laikā ainava būtu jau baudāma, lai dārzs ir dzīvojams arī pirmajiem īpašniekiem, kas to zemes gabalu nopērk.
– Kā samierināt īpašuma saimniekus, kad viens ir prefektā dārza piekritējs – taisnas līnijas, viss sakopts –, bet otram patīk brīvais stils? Vai tas vispār iespējams?
– Ir cilvēki, kuriem dārzā ir ļoti maz augu: dzīvžogs, zāliens un daži kociņi. Viņiem ir bail no daudzveidības, jo tur būs daudz darba. Tas īstenībā nav dārzs, bet gan zāliena pleķis ar dzīvžogu, tur nekas nemainās, viss salikts pa vietām. Un ir cilvēki, kam dārzs ir pilns ar daudz dažādiem augiem, viņiem tas nav tik perfekts, jo saprot, ka dārzs ir dzīvs un mainās. Šie cilvēki neuztraucas par to, ka būs vairāk jāparavē, jāpārstāda. Viņi dzīvo ar dārzu, tā ir viņu terapija.
Kā abus samierināt? Kādreiz es mēģināju saprast, kāpēc daži dārzi izskatās tik labi, un esmu sev nodefinējusi, ka tieši kontrasta princips ir tas, kas ļauj tam notikt. Sevišķi lauku ainavā. Nevar sacīt, ka Labie koki veido tikai dabiskos meža dārzus. Ir arī brīnišķīgi dārzi ar ļoti maz augiem, arhitektoniskie dārzi ar cirptām formām, tie mums ārkārtīgi patīk. Bet tad vienmēr kontrastā mēs cenšamies ielikt arī šos savvaļas elementus.
Jo, lai novērtētu perfekcionismu, dārzā jābūt kādam elementam, kas kalpo kontrastam.
Tavs pareizais dārzs labāk izskatīsies, ja tajā tomēr ieliksi kādu pārsteigumu – kaut vai dažus kvadrātmetrus sētās puķu pļavas vai puķainākus savvaļas tipa augus.
– Un otrādi – esmu redzējusi, ka mežonīgā, dabiskā dārzā, pļavā iesēdināti vairāki cirptu kokaugu kubi…
– Jā, tas ir šis kontrasta princips. Ja mums iebraucamajam ceļam ir skaists segums, bez bedrēm, prefekts un blakus ir saaudzis briksnis, tas izskatīsies labi. Bet, ja mums ir iebraucamais ceļš ar bedrēm un vēl nepļauta pļava blakus, tad efekts būs tieši pretējs. Ir jābūt kaut kam ļoti sakārtotam, kaut vai cirptiem kubiem, un pretī jābūt kaut kam dabiskam – mežam fonā vai dabas briksnim ar niedrēm. Kontrasts mums patīk.
– Iebraucamais ceļš lauku teritorijā ir tiešām liels izaicinājums. Jo bruģis izskatās kā pilsētā…
– Latvijas ainavas vēsture veidojusies noteiktos posmos, un tai var izsekot līdzi un saprast, kāpēc tā noticis. Nav bijis pieejams materiāls, tad pēkšņi parādījies betona bruģakmens – 10 × 20 cm taisnstūra klucīši, cilvēki to uzreiz izmantoja… Taču mūsdienās šo pilsētai raksturīgo bruģi būtu labi laika gaitā nomainīt ar skalotās virsmas un dažādu formu betona bruģakmeni. Var arī pamainīt krāsu.
Tagad daudzi iecienījuši tumši pelēko un arī gaišu, gandrīz baltu bruģakmeni, tas uzreiz piedod dabiskuma efektu.
Parastais betona bruģakmens ir garlaicīgs, un, ja vēl saliek kopā sarkanas un zaļas krāsas klucīšus, tas patiesībā izskatās briesmīgi.
Es arī saprotu, ka ne katrs var atļauties segumam granītu vai klinkeri, bet granti – var, un tāda seguma laukums lauku ainavā joprojām izskatās labi. Arī asfalts nemaz nav slikts.
– Asfalts?!
– Zviedrijas ainavās daudz kur ir asfaltēti ceļi. Tas ir dažādu veidu.
– Kā cilvēkam jāsagatavojas jūsu konsultācijai? Vai tā var būt tikai viena?
– Konsultācija parasti ilgst 2–3 stundas, un tas ir pilnīgi pietiekami. Pirms tam mēs ar dārza saimnieku noteikti izrunājam, kas ir galvenā problēma, kāds ir stāsts, un viņam jāsagatavo visi iespējamie materiāli: zemes robežu plāns, labi, ja ir topogrāfiskais uzmērījums, un pirms vizītes atsūtītas esošās situācijas fotogrāfijas ieskatām, lai, braucot uz šo vietu, pagūstu noskaņoties. Tad konsultācija notiek daudz raitāk. Labi arī sagatavot blociņu, kur pierakstīt, ko iesaku.
– Var telefonā kā diktofonā ierakstīt!
– Arī. Bet reti kurš par to iedomājas. Otrs variants, ja es redzu, ka cilvēks nepieraksta, tad rakstu es. Vispirms mēs izstaigājam teritoriju, izrunājam, tad apsēžamies un pierakstām paredzamos risinājumus. Citreiz jau uzzīmēju aptuveno vīziju, lai neaizmirstas. Noteikti pierakstām augus, ko varētu stādīt.
– Cik šī konsultācija maksā?
– Sākot no 120 eiro plus PVN. Atkarīgs no ceļa, no vietas, kur dārzs atrodas. Esmu braukusi konsultēt gandrīz uz otru Latvijas, un tad tā summa izaug – pārsvarā par manu laiku ceļā. Citreiz es braucu trīs stundas uz vienu pusi un trīs stundas atpakaļ, lai gan objektā esmu tikai divas stundas. Tas nozīmē, ka ir pilna darbadiena. Notikušas arī attālinātas konsultācijas. Dārza īpašnieks ar telefonu rokā iet un man rāda, kas un kā. Vēl atsūta fotogrāfijas, un noteiktas problēmas dārzā mēs esam atrisinājuši arī šādā veidā. Piemēram, ir dārza vieta, kas jāaizsedz. Taču, ja visam dārzam ir vajadzīgs risinājums, tad attālinātā konsultācija neder.
– Kādas ir topa problēmas, kāpēc dārza īpašnieki aicina ainavu arhitektu?
– Pirmā ir dzīvžogs vai aizsargstādījumi. Jo – tūjas negribas. Patiesībā katrā dārza ir ļoti specifiski apstākļi.
– Ko jūs biežāk iesakāt?
– Skābaržu un liepu dzīvžogus, tā ir vērtība. Bet, ja vajag mūžzaļu, tad cirpts egļu dzīvžogs ir vietā. Un arī tūjas, kas nav ‘Smaragd’! Nevis gatavās formas, kas aug lēnām un veido dzīvžogu no atsevišķiem rindā izvietotiem elementiem, bet, piemēram, tūjas ‘Brabant’, no kurām var radīt blīvi noaugušu sienu, kas patiešām izskatās kā garens, viendabīgs klucis. Forši izaudzēta tūja nemaz nav tik slikta.
Otra galvenā tēma, kāpēc aicina ainavu arhitektu, ir teritorijas strukturizēšana.
Gadu laikā ir izveidotas dažādas dobes, stādījumi, ir uzbūvētas ēkas, iestaigāti ceļi, grib kaut ko vēl stādīt, bet jūt, ka nav īsti kārtības. Tad vajadzīga teritorijas zonēšana, dārza rekonstrukcija. Šiem dārziem tomēr prasās zīmējums, tāpēc viens variants ir – es uz vietas uzskicēju, kā būtu labāk. Bieži vien ir par daudz dobju, visur maisās pa kājām – tad tās vajag apvienot. Un es redzu, ka cilvēki sasparojas, viņi notic tam, ko saku, iedegas un ir gatavi uzreiz ņemt rokās lāpstu, rakt un pārstādīt!
Otrs variants – konsultācija pāriet projekta izstrādē, kas ir loģisks turpinājums.
– Par augiem… Liekat arī no kādiem atvadīties?
– Ar augiem nekad nav vienkārši. Viens ir tas, ko saka ainavu arhitekts, otras – ko saka dārznieks, un vēl – ko pats īpašnieks domā par to. Citreiz es redzu, ka varētu veidot ekoloģiski pareizas dobes, bet dārza īpašnieks nekad tā nedarīs, jo viņam patīk, piemēram, vākt dažādu kolekciju augus, kas ekoloģiski kopā nesader. Un tas dzīvesprieks no sava varbūt ne tik estētiski pareizā dārza ir tik ļoti liels, ka tad es nejaucos augu saderībā. Bet… ja grib ilgtspējīgos, tiešām harmoniskos dārzus, tad augtenes tomēr nevajadzētu jaukt. Tas nozīmē, ka kaut vai lokāli, pa grupām vajadzētu veidot saderīgas augu sabiedrības augu komplektus, kuriem ir vienādas augšanas prasības. Piemēram, lai nav jāliek lavandas pie hostām.
Starp citu, augu izvēli ļoti atvieglo Apstādījumu veidotāju ceļvedis, un esmu pārsteigta, ka daudzi Latvijā šo izdevumu nezina un neizmanto. Varbūt arī tādēļ, ka tas nav grāmatnīcās pieejams un nav milzīgas reklāmas. Taču Ceļvedim būtu jābūt katra dārza īpašnieka mājās. Jaunais Ceļveža izdevums ir tikko iznācis, un šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem desmit izdevumiem šis ir divos sējumos. Pirmais ir par kokaugiem, otrs – par ziemcietēm. Stādaudzētavas atsūta savus jaunumus, un Ceļvedis ikreiz ar tiem tiek papildināts. Paralēli drukātajām grāmatām ir izveidots arī digitālais variants: latvijasstadi.lv. To gan bez maksas var apskatīties jebkurš.
– Kuri augi tagad ir modē? Mode taču uznāk!
– Peonijas, graudzāles, hortenzijas, sakuras, magnolijas un lavandas. Un joprojām Latvijā mīl vasaras puķes, stāda podos un liek terasēs. Vasaras puķes ir nemainīga vērtība. Te gan paradās jaunāki, netradicionāli augi, arī gaisīgākas, garākas puķes – gauras, stepju līgas, garās Dienvidamerikas verbēnas. Toties no modes iet ārā skujeņi. Izņemot kalnu priedīšu cirpumus un bonzai, kas kļuvuši vairāk iecienīti. Pareizāk sakot, tie un arī skujkoku bumbas ir izstūmuši daudzas mazās skujkoku formas.
