Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Acis darba izbijās…
Skaidrīte nāk no Latgales, Andris no Ventspils puses, bet jau daudzus gadus abi dzīvo Smiltenē. Vēl pirms padsmit gadiem mitinājušies dzīvoklī pilsētā, līdz kādā jaukā dienā Andris pavēstījis par šo vietu – ka varētu iegādāties un pārcelties. Tagad, veroties visapkārt, mājas un dārza novietojums ezera krastā, parka malā šķiet teju ekskluzīvs – tāpēc gluži grūti noticēt saimnieku stāstītajam par to, kā iepazinušies ar šo vietu.
«Mums jau paziņas mēdz teikt: kā tad, Andris, mērnieks būdams, iemērījis sev tik skaistu vietu… Bet tik vienkārši un gludi vis nebija… Tolaik, kad šo vietu iegādājāmies, viņš vēl strādāja Ceļu daļā, turklāt skats šeit ne tuvu nebija tik patīkams kā tagad… Te bija purvs, pieaudzis pilns ar kārkliem, alkšņiem, citiem krūmiem un kokiem – īsti džungļi! Un vēl atkritumi tiešām neticamos apjomos! Atceros, izvedām trīs traktora piekabes ar konservu kārbām un stikla burkām vien!» stāsta saimniece un atzīst, ka sākumā bijusi dusmīga uz vīru.
«Viss tik aizaudzis, nekopts, purvains… Sākumā teicu, ka nemaz nenākšu šurp! Bet, redz, ka atnācu gan… un ir labi, jo senajā teicienā ir patiesa gudrība: acis darba izbijās, rokas darba nebijās.»
Citi lasa
Slūžu šalkoņa un nelūgti viesi
Arī mājiņa sākotnēji bijusi grausta stadijā, gandrīz sabrukusi, tāpēc tiešām var droši teikt, ka Skaidrīte un Andris visu sākuši no nulles.
«Vispirms izvedām visus atkritumus, tad iztīrījām teritoriju no kārkliem un alkšņiem, izrakām grāvi… Tā nu jau vairāk kā desmit gadu laikā esam te sakārtojuši un iekopuši arī dārzu.» Līdzās dārzam ir dambis, aiz tā – Tepera ezers, bet tieši dārza malā cauri slūžām no ezera tek skaists ūdenskritums.
Skaidrīte teic, ka pie ūdens skaņām tik ļoti pierasts, ka pagājušajā gadā, kamēr slūžas remonta dēļ stāvēja rāmas, izjutusi teju diskomfortu. Pirms diviem gadiem Smiltenes pilsēta rekonstruēja ezera hidrotehniskās būves, un tagad Tepera ezera apkārtne ir smilteniešu un tūristu iecienīta pastaigu un atpūtas vieta – promenāde, dambis un peldoša strūklaka, kas nakts stundās ir izgaismota.
Padoms: jo plašāka teritorija ap dārzu ir sakopta un izpļauta, jo vasarās mazāk odu un citu knišļu.
«Agrāk dambis bija stāvāks, apaudzis ar milzīgiem koku džungļiem, turklāt vietām ūdens suloja cauri, radot lieku mitrumu arī mūsu dārzā. Nu visi ventiļi slūžām salaboti, dambis sakopts un tapis lēzenāks, bet vienlaikus mēs nu esam kā uz skatuves. Staigājot pa promenādi, cilvēki nereti fotografē arī mūsu dārzu. Dārzs no augšas ir labi pārredzams! Sākumā bija tā savādi, bet gan jau ar laiku pieradīsim.» spriež Andris.
Žoga nav un laikam nebūs
Jā, Skaidrītes un Andra dārzam nav žoga, jo, kā saka paši saimnieki: «Ko tad mēs nožogosim? Mums te pieder savs zemesgabals, kaimiņu nav, tālāk ir pilsētas zeme, bet mēs iesākām kopt tālāk par savu teritoriju. Nospriedām: kāpēc gan mums skatīties uz purvainu briksnāju, ja varam to sakārtot? Labprātāk kopjam ainavu, nevis tikai savu stūri vien – tas nav mūsu dabā!»
Ja dārzs ir reljefā vietā, tas ir grūtāk kopjams, taču interesantāks, turklāt reljefā var jauki spēlēties ar stādījumiem un pakāpieniem.
Skaidrīte stāsta, ka dārza ierīkošanā paļāvusies uz savu izjūtu, apzinoties, ka daudzas lietas dara ne gluži pēc priekšrakstiem: «Nav mums nekāds daiļdārzs, un mēs nemaz uz tādu statusu nepretendējam – vienkārši patīk tās dārza lietas, un viss!
Mēdzu teikt, ka dārzs man ir iespēja, kur sevi savos gados likt! Turklāt gadu gaitā pieredzes kļūst vairāk, tāpēc daudz ko varu izdarīt efektīvāk un pareizāk. Piemēram, tagad – pēc desmit gadiem – redzu, ka vairāki augi jārok ārā, jāpārstāda. Arī ābeļu mums ir par daudz, vajadzētu kādu zāģēt nost.
Vai arī lielie koki – ir jau skaisti, ja sētsvidū ir ozoli, bet jārēķinās gan ar lapu un zīļu grābšanu, gan maijvaboļu uzlidojumiem…
Visapkārt ir daudz lapu koku, tāpēc dārzā neesmu stādījusi skujeņus, vairāk mums ir dažādi dekoratīvie un ziedošie krūmi. Andris dažkārt skaišas uz mani, kad kaut ko atkal gribu pārtaisīt… Tad man ir vienkāršas metodes, kā iztikt bez viņa palīdzības. Piemēram, izroku bārbelīti vai spireju, uzlieku uz plēves un pati pārvelku, kur vajag!» smej Skaidrīte un nopietni piebilst, ka ir pateicīga dzīvei par to, ka abiem ar Andri vēl ir gana daudz spēka, lai visus darbus padarītu, papriecātos par paveikto un arī citiem radītu prieku.
