Četrkājainā drauga dāvana rokdarbniecei — pūkains adījums

Lai arī suņa vilnas adījumi ir sirsnīgi, tie tomēr ir laikietilpīgi, prasa īpašu aprīkojumu un dārgi. « Iedomājieties: čakli vērpjot, vienā dienā var savērpt 100 gramus suņa vilnas dzijas. Ikreiz, kad redzu, ka zeķes, kas nosauktas par suņa vilnas zeķēm, maksā 10 eiro, domāju – vai nu te kaut kas nav kārtībā, vai arī cilvēks, kas tik zemu novērtē savu darbu, sevi neciena, » saka Inga Kļaviņa. "Suņa vilnas adījumi ir mans hobijs. Esmu pie tiem ļoti pieradusi, man ir vairāki suņa vilnas džemperi, jakas, zeķes, šalles. Tas ir komforts, ko es nemainu ne pret ko citu."

Var vērpt un adīt gan suņa, gan kaķa, truša, jūrascūciņas, alpakas vilnu, un tās drīkst arī jaukt kopā.

Ja nespēj suņa vilnu pārstrādāt dzijā pati, meklē vietu, kur to izdarīs. Suņa vilnu pārstrādei pieņem, piemēram, Ķoņu dzirnavās Naukšēnu novadā!

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Estere Jansone

Teātris

Cik aizkustinoši! Izrādes «Meža gulbji» aktieri vienojas sirsnīgā dziesmā par «Veco zābaciņu»

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?

1. Ķemmēšana. Vajadzīgs suns, kam ir pietiekami garš apmatojums. No sunīša, kam ir īsa pūka, nekas nesanāks. Suņa vilnas iegūšanai nedrīkst izmantot nekādu griešanas rīkus – ne šķēres, ne ķemmes, kas matu nogriež. Suns pie ķemmēšanas jāradina jau kopš kucēna

vecuma. Ķemmēšanai vislabāk der cilvēkam paredzētās matu sukas bez asiem saru galiem. Arī sunim ķemmēšanai jābūt patīkamai, tikai tad viņš tai ļausies atkal un atkal. Suns jāķemmē regulāri, bet lielāko ražu var iegūt laikā, kad suns divreiz gadā maina vilnu. 

2. Krāšana. Inga no katra suņa izķemmēto vilnu glabā atsevišķā maisiņā, to pamazām papildinot. Ja glabātajā suņa vilnā iemitušas kodes, maiss ar vilnu uz diennakti jāieliek saldētavā. Visas kodes būs pagalam, un vilnu varēs izmantot.

3. Mazgāšana. Ir cilvēki, kas uzskata, ka suņa vilnu pirms apstrādes mazgāt

nedrīkst. Inga ir izmēģinājusi un saka: kaukāzieša vilnu pirms apstrādes mazgāt drīkst. Savukārt, piemēram, kokerspaniela un kaķa vilnu pirms savērpšanas mazgāt nedrīkst, jo tā saveļas. Suņa vilnu liek traukā un aplej ar verdošu ūdeni, kam pievieno kādu mazgāšanas līdzekli, tad ļauj atdzist, ūdeni nolej, atkārto to vairākas reizes. Tas, ka vilnas mazgāšanai var izmantot tikai suņu mazgāšanas šampūnu, ir mīts. Der jebkurš lanonīnu saturošs mazgāšanas līdzeklis. Skalo, kamēr ūdens tīrs, caur lielu sietu izkāš. Vilnu saliek lielā maisā, aizsien un izgriež veļasmašīnā. Inga suņa vilnu žāvē uz mūrīša, vasarā to var žāvēt saulē uz sietiem. Svaigi savākta un nemazgāta suņa vilna vērpjas labāk nekā izmazgāta un pastāvējusi.

Ilgi valkāts suņa vilnas adījums padusēs un elkoņos izdils, par to ieteicams padomāt jau adot. Piedurknes adiet nevis no plaukstas, bet gan no pleca, jo tad nodilušos piedurkņu galus var atārdīt, veidojot pusgarās piedurknes. Otrs knifs: piedurknes apmaina vietām – labo pret kreiso. Tā elkoņu vietas kļūst par piedurkņu iekšpusēm.

4. Kāršana. Savēlušos, sapinkājušos vilnu savērpt nevar, tāpēc tā jākārš – it kā jāsapūko, lai būtu viegla un mīksta. Pieejamākais kāršanas instruments mūsdienās ir suņu aprūpes veikalos iegādājamās suņu ķemmēšanas ķemmes. Ja kādam no vecmāmiņas saglabājušies vecie

labie susekļi – lieliski! Ņem vilnu un to izpūko. Mūsdienīgāks vilnas kāršanas instruments ir speciālas vilnas ķemmēšanas mašīnas – karderi. Inga tādu iegādājusies Čehijā. 5. Vērpšana. Inga saka: «Latvijā vērpšana ir miris pasākums – vērpēju ir ļoti, ļoti maz. Krievijā uzskata, ka pilsētas vērpējas joprojām ir, pateicoties tieši suņiem un suņu vilnai.» Suņa vilnu var vērpt bez diega, bet tad vajadzīga lielāka vērpējas meistarība. Inga tomēr suņa vilnu vērpj ar diegu, lai adījums nestieptos. Kokvilnas diegs ir slidens, vilnas dzija – parupja, tāpēc pavediena serdītei Inga izmanto vienkārtīgu gublānu vai pusvilnu.

Īpaši īsai vilniņai ieteicams izvēlēties mohēru. Tātad: ņem izmazgātu, sakārstu vilnu un savieno to ar pavedienu. «Vērpj pa labi, šķeterē pa kreisi vai otrādi: vērpj pa kreisi un šķeterē pa labi, » atgādina Inga.

6. Šķeterēšana. Savērptā dzija ir tikai pirmais pavediens un vēl nav gatava adīšanai. Ja no tāda pavediena mēģina adīt – nekas labs nesanāks, jo savērptais pavediens niķīgi griežas. Inga ir redzējusi no tikai savērpta pavediena adītas zeķes, kas burtiski sagriežas, nevis turas smukas un gludas.

Tādēļ savērptās dzijas pavediens it kā jāattin atpakaļ – jāsašķeterē. Vai nu jāsavij kopā divi savērptie pavedieni, vai arī jāņem viens suņa vilnas pavediens, bet otrs – kāda cita materiāla pavediens. Atšķeterēt suņa vilnas pavedienu var ar linu, kašmiru, mohēru. Turklāt atšķeterēšanai var izmantot arī kādu efektdziju – kas to var liegt?

Ja vilna nav mazgāta, dziju notin šķeterē un mazgā pēc pārliešanas ar verdošu ūdeni, kam pievienots mazgāšanas līdzeklis. Ja dziju ar verdošo ūdeni bail sabojāt (šī procedūra palīdz atbrīvoties no īpatnējās suņa smaržas), tad var gatavo dziju mērcēt kopā ar mazgāšanas līdzekli remdenā ūdenī piecas dienas, katru dienu ūdeni mainot. Ja vilna mazgāta pirms vērpšanas – tin kamolos un ada.

Ja adi bez vērpšanas. Izkārsto suņa vilnu pavedienam var pievienot adīšanas laikā. Ņem pa piciņai, izkārto ap pavedienu, pietin un ada. Tomēr no šāda adījuma suņa vilna ātri izmuks.