Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Ja cilvēkam garšo sauss vīns, balzametiķis, kazas siers un pūdētais siers, visticamāk, viņš rukolu mīl. Arī es to ēdu, audzēju un mīlu. Varbūt pat par daudz…
Garšas atkarība
Kad pirms daudziem gadiem Latvijā ienāca tāds jauns garšaugs kā baziliks, es tajā neprātīgi iemīlējos. Un ilgus gadus biju pārliecināta, ka esmu dzimusi, lai audzētu, ostītu un ēstu tikai baziliku un liktu to pie visiem ēdieniem. Bazilika apsēstības plaukumā manā dārzā auga pat desmit, divpadsmit bazilika šķirņu. Ar rukolu mani iepazīstināja māsīca Evita, veģetāriete.
Pirmais iespaids par šo augu man bija nepārprotams – tās ir šausmas! Kā var bāzt mutē kaut ko, kas nelabi ož pēc slapja suņa, blaktīm un vecām sinepēm! Un tas vēl kož mēlē!
Citi lasa
Atceros, kā es māsīcai indīgi ieteicu sēt savu rukolu zem rozēm, jo nelabā dvaka pilnīgi noteikti atbaidīs visus pasaules kaitēkļus. Ak, dzīve ir pārsteigumu un ironijas pilna! Jo šodien es rukolu ne vien esmu iemīlējusi un sagaršojusi tās lieliskumu, bet tā manā gastronomiskās baudas skalā ir daudzkārt pārspējusi baziliku. Jā, bazilika smaržu es tiešām varētu baudīt un baudīt. Bet ēst – tikai rukolu! Salātos, sendvičos, hamburgeros, ar tomātiem un mocarellu bazilika vietā, uz tomātu maizītēm, kopā ar tomātu biezzupu, uz pastētes maizēm, uz steika. Man vieglāk būtu nosaukt ēdienus, kuriem es nepievienoju svaigu rukolu – piemēram, mannas biezputra un siera kūka… Lai gan, ja siera kūka tiek cepta no kazas siera, par rukolu varētu padomāt… Šķiet, ka rukola ir viens no tiem produktiem, kas rada garšas atkarību, jo tai ir ļoti spēcīga, piesātināta un raksturīga garša. Ja iepatīkas, tad beigas klāt. Un tad ir jāsāk audzēt.
Rukolas vieglums
Rukolai ir vēl viens atkarību raisošs faktors – audzēšanas vieglums. Tas ir vien no mazprasīgākajiem augiem pasaulē. Rukolai vajag tikai caurmērā vieglu augsni (smilti vai mālsmilti) un saulainu vietiņu. Respektīvi, nevajag to sēt smagā, mālainā aramlaukā, kur pat kartupeļiem jāpacīnās, lai izdzītu asnus caur plienu. Pārējo rukola izdarīs pati. Tā tikai jāpiesedz ar agroplēvi, vienreiz jāizravē un ļoti sausā laikā jāaplaista.
- Aukstums nebiedē.
Viena no rukolas labākajām īpašībām ir aukstuma izturība – siltumnīcā rukolu var sēt pašu pirmo, tiklīdz naktīs nav nopietna sala. Arī uz lauka rukolu var sēt agri, tiklīdz zeme ir pietiekami apžuvusi un apstrādājama. Rukola viena no pēdējām pārcieš rudens salnas, bet siltumnīcā ražo un zaļi dzīvo līdz novembrim. Aukstajos, bet gaismas ļoti bagātajos Latvijas pavasaros rukola aug pat desmitreiz labāk nekā karstajā Itālijas klimatā – tā burtiski zeļ! Es atceros daudzus gadījumus, kad maijā vai jūnijā ilgstoši ir tik auksts, ka šķiet, visi izdīgušie augi tūliņ no šausmām ielīdīs atpakaļ zemē, vienīgi rukolai ne vainas, tā zaļo un stiepjas augumā, it kā to laistītu tropu lietutiņš. - Vairākas sējas.
Uz daudzu salātveida augu paciņām rakstīts, ka tos var sēt atkārtoti arī jūnija beigās, jūlijā un pat augustā (nu, tie jau ir klaji meli). Bet patiesībā vairums šo augu pat jūlija sākumā vairs nav spējīgi sākt kvalitatīvu jaunu dzīvi. Rukola ir viens no retajiem izņēmumiem – to tiešām var atkārtoti sēt ik pēc trim nedēļām visa jūnija un jūlija garumā. Jo dziļāka vasara, jo stiprāka un asāka būs rukolas garša, taču tā augs, kā solīts. Es pirmo rukolu parasti iesēju aprīlī, bet pēdējo – jūlija vidū. - Nekādas liekas čubināšanas.
Rukolu nav nepieciešams nemitīgi ravēt un čubināt kā zemenes, bazilikus vai gurķus. Tā nav nekā īpaši jāmēslo. Rukola ir krutākā nezāle dārzā, un es pat neatceros, ka man rukolas dobes būtu nācies ravēt, jo tajās vienkārši neaug citas nezāles. Arī laistīšana rukolai vajadzīga tikai ekstremālos apstākļos, kad sausums atgādina miniatūru Sahāru.
Rukolas šķirnes
Šķirņu ir daudz, jo īpaši, ja rukolas sēklas pirksiet ārzemēs vai internetā. Neļaujiet daudzajām sēklu paciņām sevi samulsināt. Būtībā ir tikai divi rukolas veidi. Viens ir cēlies no savvaļas rukolas, otrs ir kultivētais.
Uz savvaļas gēnus saturošās rukolas paciņas meklējiet atslēgas vārdus Selvatica (savvaļas) vai latīnisko nosaukumu Diplotaxis – tā ir rukolu pirmmāte, kuras gēni rodami arī mūsdienu rukolā. Šīm rukolu šķirnēm ir tumšāk zaļa krāsa un šauras lapas ar asiem robiņiem. Savvaļas gēnu saturošās rukolas garša ir izteiktāka, asāka un sīvāka, jo īpaši vasaras otrajā pusē. Arī vairums rukolas, ko ziemā pērkam lielveikalos un ēdam restorānos, ir ar savvaļas gēnu, jo šī rukola ir izturīgāka un ilgāk glabājas svaiga. Selvatica tipa rukola nereti ir tik dzīvelīga, ka, ja ļauj tai dārzā izziedēt un rudenī neizrauj no dobes, tā spēj pārziemot pat Latvijas bargajā klimatā. Bet, pārciešot ziemu, rukolā acīmredzot pamodās tās mežonīgais gēns.
Arī manā dārzā rukola divreiz ir pārziemojusi, bet teikšu godīgi, ka otrā gada augiem garša bija tik sīva un asa, ka muti nevar aizvērt, un es tās atzinu par neēdamām.
Ir vēl viena īpaša savvaļas rukolas šķirne ar pelēcīgu zaļumu un īpatnējām, iegarenām lapiņām, kas manai acij izskatās pēc mazām mārrutku lapiņām. Taču angliski un itāliski šī šķirne tiek saukta par olīvu lapu rukolu (Olive leave, A Foglia Di Olivo). Tā ir visgaršīgākā, bet diemžēl Latvijā šīs sēklas neesmu atradusi. Ja esat kaislīgi rukolas fani, iegādājieties sēklas internetā.
Otrs rukolas veids ir kultivētais. Atslēgas vārdi uz sēklu paciņām – Rucola Coltivata vai latīniskais Eruca sativa. No bioloģijas viedokļa šīs rukolas būtu jādēve par erukām, bet es atļaušos izteikties nezinātniski. Šo šķirņu rukolām ir gaišāk zaļa krāsa, līdzīga salātu zaļumam, un platākas, lielākas lapas ar noapaļotu krokojumu. Garša – maigāka, sinepju nots nav tik kodīga. Personīgi man šīs kultivētās šķirnes garšo labāk, jo man patīk rukolu ēst daudz, lielām saujām, un Selvatica tādai negausībai tomēr ir par asu.
Kam vēl garšo rukola
Visvairāk tā garšo tripsim, spradžiem un laputīm. Visnegantākie ir spradži, tās trakās vaboles sausā laikā būtu gatavas rukolas dobi noēst pliku, atstājot tikai kātiņus. Arī šāds skats bijis vērojams manā dārzā, jo mums nav siltumnīcas un visu audzējam laukā. Līdzeklis pret kaitēkļiem ir tikai viens – agroplēve. Tiklīdz rukola iesēta, es uzreiz dobītei uzsedzu gabalu agroplēves, nostiprinot ar koka līstītēm un nelieliem akmeņiem. Rukola dzīvo zem plēves visu savu ēdamo mūžu, līdz iziet ziedos – tad lapiņas jau ir lielas, kodīgas, un spradžiem vairs negaršo.
Uzglabāšana un pasniegšana
Rukolas saišķi vislabāk ietīt ar aukstu ūdeni samitrinātā papīra dvielī, tad ielikt mazā celofāna maisiņā un uzglabāt ledusskapja apakšējā, dārzeņiem paredzētajā atvilktnē. Šādi rukolu iespējams uzglabāt trīs, pat četras dienas, un tas jau ir ļoti daudz. Rukolas lapas skalo aukstā ūdenī tieši pirms pasniegšanas. Rukolu nevāra, necep un nesautē, to bauda vienīgi svaigā veidā, lai nezūd garša un vitamīni.
Rukola ir ļoti veselīga, jo satur A un C vitamīnus, sinepju eļļu un daudz minerālvielu. Tā uzlabo organisma tonusu, dod enerģiju. Tautas medicīna cilvēkiem ar vairogdziedzera un vielmaiņas problēmām, arī ar citu dziedzeru saslimšanām iesaka rukolu ēst katru dienu. Tomēr galvenais ir rukolas unikālais, burvīgais riekstu, siera un sinepju aromāts. Rukola jebkuru salātu lapu maisījumu padara pikantāku un interesantāku, svaigā veidā tā ideāli papildina gaļas un zivju ēdienus, arī liellopa un tunča tartarus un asiņainu steiku. Rukola draudzējas ar citronu sulu un bazlametiķi vai balzamiko krēmu, kuri papildina tās spēcīgo garšu.
