Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīves garšas atgūšanai un mieram
Sandra Zaiceva, zirgu staļļa un atpūtas vietas Zirgzandales radītāja un vadītāja. Viņa par sevi saka – pārcēlāja citā realitātē.
Mans stāsts ir par to, kā zirgi dziedina ar savu klātesamību vien. Zirgs ir cilvēka spārni – visi, kas pamēģinājuši, to zina. Darbojoties ar zirgu, cilvēki bez meditācijas pieredzes uzreiz iemācās būt šeit un tagad. Ir jākoncentrējas tikai uz šo mirkli, savas trauksmainās domas noliekot nost. Pat ne otrajā plānā, bet vienkārši nost. Pavisam. Jo, neesot pilnā saslēgumā ar zirgu, komunikācija un sadarbība neveidojas.
Tuvojoties zirgam, jāsaprot, ko īsti vēlies.
Ja dodies iepazīties, vari atļauties būt tāds kā esi – arī nobijies, nepārliecināts, satraucies. Ja esi nodomājis doties izjādē, ar savu ķermeni zirgam jānodod signāls: es no tevis nebaidos, es esmu par sevi pārliecināts, arī tevi pasargāšu no briesmām. Jā, zirgi paši ir bailīgi – ja sajutīs cilvēka bailes, sāks uztraukties, izjādei tas neko labu nedos. Zirgu neapmānīsi, jau pirmajās sekundēs viņš tevi noskenēs un sāks izaicināt – neklausīs, tēlos, ka nesaprot, ko tu viņam saki. Ja dzīvnieks sajūt, ka tandēmā jātnieks–zirgs cilvēks nebūs līderis, tad uzņemas līderību pats. Tāpēc darbs ar zirgu, pirmkārt, ir darbs ar sevi.
Lai pārvarētu bailes, ir jāsaprot, no kā tieši tev tās ir – vai no tā, ka nespēsi zirgu kontrolēt, ka nokritīsi, ka lielais dzīvnieks nodarīs pāri. Kad bailes nosauktas vārdā, ar tām var strādāt – sākumā jāmēģina uzticēties cilvēkam, kurš ir starpnieks starp tevi un zirgu. Nākamais solis – jāuzticas savai varēšanai. Tikai, kad tas izdevies un bailes zudušas, var sajust, ka zirgs spēj dot mieru, drošības sajūtu. Zirgs un delfīns ir divi īpašie dzīvnieki, kuri savā enerģētiskajā laukā spēj ietvert un attīrīt arī cilvēku. Lai pēc grūtas dienas atslābinātos, atpūstos, pat nevajag kāpt zirgam mugurā, pietiek viņus pavērot, pieskarties un sajust, cik silti ir sāni, cik patīkami zīdains vai samtains ir katrs ādas kvadrātcentimetrs, cik pamatīgi ir dzīvnieku muskuļi, cik trauslas un reizē stipras ir kājas. Cilvēks, sēžot zirga mugurā, zemapziņā atgriežas mātes miesās, jo ir fiziski sajūtams, kā zirgs it kā paņem tevi klēpī un paauklē.
Kad izdodas sajust būt zirgā kaifu, to gribas vēl un vēl, tā ir kā pozitīvā atkarība. Un, lai izbaudītu milzīgo brīvības sajūtu, ko zirgi spēj dod, īpašo uzticības enerģiju, kas nāk no zirgiem, daudziem rodas vēlme turēt savu zirgu. Taču – zirgi gan dod, gan prasa. Arī es vispirms iegādājos savu zirgu, tad sapratu, ka gribu dabiski būt kopā ar viņu – pati barot un kopt, nevis tikai aizbraukt uz stalli, kur viņš dzīvo, un izjāt pa mežu. Tā kā zirgs ir bara dzīvnieks, vajadzēja nopirkt kompanjonu. Tā es aizaugu līdz 20 zirgiem. Staļļa viesiem šķiet, ka dzīvoju paradīzē, daudzi mani apskauž un apgalvo, ka arī vēlētos tā dzīvot. Bet no malas nevar redzēt ķēķa pusi – zirgi visu savu dzīves laiku prasa saimnieka uzmanību un rūpes. Atvaļinājuma no zirgu vajadzībām nav, un šī nepārtrauktā atbildība rada milzu spriedzi.
Bet, kad kādreiz man atliek laika atlaisties pļavā zirgiem pie kājām, manai dzīvei tai pašā mirklī atkal rodas garša. Tik vienkārši tas notiek – vien esot skatiena attālumā no zirga, vien dzirdot zviedzienu vai zemi dārdam no viņa skrējiena, vien pieskaroties.
Izjādes savam priekam
Ja ir vēlme vienkārši izjāt vai pakomunicēt ar zirgu, jāmeklē informācija par hobija staļļiem, to Latvijā ir daudz. Pirmo reizi pie zirgiem nevajadzētu doties uz sporta stalli, sporta zirgi arī nav domāti izjādēm iesācējiem, bet gan treniņiem. Vispirms ir jāatrod stallis, kura mikroklimats iedvesmo, un zirdzinieks, kuram viegli uzticēties, un ļauties, lai viņš tevi ieved zirgu pasaulē, pārceļ citā realitātē. Nevajadzētu steigties sēsties zirgam mugurā, no sākuma vajadzētu mierīgi iepazīties ar viņu un viņa tikumiem. Jātnieku apmāca instruktors, pēc tam viņš pats vada zirgu. Bet, iespējams, ka sākumā instruktors vedīs zirgu pie pavadiņas. Hobija staļļi organizē arī izjādes dabā.
