Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
7
-
0
-
0
-
0
-
Pededzes bija viena no pirmajām saimniecībām, kas tika pieteikta konkursam:
«Kādreiz šo māju iegādājās pašreizējā saimnieka vecāmāte, kura uzaudzināja astoņus bērnus. Pirms vairākiem gadiem šīs mājas no radiem atpirka Jānis Plūme, kurš ir viens no mazdēliem un kopā ar savu ģimeni Pededzes ir sakopis un attīstījis līdz nepazīšanai. Ko var redzēt un darīt Pededzēs? Braukt ar laivām, pērties pirtī, meditēt gongu skaņās, makšķerēt karpu, barot pieradinātus meža dzīvniekus un vēl un vēl, un vēl…
Noteikti šoruden Pededzēs ienāks bagātīga medus un tējas raža, kā arī dažādi citi interesanti eksperimenti, kā, piemēram, Pededžu vegeta, kas ar mīlestību izaudzēta, novākta, sasmalcināta un uz mūrīša izkaltēta. Bet ko nu es tik daudz stāstīšu, brauciet un skatieties paši!»
Te nu mēs esam – pieci laimīgie, kam visas vasaras garumā ir iespēja viesoties dažādās lauku saimniecībās, lai rudenī visu apkopotu un izvēlētos labāko, šogad jau ceturto reizi. Tieši izvēlēties labāko ir visgrūtāk, tādēļ ar katru gadu arī žūrijas sastāvs kļūst kuplāks un raibāks, lai varētu patiesi kompetenti izvērtēt, lai no daudziem subjektīviem viedokļiem izveidotos viens objektīvs.
- Mārtiņš Šternbergs, ainavists ar teicamām zināšanām par dažāda veida zālājiem un zālieniem, SIA Ainavists vadītājs.
- Kristīne Vilīte, žurnāla IEVAS Māja galvenā redaktore, viņai īpaši būs jāvēro un jāatrod saimniecība, kam piešķirt titulu Straumēnu gara mantinieki.
- Gundega Lināre, ainavu arhitekte ar apskaužamu pieredzi, viņa arī ir viena no bargākajām un skarbākajām vērtētājām.
- Harijs Panke, Food Union padomes priekšsēdētāja vietnieks, piensaimnieks, atbildīgs par ciemkukuli saimniekiem – Food Union gardumu kasti, īpašu vērību pievērsīs jaunajiem saimniekiem, jo Food Union specbalva ir Labākā jaunā saimniecība.
- Andrejs Svilāns, Nacionālā botāniskā dārza direktors, zinošs dendrologs ar lielu pieredzi, kurš savu padomu neliedz nevienam saimniekam.
Svaigs gaiss, daba, klusums, skaistas naktis, svaigi rīti un aktīvas dienas – to visu Jūs varat iegūt atpūtas vietā Pededzes, kurai blakus virpuļo Pededzes upe. Tā var lasīt mājaslapā www.pededzes.lv, un tas nav melots, tikai saimnieki piemirsuši pierakstīt, ka šeit var dabūt dubultu viesmīlības devu, iedvesmu dzīvot laukos un pārliecību, ka mums, latviešiem, ir stipras ģimenes, kas neļaus pazust nedz darba tikumam, nedz aizaugt Latvijas laukiem.
Reiz bija…
Pededžu pagalmā ieripojam Pēterdienas pusdienlaikā un pirmais, ko gribas darīt, – aut basas kājas, atlaisties mauriņā pie upes un skatīties mākoņu kino. Pededžu sēta aicināt aicina uz atpūtu – sētas vidū lapene ar nosaukumu Kvasītava («tur daudz kvasu dzer», smejoties paskaidro saimnieks Jānis), netālu bērnu pilsētiņa, volejbola laukums, pirtiņa.
Tagad grūti iedomāties, ka pirms 11 gadiem te bijuši necaurbrienami džungļi ar vecu kūti centrā.
«Pirmais darbs, ko izdarījām, bija 3 × 3 metrus liela laukuma izpļaušana pie vecās kūts, kur iekūrām jāņuguni,» atceras saimnieks. «Mums jāņošana ik pa laikam sanākusi darbīga, piemēram, lapeni kopā ar abiem brāļiem pabeidzām kādā Jāņu vakarā – ar ozollapu vainagiem galvā tupējām uz jumta.»
Pededzes ir Jāņa vecāsmātes (no tēva puses) mājas, un stāsts par to iegūšanu ir cienīgs būt par kādas aizraujošas grāmatas sākumu. Jānis, dzimis cēsinieks, ar maizes darbu Rīgā, kopā ar mammu 2004. gadā braukuši uz kapusvētkiem, bet iepriekšējā naktī sapnī atnācis mirušais tēvs un teicis: «Paprasi, kas notiek ar māju!» Izrādījās, ka tēva māsa māju pārdod. «Tas bija bez variantiem, es teicu: mēs pērkam! Tas gan bija negodīgi pret manu sievu Oksanu, jo atvedu viņu uz Liteni un parādīju pirkumu.»
Oksana neliedzas, ka pirmā reakcija bijusi: «Tiešām? Vai mums to vajag?», bet, zinot mājas vēsturi un tās saistību ar vīra ģimeni, viņa sapratusi, ka iebilst nedrīkst. «Tas, kas ir svarīgs Jānim, svarīgs arī man!» saka saimniece un atzīst – ja tagad vīrs gribētu pārdot māju, viņa būtu pirmā, kas skaļi protestētu.
Bērni – Kolorādo vaboļu lasītāji, opis – koku frizieris
Pirmos gadus ģimene atceras kā fiziski smagu darbu rokām, kājām un mugurai. Katru piektdienu jaunā ģimene braukusi no Rīgas uz Liteni, strādājusi līdz vēlam vakaram – pļaujot, zāģējot un rokot, tad prom uz Alūksni pie Oksanas vecākiem pārnakšņot un atkal atpakaļ, lai svētdienas vakarā atgrieztos Rīgā. Ar laiku pārcelties no Alūksnes dzīvokļa uz Pededzēm tika pierunāti arī Oksanas mamma Ligita un tētis Vladimirs, kuri te saimnieko cauru gadu, tā kā meita un znots, sākoties skolas laikam, atgriežas pilsētā, jo bērni Kate un Gusts iet skolā Rīgā.
«Taču, kad Katei skolā jāzīmē un jāstāsta par sapņu māju, viņa saka, ka tā ir Litenē,» ar lepnumu stāsta mamma. Bērniem šeit ir īsta paradīze – tētis uzbūvējis veselu bērnu pilsētiņu.
«Kādā žurnālā, kur pieredzē dalās jauns pāris, kuri pārvākušies uz laukiem, lasīju, ka pirmais, kas jāuzbūvē, ir smilšu kaste, lai bērniem ir sava vieta, kur spēlēties. Tā arī izdarījām – ir mums smilšu kaste ar paplašinājumu,» smej Jānis. Tiesa, bērnu pilsētiņa tiek apdzīvota tikai pēc pienākumu izpildīšanas, un Katei ar Gustu to netrūkst – jānolasa Kolorādo vaboles no kartupeļiem, jāizrušina dobes, jāsakasa nopļautais mauriņš.
Pededzēs katram savs pienākums, piemēram, opis, jeb ģeds Vladimirs ir galvenais krūmu un koku frizieris, bet vecāmāte Ligitiņa ir galvenais kurbulis visiem. «Mamma ceļas agri un skrien nepagurusi strādādama, es nemaz nedrīkstu atpalikt, jātur līdzi,» smej Oksana, kura no mammas apgriezieniem neatpaliek. Viņa iestājusies Bulduru dārzkopības vidusskolā. «Tagad mācoties saprotu, ka daudz ko, iekopjot dārzu, esmu darījusi nepareizi, bet neko darīt – tā ir mana pieredze.»
Sētas atkarošana no džungļiem pirms 11 gadiem nākusi ar atklājumiem, attīrot teritoriju saimnieki atraduši gan ābeļdārzu «ar visām vecajām un gardajām šķirnēm, kas ražo joprojām, šogad būs cukurīšu raža», gan dīķi, kas tagad kā vizuļojoša broša ar mākoņu ornamentu greznojas sētsvidū.
Viss tapa lēnām un pamazām tā, lai pašiem patīk, piemēram, volejbola laukumi ir Jāņa ideja un vēlme, jo ļoti patīk spēlēt, bites Plūmes dabūjuši labprātīgi piespiedu kārtā – Jāņa mamma atbraukusi ar trīs stropiem un uzdāvinājusi. Tagad Jānim ir daudz bišu ganāmpulku. Citi mājlopi, izņemot dažādu krāsu, izmēru un raksturu kaķus, kas «ir gan pašu, gan pieklīduši» nav. Pagaidām, jo kā saimniecei, tā mazajai Katei ir savi plāni un sapņi. Mamma grib ieviest vistas, «lai pašiem būtu savas gardās lauku olas», bet meita grib jēriņus. Tētis nosmaida: «Nevajadzēs vairs traktoru darbināt, aitas visu nopļaus!»
Ar gongiem un pirtsslotām
Taujāti, kā nonākuši līdz atpūtas mājai un tūrismam, Plūmes atzīst, ka pati sēta to pateikusi priekšā. «Pededzes atrodas pie Pededzes upes, ceļa malā. Pirmsākumos iebrauc viena mašīna pagalmā un braucēji pavaicā, vai var dabūt ūdeni. Kāpēc ne! Pēc brīža no cita auto izkāpj laivotāji un vaicā, vai drīkst atstāt savu auto. Cilvēki paši mums parādīja virzienu – ja jau ir tik daudz pieprasījuma – jābūt piedāvājumam,» īsu viesu uzņemšanas vēsturi pastāsta Jānis un piebilst, ka ar īpašu Pededžu popularizēšanu nenodarbojas.
«Tie, kam mūs vajag, paši atrodas un atgriežas. Mums primārais ir ģimene, tādēļ neplānojam būvēt daudz viesu namiņus un pirtsmājas. Mums svarīgi, lai mēs savā sētā justos kā saimnieki, nevis kā viesi.»
Saimniece Oksana ir beigusi pirts skolu pie Ziedoņa Kārkliņa un lutina ar pirts rituāliem. Vispirms ģimeni un, ja pietiek laika un spēka, – arī viesus. Slotiņas un tējas zāles arī ir Oksanas pārziņā un to, ka viņai tas patiešām padodas, šaubu nav – Pēterdienā baudītā tēja ir pilna vasaras, bet slotiņas, kas žāvējas lapenē un pirtī, izgriež pogas visām importa smaržām.
Latviskā Pededžu sēta ir atvērta arī pasaules elpai, piemēram, augusta sākumā saimniece kopā ar draudzeni gongu speciālisti Daci Straumi rīko Gongu nakti, tad sēta pārvēršas mītiskā vietā, jo tuvējo upmalu, bišu dravu un dārzu pieskandina gongu skaņas. Iespējams, ka tas arī ir pie vainas, ka saimniekiem viss iet no rokas un negribas braukt prom, un ļoti gribas atgriezties.
Ja esat Litenes pusē, nelaidiet garām iespēju tur viesoties, IEVAS Māja to no sirds iesaka!
IEVAS Māja nošpiko:
Krāsaini akmeņi. Ja mājās ir bērni, tad mudini tos izdaiļot sētu, apgleznojot akmeņus. Tādi akmeņi ir unikāli un priecē kā lielus, tā mazus.
Iztapsētas ūdens mucas. Pededzēs pie siltumnīcām un dobēm stāv ūdens mucas, lai vienmēr būtu pieejams ūdens laistīšanai. Saimnieks katru pavasari mucās ieklāj izturīgus plastmasas maisus, tādējādi pasargājot mucas no izrūsēšanas.
Tomāti un pipari podos. Gribi pa siltumnīcu pastaigāties balles kurpēs? Audzē piparus un tomātus podos, kā to dara Pededzēs. Tas atvieglo ravēšanu un tomātu atsiešanu.
Amūri – dīķa sanitāri. Ja tavā pagalmā ir dīķis un neesi plānojis tajā audzēt ūdensrozes, tad ielaid dīķī amūrus. Tie izēd visas nezāles no dīķa. Saimnieks Jānis teicās redzējis, kā ēdelīgais amūrs, galvu paslējis, grauž zāli pat no dīķa malas.
Eksperti saka tā:
Mārtiņš Šternbergs, ainavists:
Man prieks viesoties sētā, kur latviskums un ainavas izpratne ir ielikta asinīs, tā ir intuitīva, un tādēļ tik skaista un unikāla.
Harijs Panke, Food Union padomes priekšsēdētāja vietnieks, piensaimnieks:
Mani ļoti uzrunāja mājas stāsts un tas, ka sieva nedomājot atbalstīja vīra lēmumu. Lieliski, ka viss šeit notiek mijiedarbībā un plecu pie pleca strādā gan vecvecāki, gan mazbērni. Saimnieki pat sadzīvo ar kurmjiem – viņi tos neiznīcina, bet respektē, un kurmja rakumus vienkārši nolīdzina.
Andrejs Svilāns, Nacionālā botāniskā dārza direktors, dendrologs:
Pirmais, kas pārsteidza, bija spilgtie toņi stabos un akmeņi. Nepierasti, bet viss organiski ierakstās ainavā. Saimnieki malači, ka izmanto to, ko pati vieta saka priekšā, – laivošana, pirts, viesu uzņemšana. Vēl lielāks prieks, ka viņiem tas patiešām izdodas. Apsveicami, ka viņi visu dara lēnām un pamatīgi, mācoties no agrāk pieļautām kļūdām, bet nekrītot izmisumā, ja kāda ābele ne tā iestādīta.
