Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tev ir divi pitbulterjeri. Kādēļ izraudzījies tieši šo šķirni?
– Pirms vairākiem gadiem biju nopircis krutu televizoru, un YouTube ieraudzīju pitbulu sacensības. Redzēju, kā viņi cīnās, cik atlētiski ir. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu un, ilgi nedomājot, iegāju sludinājumu portālā apskatīties, vai šādi suņi ir pārdošanā. Rezervācijā bija pieejami pitbulterjera kucēni. Samaksāju pirmo iemaksu un aizrunāju kucēnu. Protams, kā jau bokseris, par to aizmirsu. Man bija jābrauc komandējumā uz Turciju, kad piezvanīja audzētāja un paziņoja: «Brauc pēc suņa!» Bet man rīt jālido prom! Tolaik vēl biju attiecībās, ierados mājās ar pitu un teicu: «Ņem! Būšu atpakaļ pēc mēneša.»
Pie otra pitbula nonācu, jo viņam bija trāpījies sūdīgs saimnieks, centās suni fiziski iespaidot.
Citi lasa
Aizbraucu pie viņa un suni vienkārši atņēmu līdz brīdim, kad viņa sieva atbrauc no komandējuma. Pieskatīju un vairs nebiju gatavs šķirties.
Kopš tā laika ar savām kucēm Dolliju un Bugatti esmu nešķirams. Es viņas ļoti mīlu. Vienu brīdi man bija trešais pitbuls – kucēns, kurš piedzima vienai no manām kucēm. Taču tad vienam pazīstamam cilvēkam nomira suns, un viņš to ļoti pārdzīvoja. Tolaik biju izšķīries ar sievu, un man bija grūti ar visu vienam pašam tikt galā. Tāpēc mazāko sunīti iedevu viņam uz laiku pieskatīt. Taču viņš tik ļoti suni iemīlēja, un arī suns brīnišķīgi jutās, tāpēc kucēnu tur atstāju. Mēs gan regulāri tiekamies, komunicējam.
– Ar suņiem esi piedalījies daudzās sacensībās, un no tām viņi vienmēr atgriezušies ar medaļām un kausiem. Neapskaud savas kuces nedaudz?
– Es ar viņām lepojos. Viņas ir uzvarējušas visur, kur vien var uzvarēt. Esmu laimīgs tētis.
– Piekrīti teicienam – jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk mīlu suņus?
– Viennozīmīgi. Ar katru gadu man draugu kļūst mazāk, bet suņi nekad nenodos.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve 46. numurā.
