Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sniegpārslas no Virdžīnijas
Daudziem pastaiga pa Nacionālo botānisko dārzu Virdžīnijas sniegpārslu koka (Chionanthus virginicus) ziedēšanas laikā kļuvusi par skaistu tradīciju ar nelielu ažiotāžas piešprici. Jo šis augs joprojām Latvijā ir retums un tā ziedēšana – notikums! Nosaukumu koks ieguvis savu ziedu dēļ – pilnziedā tas izskatās kā piebiris smalkām, baltām sniegpārslām. Proti, ziedu vainaglapas ir ļoti šauras un garas. Pēc tam ienākas visai iespaidīgas sēklas ķiršu kauliņa lielumā, kam apkārt ir mīkstums tumši zilā krāsā. Arī koka lapas ir dekoratīvas – ādainas, neparasti lielas, 8 līdz 20 centimetrus garas, rudenī tās krāsojas dzeltenas.
Salaspilī botāniskajā dārzā sniegpārslu koku var aplūkot pāris vietās, bet viens eksemplārs aug pie pašas centrālās ieejas, kur ir informācijas centrs, – labajā pusē. Reizēm tas uzzied jau maija beigās, bet parasti jūnija pirmajās dienās.
Latvijā sniegpārslu koks veidojas kā zems koks vai krūms ar stāvu, noapaļotu vainagu, kas sasniedz 2–3 metru augstumu.
Visvairāk šis augs tiek pavairots un izplatīts ar sēklām, bet ir arī dārznieki, kas sniegpārslu koku potē. Uz kā? Man nav tiesību uz šo jautājumu atbildēt – tas ir viņu noslēpums, profesionālā varēšana un izdzīvošanas māka. Uzpotētam sniegpārslu kokam ziedēšana sākas krietni ātrāk, bet, ja to audzē no sēklām, rezultāts pienāk lēnāk – pirmā ziedēšana jāgaida 6–10 gadus.
Pats koks gan ir visai dzīvelīgs. Mani kolēģi piefiksējuši, ka vismaz tie Virdžīnijas sniegpārslu koki, kas aug botāniskajā dārzā, ja ir labvēlīgi apstākļi un piemērota augsne, izsējas paši, un izaug jaunie stādi. Ja ir mulčēta vai kūdraina augsne vai palikušas pērnās lapas, kas nav novāktas, un izveidojusies auglīgs augsnes slānītis… Sēklas var uzdīgt pēc gada, bet var arī pēc pieciem gadiem.
Droši vien visus interesē, kā koks pārcieš mūsu ziemas… Visu laiku mēs stāstījām, ka ar lieliem stādiem mums nekad nav bijušas nekādas problēmas, tie nekad neapsalst, bet – acīmredzot svarīgi arī, no kurienes nāk stādi un sēklas. Proti, botāniskais dārzs bija iepircis sēklu porciju, no kuras izaudzētie stādi mums apsalst. Arī cilvēki, kas tos nopirka, saka: pastāvīgi apsalst, izņemot abas pēdējās ziemas, kas bijušas maigākas… Tad arī secinājām, ka nopirktās sēklas droši vien bija ievāktas maigāka klimata rajonos.
Sniegpārslu kokam bīstams ir sals, kas pēkšņi uznāk septembrī, jo tad var apsalt jaunie dzinumi, kuri pārkoksnējas ļoti vēlu rudenī.
Tu paskaties uz jēlajiem dzimumiem un jau saproti, ka ziemā būs problēmas… Tāpēc augustā sniegpārslu koku vajadzētu pabarot ar papildmēslojumu – jāiedod kālijs, fosfors un arī cinks –, lai dzinumi laikus nobriest un pārkoksnējas. Vēl draudīgākas par rudens agrajām salnām sniegpārslu kokam var izrādīties maija salnas, kas nokož ziedpumpurus. Bet tā tas notiek ar visiem dienvidu augiem.
Sniegpārslu koka dzimtene ir Ziemeļamerikas austrumu daļa un arī Ķīna. Salaspils botāniskajā dārzā augošie ir no Amerikas. Sniegpārslu koks aug arī Lēdurgas dendroloģiskajā parkā, tas ir vēl dārznieka Arvīda Janitēna stādīts, noteikti trīsdesmit gadu vecs. Arī vienā no Rundāles pils dārza baroka laikmeta bosketiem, kas tiek veidoti kā dzīvžogu norobežoti mazi kolekciju mežiņi, aug sniegpārslu koks. Jo tam patīk aizvējš un saulaina vieta.
Vēl sniegpārslu kokam vajadzīga trūdvielām bagāta augsne ar labu mitruma caurlaidību, smags māls neder. Pārāk mitra augsne arī ne. Mums botāniskajā dārzā sniegpārslu koks aug ļoti sausā, saulainā vietā, un ziedēšana ir ārkārtīgi krāšņa. Taču – aug gan lēni. Desmit gadu laikā pieaugums ir metrs, varbūt mazliet vairāk.
Sniegpulkstenīši kokā
Iedomājies skatu: ir maijs, koka zari vēl kaili, bet tajos piebrieduši rozā pumpuri, kas pamazām pārvēršas baltos, apmēram pusotra centimetra diametra zvaniņos ar dzeltenu viduci. Fantastiski! Tāpēc halēzijai (Halesia carolina) dots vārds – sniegpulkstenīšu koks. Tam ir arī ļoti dekoratīva sēklotne – spārnaini augļi, kas pēc ienākšanās ilgi karājas zaros. Rudeņos zaļās olveida lapas krāsojas spilgti dzeltenas.
Šo koku gan ir visai problemātiski izaudzēt no sēklām, jo tām nepieciešama ilga stratifikācija: vispirms mēnesi tur plus 20–25 grādos, bet pēc tam četrus mēnešus – no 0 līdz plus 5 grādu temperatūrā.
No mūsu pašu ievāktajām sēklām, kaut arī to ir daudz, stādi vēl nav izaudzēti – sēklas nedīga, jo mūsu klimatiskajos apstākļos tās lāgā nenogatavojas.
Mēs botāniskā dārza kolekcijai sniegpulkstenīšu kokus audzējam no citur vāktām, apmaiņas programmas ietvaros pasūtītām sēklām, un, ja kāds jaunais stādiņš no mūsu pašu izaudzētajiem paliek pāri, var teikt, ka kādam dārza entuziastam vai retumu kolekcionāram atkal ir paveicies, jo viņš to var iegādāties.
Sniegpulkstenīšu koka dzimtene arī ir Ziemeļamerika. Tam patīk saulaina vai nedaudz noēnota, no stipriem vējiem aizsargātā vieta un drenēta, auglīga, ar kompostu un kūdru bagātināta, viegli mitra pameža zeme ar skāba reakciju. Aug arī smagā augsnē, un varbūt, ka tam ir pat savi plusi, jo smagā, mālainā augsnē sniegpulkstenīšu koks nestiepjas tik strauji garumā, un vasarā, kad uznāk stipri pērkona negaisi, neaplūst zari. To mēs novērojam arī botāniskajā dārzā: vēja brāzmas klajākā vietā augošo halēziju bieži aplauza, bet, par laimi, tā atjaunojas ar atvasēm. Tāpēc lielākais eksemplārs mums tagad ir kā krūms. Sniegpulkstenīšu kokam ir mīksta koksne un ļoti trausli zari.
Cilvēki parasti vaicā, ar ko šo koku pavasarī pabarot? Es teiktu, ka ne ar ko, jo nav vajadzīga strauja augšana.
Ja būs pareizi sagatavota augsne stādīšanas bedrē, ar to pietiks daudziem gadiem. Cik liels sniegpulkstenīšu koks var izaugt? Trīsdesmit gadu laikā mūsējais ar visu zaru laušanu tagad sasniedzis 6–7 metru augstumu. To var aplūkot introdukcijas kokaudzētavā. Mazāki sniegpulkstenīšu koki aug dendrārijā, pirmajā apstādījumu kārtā gar Rīgas ielu – ejot pa taciņu, noteikti tos pamanīsi.
Arī šo eksotisko koku iesaku iestādīt, ja uznākusi tāda kāre. Sniegpulkstenīšu koks salnās neapsalst.
Baltas un rozā sniega pikas
Reiz, sensenos laikos, kad vēl nebija viedtālruņu un interneta un bērni mēdza spēlēties ārā, dabā, viena no viņu nodarbēm bija sprakšķināt strauta sniegogas (Symphoricarpos rivularis) baltos auglīšus. Sniegogu krūmi bieži auga pie lauku mājām, muižu parkos, tikai tos neviens nekopa, tāpēc kopš tiem laikiem daudziem sniegogu krūmi asociējas ar ko neglītu. Taču tā nav!
Balto auglīšu dēļ tas ir pat ļoti dekoratīvs krūms. Vēlu rudenī baltās ogas atsvaidzina ainavu – dod košumu rudens pelēkumā, un, ja neuznāk ļoti liels aukstums, tad baltie augļi, kas atgādina sniega piciņas, zaros spēj saglabāties līdz pat atkusnim. Sārtie ziedi sniegogas krūmam nav izcili, toties tie var ziedēt no jūnija līdz pat septembrim. Tāpēc jebkurš parks un dārzs tikai iegūtu no sniegogām – tā ir laika gaitā pārbaudīta vērtība. Veselīgi krūmi, kukaiņi tiem neuzbrūk, arī slimības.
Sniegogām, sniegpārsliņu kokam un sniegpulkstenīšu kokam nav problēmu ar kaitēkļiem un slimībām.
Vismaz botāniskajā dārzā tās neesam novērojuši.
Sniegoga ir skaists krūms, ja to kopj. Sliktums, ka šis augs ceļo uz priekšu ar sakņu atvasēm, un tas cilvēkiem nepatīk. Tādā gadījumā liekos dzinumus vajag atcirst ar lāpstu vai regulāri nopļaut. Vai arī – krūmu var iestādīt lielā toverī, to ierakt zemē, un tad ar sakņu atvasēm tas vairs nekur nevar aiziet. Ar laiku, kad krūms pāraug, to nogriež līdz zemei vai atstājot sprīdi garus dzinumus, lai ataug no jauna. Var arī sakņu kamolu sadalīt un daļu no tovera izņemt – pēc pāris gadiem krūms atkal būs glīts un priecēs ar baltajām ogām.
Jāiegulda darbs? Jā, bet pie jebkura stāda ir jāpiestrādā – nav tāda auga, ko varētu iestādīt un aizmirst.
Nē, pie katra ik pa brīdim jāpieiet – vienmēr atrodas kas nogriežams vai pieformējams…
Baltās sniegogas Latvijā ir zināmas, taču tagad radīta arī forma ar violeti rozā ogām – Dorenbosa sniegogas (Symphoricarpos x doorenbosii) šķirne ‘Amethyst’. Pats krūms izaug metru augsts, tātad mazliet zemākas par strauta sniegogām un tik agresīvi neizplatās. Taču Latgalē un Vidzemē šī šķirne mēdz apsalt. Ļoti interesanta ir arī Dorenbosa sniegogas šķirne ‘Magic Berry’ – krūma augstums 1,2 metri, bet augļi saulē izskatās iesarkani, ēnā bālāki, ilgi turas pie zara. Ar lielām, gaiši zaļām līdz baltām ogām ar sārtiem vaidziņiem ir šķirne ‘Mother of Pearl’. Tas ļauj sniegogas dārzā kombinēt – dārzs taču ir tava krāsu un formu spēle!
Par audzēšanu…Sniegoga arī nāk no Ziemeļamerikas. Piemēram, Kanādas dienvidos strauta jeb baltā sniegoga veido biezu pamežu. Arī man radies iespaids, ka sniegoga aug visur un tai nav nekādu īpašu prasību. Samērā ēncietīga, bet, protams, – jo vairāk saules, jo vairāk ogu. Mitrums nav problēma, aug arī smilšainās augsnēs. Agri pavasarī krūmiem papildus var dot nedaudz kālija mēslojuma, bet slāpekli gan ne, lai neveidojas liela zaļā masa. Kā ar krūma veidošanu? Sniegogas nevajag apgriezt, jo tad tām rudenī nebūs skaisto, balto bumbiņu. Krūmam jāļauj brīvi augt, ierobežo tikai no sāniem, lai stādījums pārāk neizplešas.
Kas piedāvā stādus?
Sniegpārslu koku
- Nacionālais botāniskais dārzs
- Zaļenieku kokaudzētava
- Stādaudzētava Īve
- Stādaudzētava Sakstagals
- Stādaudzētava Lēpes
Sniegpulkstenīšu koku
- Stādaudzētava Sakstagals
- Stādaudzētava Lēpes
Sniegogas krūmu
- Stādaudzētava Bulduri
- Stādaudzētava Dimzas
- Latvijas valsts mežu stādaudzētavas
- Zaļenieku kokaudzētava
- Stādaudzētava Basteji
- Stādaudzētava Meža rasas
- Stādaudzētava Arumi
- Stādaudzētava Blīdene
- Stādaudzētava Sakstagals
- Stādaudzētava Rožlejas
- Stādaudzētava Ķikši
