Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gaujas Nacionālā parkā esošajā Lielajā Ellītē, kas ir vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā, 13. februārī norisinājās Priekuļu novada pašvaldības rīkota pastaigu Vai Tev staro sirds?, kuras laikā četru stundu garumā tika izgaismotas smilšakmens arkas un alas un to pavadīja skaļa mūzika.
Sikspārņu pētnieks, Dr. biol. Viesturs Vintulis skaidro, ka ikdienā sikspārņi Lielajā Ellītē ir daļēji pielāgojušies īslaicīgiem cilvēku apmeklējumiem, jo sikspārņus lielā mērā pasargā spēcīgais avots, kurš klāj visu alas grīdu – tas neļauj cilvēkiem alā uzturēties, trokšņot un traucēt dzīvniekus ilgāku laiku. Taču ilgstoša alas izgaismošana ar spožu prožektoru gaismu, prožektoru uzstādīšanas rosība, kā arī mūzika, kas skanēja pasākuma laikā radīja ziemošanai nepiemērotus apstākļus, kuros sikspārņi neizbēgami pamostas un, traucējumam turpinoties, ir spiesti pārvietoties uz drošākām slēptuvēm.
Tā kā pasākums notika laikā, kad ārā valdīja spēcīgs sals, pastāv risks, ka daļa sikspārņu varēja iet bojā, izlidojot un meklējot citu ziemošanas vietu.
Arī tie dzīvnieki, kuri pasākumu pārcieta un, iespējams, ielīda dziļāk plaisās turpat alā, var iet bojā līdz pavasarim.
Šīs ziemas sākumā ziemojošo sikspārņu uzskaitē Liepas Lielajā Ellītē tika reģistrēti kopā trīs sugu 22 sikspārņi – seši ziemeļu sikspārņi, pieci garausainie sikspārņi un 11 ūdeņu naktssikspārņi. Tā kā uzskaite notika vēl pirms nopietnāka sala iestāšanās, visticamāk, ka janvārī sikspārņu skaits vēl pieauga, jo uznākušais aukstums piespieda meklēt alā patvērumu dzīvniekiem, kas bija apmetušies citviet.
Šāda veida nopietni traucējumi var atstāt arī ilgstošu iespaidu uz alas piemērotību sikspārņiem turpmāk, jo izdzīvojušie indivīdi pēc tam vairākas ziemas izvairās apmesties vietās, kur tie tikuši apdraudēti. Šāda pieredze ir ar vairākām alām un citām ziemošanas vietām Latvijā.
Sugu un biotopu likums liedz, īpaši ziemas guļas laikā, apzināti traucēt īpaši aizsargājamo sugu dzīvniekus. Visas sikspārņu sugas Latvijā ir īpaši aizsargājamas, kā arī starptautiski aizsargājamās – tās ir iekļautas 1979. gada 23. jūnija Bonnas konvencijā par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību un Eiropas padomes Biotopu direktīvā.
