Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Autisms nav rakstura iezīme
Cilvēkiem autisms jeb autiskā spektra traucējumi ir neiroloģiski vai nerobioloģiski attīstības traucējumi, kuru cēloņi saistīti ar galvas smadzeņu darbības īpatnībām. Šādus traucējumus lielākoties diagnosticē jau bērnībā tiem, kuriem raksturīgas grūtības iesaistīties saskarsmē ar citiem cilvēkiem, kā arī elastīgi pielāgoties dažādām dzīves situācijām. Ar autismu sirgstošajiem bieži novēro intereses trūkumu par apkārt notiekošo, viņi dzīvo it kā savā, no citiem norobežotā pasaulē.
Viena no autisma raksturīgām pazīmēm – patīk atkārtotas, vienveidīgas darbības, piemēram, stundām ritināt spēļu auto ritenīšus.
Zinātnieki ir aprakstījuši ļoti dažādas autisma formas, un ne visiem tās izpaužas vienādā mērā. Savukārt par cēloni autismam tiek nosaukti gan ģenētiskie, gan apkārtējās vides izraisīti faktori. Jāatgādina, ka autisms nav sasaistāms ar personas noteiktām rakstura iezīmēm, piemēram, kautrīgumu vai noslēgtu raksturu. Tie, kuriem konstatēti autiskā spektra traucējumi, ne vienmēr ir ar garīgu atpalicību, starp autistiem mēdz būt arī izcili talanti atsevišķās šaurās jomās, piemēram, matemātikā, glezniecībā u. tml.
Autisma izpausmes dzīvniekiem ir maz pētītas
Mūsdienās mājdzīvnieku īpašnieki arvien biežāk uzdod jautājumu, vai arī viņu mīluļiem varētu būt autisms. Aizdomas par šādiem traucējumiem rodas, piemēram, ja sunim ir izteiktas grūtības kontaktēties ar cilvēkiem un pat savas sugas pārstāvjiem, tas nespēj pieņemt pat nenozīmīgu apstākļu maiņu, uzvedībā tiek novērotas ilgstošas monotonas darbības un dažādas dīvainības. Iespējams, ka Latvijā pat pieredzējis veterinārārsts autismu kā diagnozi sunim neatzīs, jo Eiropā šādi pētījumi nav bijuši populāri.
Atšķirībā no cukura diabēta noteikšanas nav arī izstrādātas metodes, kā mājdzīvniekam viegli varētu diagnosticēt autisma simptomus.
Taču pati ideja izmantot dzīvniekus, tostarp arī suņus, pētījumiem, lai modelētu un labāk izprastu cilvēku slimības, pasaulē nav jauna. Jau 1966. gadā veikts pētījums, kā bērniem ar autiskā spektra traucējumiem dienesta suņi var palīdzēt labāk attīstīt saskarsmes prasmes. Savukārt suņu uzvedības pētnieki ir novērojuši neparastas darbības noteiktām suņu šķirnēm un uzvedībā saskatījuši līdzību ar bērniem, kas sirgst ar autismu. Arī salīdzinošās medicīnas jomā jauni atklājumi liecina, ka mums un mūsu draugiem suņiem ir līdzīga ģenētiskā nosliece uz autismam raksturīgām izmaiņām smadzenēs.
Autisms var iedzimt noteiktām šķirnēm
Lasot par iespējamo autismu suņiem, kā avots visbiežāk tiek piesaukts amerikāņu zinātnieka, Tuftas universitātes Veterinārmedicīnas skolas dzīvnieku uzvedības eksperta Dr. Nikolasa Dodmena veiktie pētījumi. Dodmens ir vairāku grāmatu autors un gadiem ilgi pētījis bulterjeru, dobermanpinčeru un Džeka Rasela terjeru uzvedību. Veterinārārstu simpozijā 2015. gadā Dodmens paziņoja, ka, analizējot suņu uzvedības ģenētiskos biomarķierus, atklāta līdzība ar tiem, pēc kā autismu nosaka cilvēkiem. Līdz hipotēzei par autiskā spektra traucējumiem suņiem Dodmens nonāca, pētot bulterjeriem nereti raksturīgo savas astes ķeršanu, griežoties kā rotaļu vilciņiem. Šāda suņa uzvedība var šķist kā komiska rotaļāšanās, taču, ja tā atkārtojas ilgstoši un dienu no dienas, vienlaikus sunim kļūstot agresīvam, ar zobiem savainojot savu asti, tas liek aizdomāties par kādu mīluļa veselības problēmu.
Veicot kontrolētu fenotipisku pētījumu ar 333 bulterjeriem, Dodmens secinājis, ka šāda astes ķeršanas problēma biežāk sastopama kastrētiem bulterjeru tēviņiem. Tāpat suņiem novērota transam līdzīga uzvedība un agresijas epizodes. Papildus atkārtotai astes ķeršanai dažiem suņiem mēdza būt arī izteiktas fobijas.
Tas vedināja secināt, ka astes ķeršana varētu būt suņu autisma viena no izpausmes formām.
Daži no pētījumos turpmāk iesaistītajiem zinātniekiem uzskatīja, ka autismu varētu izraisīt neitronu sastāva izmaiņas dzīvnieku smadzenēs, un tā varētu būt ģenētiski iedzimta novirze, ar ko kucēni jau piedzimst un ko nevar iegūt dzīves laikā. Diemžēl veterinārmedicīnā vēl ir maz pētījumu, kas saistīti ar suņu emocionālo uzvedību, tāpēc aizvien ir grūti noteikt, ko uzskatīt par suņa tipisku vai netipisku uzvedību. Daudzi iespējamie simptomi, kas varētu liecināt par suņa sirgšanu ar autismu, var atgādināt ikdienišķu suņa uzvedību, kas galvenokārt saistīta ar tā rakstura iezīmēm. Lai apstiprinātu īsto diagnozi, jāpamana noteikti uzvedības modeļi, kas mēdz atkārtoties. Tāpat jāvēro, kā suns spēj socializēties ar citiem mājdzīvniekiem un cilvēkiem, kurus neuzskata par savu saimnieku.
Jāvēro no kucēna vecuma
Pirmās pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamo autismu, var novērot jau kucēna vecumā. Piemēram, kucēnam pēc nošķiršanas no mātes ir ļoti grūti adaptēties jaunajā ģimenē. Šāds kucēns ne uz mirkli nespēj palikt viens, nerotaļājas, bet seko katrā solī savam jaunajam saimniekam. Ja arī suni uz neilgu laiku atstāj vienu, tas var sagrauzt visu, kas gadās ceļā, tāpat var novērot nesaturēšanu, caureju un vemšanu. Nereti, palicis viens, tas zaudē apetīti un pat atsakās no ūdens. Šķiroties pat uz neilgu laiku, suns kļūst nemierīgs, bet pēc brīža, satiekot saimnieku, izrāda pārmērīgu prieku. Šāda izmisīga suņa pieķeršanās tikai vienam cilvēkam arī var raisīt aizdomas par iespējamām autisma pazīmēm.
Nereti autismam raksturīgus traucējumus novēro kucēniem, kas ir bijuši pamesti uz ielas un tad nonākuši dzīvnieku patversmē. Ar šādu suni var rasties grūtības veidot emocionālu kontaktu, tas neizrāda interesi par citiem mājdzīvniekiem, ir ar noslieci uz depresiju. Tomēr labā ziņa ir tā, ka, pacietīgi un no agra vecuma nodarbojoties ar mīluli, viņa uzvedību ir iespējams koriģēt. Tam jāizrāda pietiekama, bet ne pārmērīga uzmanība.
Suni nekādā gadījumā nedrīkst sodīt.
Vēlams to apgādāt ar attīstību veicinošām rotaļlietām, graužamiem kauliem, lai tas būtu pastāvīgi nodarbināts. Arī saimniekam ar rotaļām jāveicina interese par apkārt notiekošo. Savukārt, aizejot no mājām vai atgriežoties, nevajadzētu sasveicināties tā, it kā nebūtu redzējušies nedēļu un ilgāk. Tā suns pamazām atradināsies no pārmērīga satraukuma par saimnieka prombūtni.
Ko darīt, ja ir aizdomas par autismu sunim?
- Pieņemiet realitāti. Autiskā spektra traucējumi nav ārstējami ar zālēm, kā arī tie ar laiku neizzūd. Tos var tikai mazināt, pacietīgi nodarbojoties ar mīluli. Sunim un jums ar tiem būs jāsadzīvo visu suņa mūžu.
- Rakstiet dienasgrāmatu. Ļoti noderīgi būtu rakstiski piefiksēt suņa uzvedību, lai konstatētu, kādi uzvedības modeļi visbiežāk ir novērojami, kas notika pirms vai pēc neparastām darbībām, kādi apstākļi pasliktina vai uzlabo uzvedību.
- Apmeklējiet veterinārārstu. Pastāstiet par problēmām ar suņa uzvedību, iepazīstiniet ar dienasgrāmatā fiksētajiem novērojumiem. Iespējams, ārsts ieteiks kādus paņēmienus, kā labāk veicināt suņa prasmes komunicēt ar apkārtējiem, kā novērst dzīvnieka agresiju vai depresīvu noskaņojumu.
- Pielāgojieties suņa vajadzībām. Ja, piemēram, pamanāt, ka suns ļoti baidās iziet uz ielas, kur ir daudz cilvēku, trokšņains transports, vediet to pastaigās pa mierīgākiem rajoniem. Iespējams, suns līdz tiem būs jāved ar auto vai jāpārnes mājdzīvnieku pārvietošanai paredzētā konteinerā vai somā.
- Centieties neizjaukt suņa ierasto rutīnu. Vēlams neveikt spējas izmaiņas dzīvokļa iekārtojumā, nemainīt dienas režīmu un ēdienreižu laikus un tamlīdzīgas lietas. Sunim ar autisma pazīmēm patīk lietu un notikumu ierastā kārtība, viņš grūti pielāgojas pēkšņām izmaiņām.
- Mīliet savu astaini bez nosacījumiem. Mīlestība un rūpes ir labākās zāles arī attiecībā uz dzīvnieku pat tad, ja mīlulis ir noslēgts, neizrāda pieķeršanos, neraugoties, ka par to ikdienā rūpējaties, cienājat ar kārumiem. Jūsu klātbūtne sunim rada drošības sajūtu un palīdz novērst trauksmi, ko rada viņam grūti izprotamās apkārtējās norises.
