Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Austriņi atrodas Madonas novada Mētrienas pagastā, blakus Baltijā lielākajam – Teiču – purvam.
- Tur saimnieko Artis Zalāns un Dace Grauziņa ar meitām – Līvu (15), Dārtu (3) un Rūtu (1).
- Dace pēc profesijas ir medmāsa, šobrīd atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt Artis iepriekš strādājis juridiskajā sfērā, bet pēdējos divus gadus ir bezdarbnieks, kurš lielāko daļu laika un enerģijas velta Austriņu atjaunošanai. Paralēli izlolota un tiek attīstīta biznesa ideja par niedru paneļu ražošanu.
- Dzīvojamā māja – koka stāvbūve – celta 1935. gadā.
- Īpašuma kopēja platība – 3,2 hektāri.
Austriņu saimnieces Daces stāsts ir apliecinājums senam un zināmam teicienam – nekad nesaki nekad. Tā viņa savulaik teikusi, ka nekad nebūs bērnu, nekad nedzīvos kopā ar latgalieti un kur nu vēl laukos! «Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet deviņdesmit pirmajā gadā kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz Kurzemi, padzīvojām laukos un tad atpakaļ uz Rīgu. Divpadsmitgadīgs bērns atbrauc no Rīgas un viņam saka, ka jāravē! Teicu, ka nekad vairs nedzīvošu laukos un nebūs nekādas ravēšanas!» Taču nu piepildījies viss no iepriekšminētā, un viņa par to vairs it nemaz nesūkstas.
Atver ss.lv un – ir!
Austriņu stāsts aizsākās 2020. gada vasarā. Kā dzirdēts ne reizi vien, tieši pandēmijas laiks pamudinājis ģimeni lūkoties pēc sava zemes stūrīša. «Tobrīd dzīvojām trīsistabu dzīvoklī Rīgā. Vienai meitai bija 12 gadi, bet otrai gandrīz gads. Artis braukāja uz laukiem Atašienē, bet es ar meitenēm dzīvojos pa pilsētu. Bija tieši Covid laiks, tad arī radās doma par māju. Jo sēdi Rīgā ar mazu bērnu un īsti nekur nevari aiziet,» atceras Dace.
Līgo svētku vakarā, kad jau devušies pie miera, Dace vēl paņēmusi rokās telefonu, lai ielūkotos sludinājumu portālā. Atver ss.lv un ierauga, ka ir! Nākošajā dienā sazvanījušies un jau 25. jūnijā braukuši Austriņus lūkot dzīvē.
Beigās izrādījies, ka īpašums Artim jau senāk iekritis sirdī. Viņš uzaudzis turpat netālu, Atašienē, un agrākos laikos, braucot uz ballēm kaimiņu pagastā Mētrienā, ievērojis Austriņus. «Jā, tā māja visu laiku man kaut kā acīs stāvēja,» viņš saka.
Nu jau viņi izpētījuši un zina šo to pastāstīt arī par īpašuma vēsturi. Izrādās – šī Austriņos esot jau otrā māja, pirmā nodedzināta, kamēr saimnieks bijis kaut kur izsūtīts. Kad atgriezies, 1935. gadā blakus uzcēlis otru māju – kā Artis saka, fikso variantu. Atjaunošanas darbos vairākās vietās uz būvkonstrukcijām arī izdevies atsegt un salasīt viņa inicāļus. Pēc tam māja pārdota citiem saimniekiem, kas šeit atnākuši no Siguldas puses. Kad pēdējā saimniece nomirusi, īpašums atkal nonācis pārdošanā un tālāko jau noskaidrojām – Austriņi par saviem jaunajiem saimniekiem izraudzījās Arti, Daci un trejmeitiņas.
Žēl, ka tikai divas rokas
Sākumā licies – cik te viss labi! Taču, kad ķērušies pie darbiem un arvien vairāk iedziļinājušies mājas atjaunošanā, rožainais skats ātri vien pagaisis. Nu saimnieki smej, ka no vecās mājas saglabājies vien nosaukums un senās koka sijas. «Tā jau saka – vieglāk bija nojaukt un celt jaunu, bet es gribēju tieši šādu. Neesmu mēģinājis celt māju no nulles, bet man liekas, ka šādi tomēr ir vieglāk. Te vismaz ir kaut kāds saturs un pietures punkti,» prāto Artis.
Dace, savukārt, vecās mājas nojaukšanas padomus atgaiņājusi, jo bija pārliecināta – atjaunojot esošo, ātrāk tiks pie kārotās lauku dzīves. Taču kas tev deva!
Šogad Austriņos jaunie saimnieki aizvadīs savu trešo vasaru, un, lūkojoties uz niedru paneļiem apšūto un kokskaidu jumtu pārklāto māju, spējam vien noelsties, mēģinot apjaust, cik mežonīgi daudz darba šeit jau ir ieguldīts. Saimnieks piebalso – skatās bildes un pats tā īsti nevar noticēt visam, kas līdz šim paveikts. «Viss pašu rokām, un žēl, ka tādas ir tikai divas,» viņš vēlāk teiks.
Pirmais pus gads pavadīts, kamēr apkārtne un māja atbrīvota no krūmājiem un nemaz ne pieticīgā kultūrslāņa. «Sākumā divus mēnešus katras brīvdienas braucu no Rīgas, kamēr tikai bēniņus iztīrīju. Tur bija tāds mazs lodziņš. Kamēr ar lāpstu visu iznesu… Tad arī sapratu, ka nav iespējams pabeigt tik ātri, kā sākumā cerējām,» neslēpj Artis.
Saimnieki stāsta, ka vienu vasaru māja nostāvējusi, pacelta uz bluķiem. «Bet lielos vējus izturēja, neapgāzās.» Pa to laiku pārmūrēti pamati un labots mājas vainags. Visi laukakmeņi izcelti no pamatiem, pārskaloti un pārmūrēti pa jaunam lāgam. Tāpat nedaudz noīsināti ārsienu vertikālo baļķu gali, kas bija sapuvuši. Arī no vecās mājas četrām sienām pilnībā saglābjama bijusi tikai viena, pārējās trīs protezētas ar materiāliem no citas senas būves. Nu jau sienas tiek apdarītas ar koka skaliņiem.
«Varu palielīties – tos skaliņus pats ar nazīti izplēsu. Pirmo reizi dzīvē kaut ko tādu daru. Tas ir vājprātīgs darbs. Bet, kad viņi saplēsti un pielikti pie sienas, tad viss tā smaržo!» saka Artis un spriež, ka darbs ar skaliņiem šeit palicis vēl kādai nedēļai. Pēc tam iekštelpu apdarei plānots izmantot māla apmetumu, pa virsu vēl uzklājot kārtu ar kaļķa apmetumu (vannas istabas zonā tikai kaļķa apmetumu).
No pieredzes līdz biznesa idejai
Blakus Austriņiem aizlīkumo autoceļš, kas caur Preiļiem savieno Krāslavu ar Madonu, un garāmbraucēju skatam nepaliek nepamanīta māja ar koka skaidu jumtu un niedru paneļiem noklātām ārsienām. Pēdējos divus gadus Artis šeit brauc un strādā katru dienu (ģimene šobrīd pārcēlusies uz dzīvi pie Arta vecākiem Atašienē), un stāsta, ka laiku pa laikam kāds svešinieks tāpat arī iebraucot paskatīties, kas tad tur īsti notiek. Tad viņš arī neskopojas ar savu pieredzi un parāda, kas izdarīts.
«To jumtu es pats uzsitu, jā. Bet kamēr veco jumtu noņēmu… Tur bija šīferis un vecās lubiņas, no putekļiem es biju melns kā nēģeris!» atminas Artis. Koka skaidu jumtam izmantota apse no pašu meža. Saimnieks stāsta, ka mūsdienās parasti skaidu stiprina ar vienu skavu, bet viņš izdomājis pats savu metodi, katru nositprinot ar trim naglām. «Man vienkārši nepatīk, ka skaida karājas gaisā un plīvo, ja apakša nav piesista, tāpēc es situ augšu, vidu un apakšu. Nezinu – pareizi vai nepareizi, bet es situ, kā man vajag! Tas ir trīsreiz ilgāks darbs – vienu naglu iedzīt vai trīs,» saka Artis.
No darba saimnieki nebaidās – tas ir fakts! Nupat tikai uzklāts koka skaidu jumts, kas prasījis ne mazums darba stundu, sviedru un traumu (pērn, liekot jumtu, Artis no tā nošļūcis lejā), bet viņi jau stāsta par nākotnes iecerēm – kad esošais nolietosies, tad klāšot niedru jumtu. «Kokmateriāls ir dārgs, šīferus negribam, bet niedres mums ir pieejamas un tas ir dabīgs materiāls,» saka Dace.
Taču tās ir ne tikai nākotnes plānos – ar saimnieka paša pļautām niedrēm un no tām gatavotiem paneļiem jau apšūta liela daļa mājas ārsienu. «Niedru paneļi vēl ir tikai sākuma stadijā. Pēc tam no tiem vēl jānoberž miza un tad jāuzklāj kaļķa apmetums,» atklāj saimnieks. Niedres klāšot arī uz griestiem starpstāvu pārsegumā, pa virsu liekot mālu.
Doma par niedru paneļu ražošanu no pašu vajadzības nu attīstīta līdz biznesa idejai un tiek rakstīts jau otrais projekts. «Redziet, Latvijā vairs nav neviena, kam paprasīt. Viss šajā jomā nāk no Igaunijas vai Ukrainas un Baltkrievijas. Darbs fiziski ir ļoti smags, tāpēc man vajag projektus un naudu tehnikai, lai es varētu kaut kā niedres izvilkt ārā no ezera, palienām vai vecajiem dīķiem.»
«Neesam baigi ķertie!»
Tā, stiķējot stūrīti pēc stūrīša, arī aizrit darbi Teiču purva pievārtē. Te ar darbu un padomu piepalīdz viens, te atkal otrs. Lieli palīgi ir abu vecāki un tā vien šķiet, ka mēs neciemotos tādos Austriņos, ja nebūtu Facebook grupas Vēsturisko būvju atjaunošana. Restoration of historical buildings, kur Artis meklē padomu.
«Es esmu melnais strādnieks, bet mani konsultē grupa, jo no tā visa es neko nesaprotu,» saka saimnieks, un mūsu ciemošanās laikā to dzirdam vairākkārt – viņš esot tikai iesācējs, amatieris un neko no šī visa neprotot. «Bet, ja dzīvē nekad neesi saskāries, kā tu iemācīsies?» viņš tai pat laikā retoriski vaicā.
Runājot par mājas atjaunošanas koncepciju – pēc iespējas viss no dabīga materiāla – saimnieki saka, ka viņi jau neesot baigi ķertie, bet, kamēr bērni mazi, gribas, lai padzīvo citā vidē. «Rīgā jau mēs arī bijām būvindustrijas upuri. Nopakojām dzīvokli tā, ka nebija ko elpot. Divdesmit četras stundas diennaktī logs bija vaļā, arī ziemā! Galu galā, gribas tā – priekš sevis! Lai kaut kur aizbraucot, gribas atkal atgriezties atpakaļ.»
Īsumā par svarīgāko
Atbild Artis un Dace
- Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Dace: Noteikti, ka šī, kurā atrodamies. Šeit plānota virtuve apvienojumā ar viesistabas zonu.
- Kā no pilsētas dzīves laukos visvairāk pietrūkst?
Artis: Mani vispār vairs nesaista pilsēta.
Dace: Vienīgi veikali pietrūkst. Kad brauc uz pilsētu, tad jādomā nedēļu uz priekšu.
Artis: Jā, tas gan. Atbrauci, skrūves ne tādas, atkal taisies uz Jēkabpili vai uz Madonu.
- Jūsu labākais kaimiņš?
Artis: Purvs! Man noteikti purvs. Tur ir mani zvēri un mani putni. Tur man ir viss. Es tur dzīvoju!
- Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Artis: Man noteikti Igors Dacjuks [eksperts ēku restaurācijā – aut.].
Dace: Vēl man patika krāsns mūrnieki – tēvs un dēls – no Dekšārēm. Tādi forši lauku cilvēki, ar sirdi un dvēseli darīja savu darbu.
Artis: Jā, viņi pilnīgi transā iegāja, kad mūrēja. Nekas cits apkārt neeksistēja. Tiešām savu darbu dara no sirds un ar mīlestību.
- Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Artis: Nesteigtos! Steiga visu sabojā. To laiku, ko varētu pavadīt ar ģimeni, man tagad kļūdas jālabo.
- Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgi?
Artis: Es šeit baudu šeit un tagad. Galvenais ir baudīt to procesu un tad no tā nenogurst!
Dace: Jā, te visu laiku ir tā laimes sajūta. Katrreiz, kad atbraucu, arvien vairāk un vairāk.
- Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Dace: Kad jāravē tā akmeņu taciņa, kas ved uz māju.
- Mīļākais gadalaiks?
Dace: Man patīk pavasaris. Tad šeit viss sāk zaļot un ziedēt.
Artis: Man jau patīk vasara. Un arī rudens, kad gājputni šeit klaigā un lido pāri.
- Iekšā vai ārā?
Dace: Pagaidām ārā.
Artis: Jā, pagaidām ārā.
Trīs svarīgi darbi Austriņos
Šiem darbiem piemērotus instrumentus iesaka EGĪLS ČĒMS, MAKITA Latvija tehniskais konsultants.
1. Artis: «Kad vienu vasaru māja bija pacelta uz bluķiem, ar motorzāģi apzāģēju ārsienu sapuvušās daļas. Tā pa perimetru nomainīju divas apakšējās vainagsijas.»
Sausu kokmateriālu zāģēšanai iesaku izmantot Makita LXT 18V sistēmas ķēdes zāģi DUC307. Tas ir aprīkots ar reduktoru, kas palielina griezes momentu un samazina ķēdes ātrumu līdz 7,7 m/s, nodrošinot to, ka netiek pārkarsēta ķēde un kokmateriāls.
2. Artis: «Jumta nomaiņai izmantoju tikai divus instrumentus – tā saukto kazas kāju un āmuru. Vispirms demontēju veco jumtu (šīferi un koka lubiņas), tad ar āmuru un naglām situ virsū jauno.» 
Āmuru un naglas varam apvienot ar Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas naglotāju DBN600. Iebūvētais kompresors nodrošina dažādu materiālu stiprināšanu ar bezgalvu naglām garumā no 25 līdz 64 mm.
3. Artis: «Ēkas renovāciju būtu grūti realizēt arī bez perforatora-urbjmašīnas. Tā nepieciešama, lai veiktu būvkonstrukcijās urbumus, piemēram, koka tapām, ar kurām sastiprinātas apakšējās vainagsijas.»
Jebkuram, kurš nolēmis nodarboties ar ēku atjaunošanu un remonta darbiem, noderētu Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas jaudīgākā triecienurbjmašīna DHR486. 2 ātrumi, 130 un 65 Nm griezes moments, 21 griezes momenta iestatījums. Ar to var veikt urbumus tēraudā līdz 13 mm diametrā, betonā – līdz 16 mm, kokā – līdz 76 mm.
Sadarbībā ar:
