Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Bailīgums sunim var būt gan iedzimts, gan dzīves laikā iegūts temperamenta trūkums. Bailīguma cēloņi var būt iedzimtība, socializācijas trūkums, pārāk nomaļa vide, kurā suns dzīvo, kā arī pārciestas fiziskas vai psiholoģiskas traumas. Bieži vien bailīgums tiek iemantots laikā, kad suņukam beidzas kritiskais socializācijas posms un vēl nav pabeigts pilns vakcinācijas kurss – saimnieks vienkārši baidās vest suņuku uz ielas, jo mīlulis var saslimt. Šādos gadījumos būtu vēlams aicināt ciemiņus pie kucēna uz mājām.
Bailīgums iedzimst
Bailīgums var rasties bioloģiski nelīdzsvarotas nervu sistēmas darbības dēļ un šī var būt ģenētiski pārmantota problēma. Bailīgiem suņiem mēdz būt bailīgi pēcnācēji, kas kucēnu pirmajos dzīves mēnešos nepieredzējušam cilvēkam varbūt nav tik pamanāms, toties spilgti izpaužas turpmākajā dzīvē. Dzīvniekiem mēdz iedzimt pat tādas specifiskas lietas kā, piemēram, bailes no skaļiem trokšņiem. Taču, ja viens no kucēnu vecākiem ir bailīgs, tas nenozīmē, ka zaķpastalas zīmogs būs pierē katram pēcnācējam. Gēnu mantojumu kucēns saņem no abiem vecākiem, iedzimtības mehānisms ir visnotaļ sarežģīts (būtībā bailīgumu nosaka vairāki gēnu pāri), un ir grūti paredzēt, kuru gēnu izpausme būs redzama dzīvē.
Bet kā ir gadījumā, ja sunim ir šie bailuļa gēni, taču viņš ir veiksmīgi socializēts, apmācīts un neizrāda nekādas bailīguma pazīmes, – vai arī viņam būs bailīgi pēcnācēji? Iedzimtais gēnu mantojums dod sunim iespēju robežas. Saimnieks ar savu rīcību, suni apmācot un socializējot, ģenētiski doto iespēju robežās var veidot viņa dabu. Tomēr tas, ka dzīvnieks par spīti iedzimtajai nosliecei uz bailīgumu ar labu apmācību un socializāciju padarīts drošs, neizmaina gēnus. Dzīves laikā iegūtās īpašības neiedzimst pēcnācējos un šāda suņa pēcnācējiem, ja tie būs ģenētiski mantojuši noslieci uz bailīgumu, ar rūpīgu apmācību un socializāciju būs jāsāk viss no gala.
Citi lasa
Suņi ar iedzimtu spēcīgu, stabilu nervu sistēmu labāk pārcieš stresu un psiholoģiskas traumas. Tāpēc, noskatot sev mājas mīluli, ir tik svarīgi izvēlēties kucēnu no vecākiem ar stabilu nervu sistēmu.
Socializācijas caurumi
Ne vienmēr bailīgums ir iedzimta problēma – to kucēns var iemantot arī socializācijas trūkuma dēļ.
Kucēniem ir divi socializācijas periodi:
- Vecumā no trim līdz septiņām nedēļām notiek sākotnējā socializācija ar suņiem.
Mūsu valstī normatīvie akti nosaka, ka kucēnus drīkst pārdot ne agrāk kā astoņu nedēļu vecumā. Ir ļoti svarīgi ievērot šo nosacījumu, jo šajā laikā daudzas kuces saviem kucēniem iemāca labas manieres. Arī kucēni savā starpā apgūst suņu komunikācijas gudrības. Kucēns mācās, piemēram, regulēt kodiena stiprumu – ja iekodīsi brālītim par stipru, viņš sāks kliegt un rotaļa beigsies. Lai rotaļa turpinātos, kucēni iemācās spēlējoties viens otram kost viegli. Kucēniem, kas tiek atdoti uz jaunajām mājām agrāk un kam turpmāk vairs nav kontraktu ar citiem suņiem, trūkst šo sociālo prasmju un vēlāk dzīvē var būt grūtības kontaktēties ar sugasbrāļiem. - Vecumā no septiņām līdz divpadsmit (vai četrpadsmit) nedēļām notiek socializācija ar cilvēku.
Jaunākās atziņas par kucēnu audzināšanu vēsta, ka līdz triju mēnešu vecumam kucēnam ir jāsatiek un jākontaktējas ar vismaz simt cilvēkiem, it īpaši ar vīriešiem un bērniem. Ar suņu audzēšanu visā pasaulē visvairāk nodarbojas sievietes, tāpēc arī ar sievietēm kucēni parasti ir labi socializēti. Ja suns baidās no cilvēkiem, biežāk viņš baidās tieši no vīriešiem un bērniem, jo ar tiem kritiskajā socializācijas vecumā nav kontaktējies. Turklāt agrīnā vecumā kucēnam jākontaktējas ar dažāda tipa cilvēkiem – bārdainiem, ar cepurēm, spieķiem, platiem mēteļiem, ar bērnu ratiņiem pie rokas, skrituļdēļiem pie kājām utt.
Socializācijas logs aizveras divpadsmit līdz četrpadsmit nedēļu vecumā.
Daba ir ieprogrammējusi tā, ka agrīnā vecumā redzēto kucēns uztver kā savējo, bet pret vēlāk iepazīto ir piesardzīgs. Tas nozīmē, ka jaunā īpašnieka rīcībā ir tikai apmēram astoņas nedēļas, lai kucēnā veidotu labvēlīgu attieksmi pret visu apkārtējo. Vēlāk atgūt nokavēto ir grūti vai pat neiespējami.
Kuri ir vislielākie zaķpastalas?
Ir novērots, ka bailīgāki mēdz būt ganu suņi, savukārt terjeri neatkarīgi no auguma reti kad ir bailīgi, jo tas saistīts ar viņu funkciju – šie suņi ir bezbailīgi, neatlaidīgi žurku un citu grauzēju bendes, cīņas dzīvnieki. It kā bailīgākiem vajadzētu būt mazajiem sunīšiem, viņiem ir pamats justies nedrošākiem, neaizsargātākiem niecīgā augumiņa dēļ, tomēr tas ne vienmēr ir tā – daudzi sīkulīši ir īsti Napoleoni ar lauvas sirdi! Savukārt vēja suņi ir atturīgi, bet ne bailīgi.
Patiesībā bailīgums vai drosme atkarīgi arī no šķirnes sākotnējās funkcijas. Daudzas lielās, masīvās šķirnes selekcionētas īpašuma vai cilvēku apsargāšanai, līdz ar to tām ir tieši selekcionēts augsts pašpaļāvības līmenis. Taču suņa bailīgumam un drosmei ir divas puses. No vienas puses, patīkami, ka dzīvnieks jebkurā situācijā jūtas drošs un pārliecināts. No otras puses, drošie, pašpārliecinātie suņi prasa stingru un pieredzējušu saimnieka roku, it īpaši, ja dzīvnieks ir liela auguma. Taču maigas dabas suns būs patīkamāks mīlulis nepieredzējušiem suņu turētājiem un ģimenei ar maziem bērniem. Audzētāji un suņu īpašnieki cenšas atrast zelta vidusceļu, un tas ne vienmēr izdodas: lai suns būtu drošs, bet ne pārdrošs; lai būtu mīlīgs un jūtīgs, bet ne bailīgs. Jo bailīgums ir temperamenta trūkums, it sevišķi tāpēc, ka suns aiz bailēm var arī kost.
Bailīgumu koriģēt ir grūti, jo iedzimtais un sociālais faktors ļoti savijas. Vērojot bailīgu dzīvnieku, ir grūti, gandrīz neiespējami atšķetināt baiļu īsto cēloni – vai tā ir iedzimta vai arī dzīves laikā iegūta problēma. Var tikai analizēt dzīvnieka dzīves apstākļus un temperamenta problēmas vecākiem, pārējiem metiena kucēniem un citiem tuviem suņa radiniekiem, salīdzināt šo suņu uzvedību un tā izdarīt secinājumus.
Savukārt, lai izvairītos no suņa bailīguma, vēlams izvēlieties draudzīgu, līdzsvarotu kucēnu (kas audzis dzīvojamā istabā, nevis garāžā vai aplokā) no draudzīgiem, līdzsvarotiem vecākiem un parūpēties par mīluļa socializāciju.
Kā izvēlēties drošu kucēnu
Vienā metienā var būt gan bailīgi kucēni, gan absolūtie pārdrošnieki, jo katra metiena robežās pastāv individuālās atšķirības – tas atkarīgs no iedzimtības, jo laikā, kad viss metiens vēl ir pie mātes, dzīves apstākļi visiem kucēniem ir vienādi.
- Vispirms iepazīsties ar kucēna māti un tēvu, ja iespējams, arī ar citiem radiem, pieaugušiem pēcnācējiem no iepriekšējiem metieniem. Pajautā atsauksmes citiem īpašniekiem, kas pirkuši kucēnus no tā paša audzētāja, it īpaši no tās pašas kuces.
- Paskaties, kur un kā kucēni tiek turēti un audzināti. Ja mājās, tīrībā, kopā ar cilvēkiem – tas ir liels pluss. Savukārt, ja aplokā, tad palūdz, lai audzētājs tavu kucēnu ieved pie sevis mājās, ieslēdz radio, putekļsūcēju, aizcērt durvis, uziet pa kāpnēm utt. Vēro, kā kucēns tiek galā ar šīm jaunajām skaņām un smaržām, vai neizbīstas.
- Ja kucēns priecīgi metas klāt ciemiņiem, laiza tiem rokas un kož kurpju auklās, viņu pamatoti var uzskatīt par drošu.
Laucinieks pilsētā
Suns pierod un pielāgojas tai videi, kurā dzīvo ikdienā. Viensētas sunim vizīte pilsētā var izraisīt stresu vai pat paniku. Tāpēc laukos turēti izstāžu suņi tiek mērķtiecīgi vesti uz pilsētu, lai mācītu tiem funkcionēt arī pilsētas vidē. Lauku sētas sunim, kas visu mūžu pavadīs mājās, droši vien nav vajadzības radināties pie pilsētas. Taču jebkuram sunim ir jāprot iet pavadā, braukt mašīnā, pieciest veterinārārsta rokas apskates laikā vai vismaz jābūt pieradinātam pie uzpurņa. Vislabāk kucēnu jau laikus radināt pie tā, ka saimnieks (vēlāk arī veterinārārsta) aiztiek tā ķepas, ausis, asti, atver muti utt. Tas ir vajadzīgs suņa ikdienas kopšanai un veterinārajai aprūpei.
