Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Kā izveidojas fobijas
Bailes piemīt mums visiem – gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Tās saistītas ar pašsaglabāšanos, kas ieprogrammēta smadzenēs. Baiļu sajūta mums dota, lai mēs būtu piesardzīgi un izvairītos no briesmām vai gatavotos cīņai ar tām. Problēmas rodas, ja bailes kļūst tik pārmērīgas un neracionālas, ka tās traucē normālai dzīvei. Tādas bailes, kas nav saistītas ar kādiem reāliem draudiem, tiek klasificētas par fobijām. Visiem mums ir priekšstats par to, cik smagi un bezpalīdzīgi šaurā telpā jūtas cilvēks, kam ir bieži sastopamā klaustrofobija, – nelīdz ne mierinoši vārdi, ne svaigs gaiss. Pamēģini iedomāties, kādas varētu būt kaķa izjūtas, ja viņam ir nevis vienkārši piesardzīgas bailes no suņiem, bet īsta kinofobija, kad pārņem panika, jau pa gabalu jūtot suņa tuvošanos.
Kaķu fobiju iespējamos izraisītājus dala trijās grupās: dzīvas būtnes (it īpaši kaķi, suņi un cilvēki), konkrētas situācijas (piemēram, veterinārārsta apmeklējums), apkārtējās vides kairinātāji (visbiežāk trokšņi).
Lai veidotos fobijas, vajadzīgi gan noteikti apstākļi, kas dzīvniekam izraisa dabisku baiļu reakciju, gan jāiegūst baiļu pieredze.
Fobiju veidošanās procesā piedalās visa līdz tam iegūtā negatīvā pieredze, kas glabājas smadzeņu mandeļveida ķermenī, kas, ja tā var teikt, ir mūsu piedzīvoto baiļu un citu emociju lāde.
Pārmērīgās bailes var tikt iegūtas pēkšņi – kad ārkārtīgi traumatisks notikums rada izteikti negatīvu pieredzi. Turpmāk pēc šīs negatīvās pieredzes kaķis, kā vien iespējams, centīsies izvairīties no konkrētā baiļu rosinātāja vai arī agresīvi cīnīsies. Taču tikpat lielas bailes var attīstīties lēnām, ilgākā laika posmā. Tās tiek pastiprinātas atkārtošanas ceļā. Ar laiku bailes kļūst aizvien spēcīgākas.
Reiz dzīvē iegūtās bailes, ja netiek pastiprinātas, ar laiku samazinās, bet tās nekad neizzūd pavisam – rodoties atbilstošiem apstākļiem, tās ātri var atjaunoties. Par laimi, bieži vien ir iespējams samazināt baiļpilno uztveri un reakciju, pārklājot vecās asociācijas un pieredzi ar jaunu.
Kad mācīties, no kā baidīties
Laiks, kad kaķis mācās gudrības visai dzīvei, ir no divu līdz septiņu nedēļu vecumam. Agrākajā šī perioda daļā bezbailīgie kaķēni drosmīgi dodas tur, kur vecāki kaķi baidās spert soli. Taču ar laiku kaķēni kļūst arvien piesardzīgāki – tas ir nepieciešams viņu attīstībai, ja kaķēni grib izvairīties no nepatikšanām. Jo vairāk kaķēns tiecas izpētīt savu jauno vidi, jo būtiskāka ir piesardzība, lai viņa turpmākais ceļš dzīvē būtu drošs.
Tas ir labi, ja mazs kaķu bērns bīstas no ielas trokšņiem, no cilvēkiem, kas skaļi uzvedas vai enerģiski žestikulē.
Kaķēnam ir jābūt piesardzīgam, kad tuvojas kāds transporta līdzeklis, suns, viņam jāsaprot, kas rada sāpes, jo tā viņš gūst pieredzi. Taču, ja šīs bailes tiek pārspīlētas, vispārinātas vai nepareizi virzītas, piemēram, ka jābēg no visiem dzīvniekiem vai visiem svešiniekiem, tad turpmākā dzīve būs smaga gan kaķim, gan saimniekam. Aizvest minci pie daktera būs ļoti sarežģīti.
Pirmie divi mēneši kaķēnam ir pats kritiskākais laiks, kurā vajadzētu viņu nosargāt no liekiem negatīviem notikumiem, it īpaši otrais mēnesis. Ļoti svarīgi, lai šajā dzīves posmā kaķēns tiktu audzināts siltā, draudzīgā vidē un iepazīstināts ar dažādiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem. Viņš ir jāsargā no tādas negatīvas pieredzes kā sods, ilgstoša atstumtība. Ļoti svarīgi, lai kaķim jau laikus veidotos tīkamas izjūtas saistībā ar braukšanu automašīnā, pasēdēšanu transportēšanas somās – var izmantot kaķu gardumus, aizraujošas rotaļas. Tad izaugs par sevi pārliecināts kaķis, kas ir gana drošs un spējīgs pielāgoties dažādām situācijām.
Kaķēns, kurš savas dzīves pirmo septiņu nedēļu laikā audzis bez kontakta ar cilvēkiem vai kuram ar tiem bijusi negatīva pieredze, nekad nejutīsies pilnībā ērti cilvēku klātbūtnē un, visticamāk, baidīsies no svešiniekiem.
Arī vēlāk dzīvē nepatīkama pieredze kaķim var radīt lielas un situācijai neadekvātas bailes, taču tas ir mazāk bīstami, jo vēlāk vairs nav tik viegli izraisīt ilgstošu baiļpilnu reakciju. Pareizi audzināts un socializēts kaķis, visticamāk, vienu neveiksmīgu gadījumu neuzskatīs par noteiktu likumsakarību un pieņems, ka tas bijis izņēmums.
Biežāk sastopamās baiļu izpausmes
- Bailes no cilvēkiem un dzīvniekiem, viņu konkrētām kustībām, rīcības.
Kaķi, kam bail no cilvēkiem un citiem kaķiem, parasti ir pārāk maz socializēti vai tiem ir bijusi negatīva pieredze ar cilvēkiem vai citiem kaķiem. Parastās pazīmes ir agresija, bēgšana un slēpšanās, palielinātas acu zīlītes, sacelta spalva, izslieta kupla aste, nokārtošanās nevietā.
Panākt, lai kaķis tiek pāri bailēm no cilvēkiem (dažreiz kaķis baidās no jaunā saimnieka vai no kāda ģimenes locekļa), ir iespējams tikai ilgstošā procesā. Speciālisti iesaka izmantot barību, kura kaķim garšo. Mincim vairākas stundas nedod neko ēdamu, tad barību neuzbāzīgi noliek un piedāvā biedējošais cilvēks. Kaķis droši vien sēdēs slēptuvē, bet, ik dienas procedūru atkārtojot, triju mēnešu laikā esot panākams tāds progress, ka kaķis jau gatavs cilvēkam ieritināties klēpī. - Bailes no situācijām.
Amerikāņu profesors Nikolass Dodmans, kurš lieliski pārzina kaķu psiholoģiju, publikācijās apraksta savu skatījumu uz situāciju bailēm. Pēc viņa domām, tās var tikt sadalītas divās grupās – bailes palikt vienam mājā un bailes no veterinārārsta apmeklējuma. Biedējošā situācija pie veterinārārsta, kur mincim dara kaut ko nepatīkamu vai pat sāpīgu, kaķa prātā rada asociāciju ķēdi, un rezultātā izveidojas virkne dažādu fobiju – paniskas bailes no kaķu pārnēsājamā konteinera, no braukšanas automašīnā, no klīnikas, no veterinārārsta kabineta, no klīnikas personāla.
Kaķis negatīvās pieredzes notikumus sasaista kopā tā, ka viens vēstī par nākamo – kad mincis sajūt sāpes pie veterinārārsta, viņš gan to vietu, gan klīnikas personālu asociē ar nepatīkamām sekām, pēc tam šis kaķis braukšanu mašīnā asociē ar vizīti pie daktera, tālāk viņš ielikšanu kaķu pārnēsājamā kastē asociē ar braucienu ar mašīnu, tātad iespējamu vizīti pie veterinārārsta, kas, savukārt, nozīmē: viss beigsies ar sāpēm. Galu galā, turpmāk kaķi var pārņemt panika, tikai ieraugot, ka tu izvelc no plaukta konteineru vai grasies savu mīluli vest mašīnā, jo viņam tas nozīmēs tikai vienu – ir gaidāmas sāpes.
Bažas par pamešanu kļūst īpaši aktuālas, kad kaķim ar saimnieku vai arī ar citu mājas kaķi ir īpaši tuvas attiecības. Tad kaķis šķiršanās dēļ var uzvesties kā prātu zaudējis, pat ja tā ir uz neilgu laiku (piemēram, saimnieks aizbrauc ceļojumā). Baiļu pazīmes: skaļa ņaudēšana, kad tiek atstāts viens pats, nokārtošanās tam neparedzētās vietās, apetītes zudums. Kaķis var pat pavisam pārstāt ēst. Daži mēdz sev izplēst spalvu kumšķus. Tādi kaķi savus saimniekus pēc prombūtnes sagaida mājās, īpaši izrādot sajūsmu un prieku, kas nav kaķiem raksturīga uzvedība. - Bailes no trokšņiem.
Par tām liecina slēpšanās, liels uzbudinājums, satraukums, saspringtas pozas, tiklīdz atskanējušas biedējošās skaņas. Ļoti bieži kaķi baidās no skaņām, ko rada iedarbināta sadzīves tehnika, piemēram, putekļusūcējs, urbis. Lielākajai daļai kaķu bailes no rūcošiem vai tarkšķošiem aparātiem nekļūst par fobijām.
Pie trokšņu grupas pieskaitāmas arī bailes no pērkona, šāvieniem, petardēm. No tā baidās daudzi suņi, kam šāda pārbīšanās dažkārt var beigties ar apmaldīšanos, jo suņi afektīvajā stāvoklī, kad prāts ir atslēgts, var aizskriet tālu prom no saimnieka, no savām mājām nezināmā virzienā. Kaķis aizskries tikai līdz tuvākajai vietai, kur var labi paslēpties. - Bailes no pērkona.
Ar pērkonu kaķim ir īpašas attiecības. Viņš tā tuvošanos sajūt reizēm vēl agrāk nekā saimnieks, arī tad, ja no pērkona nebaidās. Iespējams, kaķis reaģē uz atmosfēras spiediena izmaiņām. Dažkārt liela panika kaķi var pārņemt, pirms pērkona satumstot debesīm, atskanot zemai, draudīgai rūkoņai, ceļoties vējam, parādoties zibeņiem. Kaķis bēg, cenšas slēpties, un var gadīties, ka no pārbīļa nevietā nokārtojas (ne tikai pačurā, bet arī pakakā), siekalojas, elso.
Ko darīt? Labākais un pats vienkāršākais risinājums ir izvairīšanās. Ja tas ir iespējams, aiznes kaķi uz visdrošāko vietu, kur ir salīdzinoši mazāk dzirdami dārdi un nav redzami gaismas zibšņi. Tāda slēptuve varētu būt pagrabstāvs vai vannasistaba. Tur kaķis nomierināsies, un problēma būs novērsta. Otrs risinājums varētu būt ilgākā laikā paveicams – cenšoties panākt, ka kaķim pērkona tuvošanās asociējas ar kaut ko patīkamu. Nekādā gadījumā nevajag kaķi par bailēm kaunināt. Kaķis jānomierina un jāsamīļo, bet arī ļoti žēlot speciālisti neiesaka, jo tas dzīvniekam nerada drošības izjūtu… Ļoti svarīgi, lai arī pats saimnieks nebūtu nobijies no pērkona. Ja nekas cits nelīdz un kaķa pērkonfobija apgrūtina dzīvi viņam un citiem mājokļa iemītniekiem, jālūdz veterinārārsta palīdzība, lai iesaka zāļu terapiju.
