Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Lejnieki atrodas Aizkraukles novada Sunākstes pagastā.
- Tur jau trešo gadu saimnieko Vaivodu ģimene – Juris, Sanita, Lote un suns Čipiņš. Sanita strādā valsts pārvaldē, bet Juris darbojas loģistikas nozarē.
- Mājas, gandrīz simtgadnieces (celta 1929. gadā), dzīvojamā platība ir aptuveni 90 m2 ēkas pirmajā stāvā. Nākotnē plānots apdzīvot arī 50 m2 bēniņstāvā.
- Īpašums kopā aizņem 11 hektārus zemes, no kuriem 4 hektāri ir mežs.
- Instagram @selijas_lejnieki.
«Reljefs bija tas, kas mūs uzreiz paņēma!» iesāk saimnieks Juris, atbildot uz mūsu sajūsmu par ainavu, kurā cits aiz cita dižojas lielāki un mazāki Sēlijas pakalni. Galvaspilsētas straujā tempa nogurdināti, viņi pirms nepilniem trim gadiem nonāca Lejniekos. Kaut sākotnējā doma bijusi gluži cita.
«Sākumā Juris skatījās potenciālus projektus, ko varētu atjaunot un pārdot, jo viņam gribējās strādāt ar koku. Taču es teicu – nē, mums vairs nav divdesmit! Jāpērk tādu, kur pašiem palikt,» saka Sanita, un saimnieks smaidot piebalso.
«Tagad es jūtu, ka taisnība vien ir! Lai atjaunotu tādu padzīvojušu māju, tomēr vajag jaunības dullumu un enerģiju.» Taču, klausoties saimnieku aizrautīgajos stāstos, kurus caurstrāvo acīmredzama mīlestība pret saviem Lejniekiem, liekas, ka viņiem netrūkst ne viena, ne otra.
Ļaujot mīlestībai izaugt
Izrādās – sākumā Vaivodi šo variantu laiduši gar ausīm. «Sludinājumā bija redzama tikai priekšpuse un, zini kā, vēl tādā rudenī bildēts… Māja likās arī nesamērīgi liela. Turklāt viss pagalms bija aizaudzis,» atminas Juris. Galu galā, Lejniekus, kas aptuveni piecus gadus stāvējuši neapsaimniekoti, aizbraukuši lūkot dzīvē tikai tāpēc, ka pievilcīgs šķitis zemesgabals – nedaudz vairāk kā 11 hektāru.
Viņi viens otru papildina un ir atklāti – tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, bet, kad sākās, tad tā pamatīgi, līdz kaulam. Un jaunie saimnieki steidz uzskaitīt vairākas norādes, kas ik pa laikam signalizējušas, ka viņi atraduši savu īsto vietu, bet Lejnieki – savus īstos saimniekus.
Mēs atbraucām apskatīties 2021. gada janvārī, bet 16. martā turējām rokās mājas atslēgu un tā īsti nesapratām, vai tiešām tā ir mūsu!
«Jura mamma tepat netālu gāja Vīgantes skolā. Vienreiz, pirms vēl atradām šo māju, braucām no Rīgas uz Staburagu skatīties viņu kādreizējo dzimtas īpašumu, taču tagad tas pats ceļš mūs aizved uz Lejniekiem!» smaidot saka namamāte. Pat viņu kāzu fotogrāfam bijis tāds pats uzvārds, proti, Lejnieks.
«Un Sanita šeit atrada veselu čemodānu ar piegrieztnēm. Agrākā saimniece Teklīte bijusi šuvēja, un arī Sanitai dikti interesē šūšana,» saka Juris. Kā izrādās, viņa draugs no Teklītes savulaik pat zirgu nopircis! «Mans draugs, kurš dzīvo Sēlpilī, pirmoreiz šeit atbrauc un saka – es no šitās kūts zirgu izvedu! Bija viņam tāds ērzelis, vārdā Puika. Es viņu ļoti labi atceros. Tas bija pirms kādiem gadiem divdesmit,» pastāsta saimnieks.
Tik roc un lasi
Jau pirmajā dienā, kad šeit atbraukuši, uzreiz meklējuši grābekļus un sākuši kasīt veco zāli. «Tas laikam arī bija pirmais lielākais darbs – nokasīt visu veco apaugumu. Arī sniegs jau bija nokusis, un atsedzās visādas drazas. Cik jau esam izvākuši! Tik roc un lasi – stikli, bundžas, plastmasas pudeles, visādi maisi, kurpes, mašīnu rezerves daļas. Agrāk jau nebija, kur to visu likt,» pastāsta saimnieki.
Sanita arī smaidot saka – sākumā bijuši ļoti enerģiski, bet vēlāk jauda apsīkusi. Un mēs visi kopā sirsnīgi izsmejamies, ka tāda jau tā lauku dzīve ir – no rīta spēka pilns un priecīgs izej no mājas, bet vakaros rāpus jālien iekšā. «Taču gandarījums ir tik patīkams, kad kaut kas ir paveikts! Protams, ir nogurums, bet tu sēdi, skaties un kaifo,» viņa papildina.
Darīt un darīt
Skaidrs, ka līdz ar atbrīvošanos no kultūrslāņa viss tikai sācies. Jau pirmajā vasarā uzposta melnā pirtiņa. «Martā mēs šeit saņēmām atslēgas, bet uz Jāņiem jau gājām pirtī. Ēka bija diezgan pastāvējusi. Tad es tīrīju, mazgāju, eļļoju guļbaļķus un nokrāsoju jumtu,» saka Juris. Sākumā tieši pie pirts ierīkots atpūtas stūrītis, kur vakaros pasēdēt un uzņemt ciemiņus, taču mūsu viesošanās reizē tiekam uzņemti jau improvizētā vasaras terasē ar Toskānas cienīgo ainavu fonā.
«Šeit kādreiz bijusi veca kūtiņa, no kuras palikusi tikai siena. Kad mēs atnācām, te jau auga jauni oši un viss bija ieaudzis nātrēs.
Pēc ilgākas prombūtnes es vienu dienu atbraucu un skatos – kaut kāds jocīgs skats…
Tā siena ir apgāzusies! Tad sāku vākt un tīrīt, un pats nobrīnījos, ka apakšā ir klons. Man likās, ka te vienkārši būs zeme,» saka Juris. Taču nākotnē terasei plānots piešķirt vēl dienvidnieciskāku skatu, to apaudzējot ar vīnogām.
Atgriežoties pie padarītā, ūdens no akas vairs nav jānes ar spaiņiem, un pērn māja tikusi arī pie jauna, metāla dakstiņprofila jumta. Šai jautājumā gan piedzīvojumu nav trūcis, taču par meistariem – tikai labu vai neko. Un, galu galā, kā saka saimnieki, skola maksā naudu.
Salabota arī virtuves plīts, bet dzīvojamajā istabā, līdzās skurstenim, ierīkots Jotul kamīns, kas apmūrēts ar ķieģeļiem. Saimnieks rāda ar zilu līmlenti aplīmētus pirkstus – tieši vakar ap pusnakti pabeidzis šuvojumu. «Tāpēc arī pirksti ir kaļķa saēsti. Es pat nezināju, ka kaļķis tā mīl pirkstus, vienkārši saplēš!»
Šobrīd procesā ir kanalizācijas izbūve un jaunas elektroinstalācijas ierīkošana saimniecības ēkā. Vēl vannasistaba, guļamistaba, un tad jau šeit varēs pārcelties pavisam!
Ar vienu kāju Beļģijā, ar otru – Latvijā
Skaidrības labad jāmin, ka šobrīd Vaivodu ikdiena lielākoties aizrit Beļģijā, taču katru mīļu brīdi, kad vien iespējams, viņi atskrien uz saviem Lejniekiem. «Jā, dikti velk atpakaļ. Esot tur, visas domas un plāni ir par šejieni. Kad esam uz vietas un atkal jābrauc prom, man citreiz nāk raudiens. Skaties spogulī – Lejnieki paliek vieni paši aukstumā…» saka Sanita, un acīs sariešas asaras ne tikai viņai, bet arī man.
Cik gan ļoti cilvēks var iemīlēt savu stūrīti zemes!
Taču Beļģijai ir arī savi plusi – brokantes veikaliņi jeb krāmu bodītes, kur esot īsta paradīze. «Iebrauc, un tad viskautko gribas. Juris jau man saka – pietiek, pietiek, kā mēs šo visu aizvedīsim uz Latviju?» No turienes arī atceļojis ne viens vien Lejnieku interjera elements, arvien vairāk radot to māju un omulības sajūtu, kas tur valda jau šobrīd.
Uz simtgadi, sarunāts?
Ciemojoties pie Vaivodiem, liekas, ka tik daudz kas jau paveikts, taču saimnieki ir pieticīgi un vairākkārt atgādina – vēl jau īsti neesot daudz, ko rādīt, jābrauc vēlreiz pēc gadiem pieciem. «Darba vēl ir ļoti daudz, bet gribas darīt. Ka tik būtu laiks, spēks un rocība! Mūsu mērķis ir mājai uz simtgadi iedot svaigu skatu ar jaunu fasādi, logiem…» saka saimnieki, un nonākam pie vienota secinājuma – tas tāds mūža diplomdarbs.
Mūsu mērķis ir mājai uz simtgadi iedot svaigu skatu ar jaunu fasādi, logiem…
Taču svarīgākais tajā lauku darīšanā esot tas, lai abiem saskan. «Ja viens grib un otrs šaubās, tad varbūt nemaz nevajag. Bet, ja abi par to deg, tad ir darīšana! Tad tiešām var kaut ko paveikt.»
Kamēr pļāpājam, druvā ir sabraukuši kaimiņu saimniecības kombaini un cita smagā tehnika, jo lauku dzīves zenītā ir graudu kulšanas laiks. Ik pa brīdim iedziedas arī punktotās leghornas šķirnes gailis Hortons – īsts skaistulis –, kuram kompānijā ir vēl četras vistiņas – Klukste, Zvaigznīte, Oliņa un Zilbīte. Tiem visiem vārdus iedevusi Lote, kas ik pa brīdim atskrien un te atkal aizskrien. Tā, mutuļojot sarunām, dzīvespriekam un acīmredzamai mīlestībai, paskrien mūsu ciemošanās reize Sēlijā. Un es prātoju – kaut vairāk būtu tāda īstuma, kāds mīt Lejniekos!
Īsumā par svarīgāko
Atbild Sanita un Juris
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Telpa, kur vakaros sēdi un runājies, un tā mēdz mainīties. Sākumā tā bija virtuve, jo tur ir plīts un sprakšķ uguns, kas rada mājīgu sajūtu. Tagad biežāk sēžam pie kamīna, un liekas, ka šeit ir tas mūsu pavards. Bet vasarā vairāk ārā pasēžam.
Kā no pilsētas dzīves laukos visvairāk pietrūkst?
Laikam nekā nepietrūkst.
Kurš ir labākais kaimiņš?
Raimonds un Līga no Gulbjiem. Viņi appļauj mūsu zemīti, un mēs par to esam priecīgi un pateicīgi. Viņi arī pieskata mūsu māju, kad esam prom.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Mārtiņš, kas mums mūrēja kamīnu un pārmūrēja plīti.
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Nepieņemtu tādus spontānus lēmumus, kā mums tas sanāca ar jumta nomaiņu. Jā, vairāk apdomātu lēmumu. Vajadzētu arī pārbaudīt meistaru reputāciju un neielaisties ar pirmo, kas visu sola izdarīt ātrāk un lētāk. Tā vienkārši nemēdz būt!
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgs?
Vakar un šodien. Jā, vakar naktī mēs pabeidzām kamīnu, izejam ārā, un krīt zvaigznes! Debesis ir tik tuvu, ka liekas – teju var aizsniegt.
Te tie laimes brīži ir tādi mazi un pēkšņi uzplaiksnījumi. Un tu saproti, ka tā ir laime, ja vien paspēj to notvert.
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Tie darbi, kur iztērē daudz laika un enerģijas, bet aktīvos tas nekur neierakstās. Piemēram, tu cīnies ar zāli, pļauj vai ravē, bet pēc nedēļas vai divām skaties – jāiet atkal!
Mīļākais gadalaiks?
Pavasaris un vasara. Principā, tas laiks, kad mēs esam šeit, Lejniekos.
Iekšā vai ārā?
Ārā!
Trīs būtiski darbi Lejniekos
1. Juris: «Pagājušā gada lielākais darbs bija jumta nomaiņa. To mums paveica meistari, bet šajā procesā visu laiku biju klātesošs. Augšā latojumam diezgan daudz ko vajadzēja piezāģēt ar zobenzāģi. Meistari izmantoja arī rokas ripzāģi un zeimeri.»
Te būtu noderīgs jaunais kompaktais Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas zobenzāģis DJR189 – tam ir ērts satvēriens, samazināta vibrācija, tas ir viegls, izmantojams pat darbam ar vienu roku, tā ļaujot droši sazāģēt apstrādājamo priekšmetu arī gadījumos, kad ir grūti pielikt spēku uz asmeni arī šaurās vietās. Aprīkots ar Extreme Protection Technology (XPT) darbam ārpus telpām vai skarbas vides apstākļos, kā arī uzlabotu aizsardzību pret putekļiem un ūdeni. Labākai produktivitātei un drošībai ir arī elektriskā bremze.
2. Juris: «Paši izrakām un ierīkojām ūdensvadu. Domāju, ka svarīgākais instruments šajā procesā bija nekas cits kā lāpsta.»
Lāpsta ar akumulatoru diemžēl vēl nav izgudrota! :)
3. Juris: «Par trešo svarīgāko darbu varētu uzskatīt cīņu ar apaugumu, proti, krūmiem un zariem. Ko tik no instrumentiem neesam izmantojuši! Krūmgriezi, zāģi, šķēres, lāpstu… Liekas, ka krūmgriezis vispār bija pats pirmais darbarīks, ko šeit likām lietā.»
Teritoriju labiekārtošana nav iedomājama bez jaudīga trimmera – krūmgrieža, piemēram, Makita XGT 40V akumulatoru sistēmas krūmgriezis UR006. 1000W jauda, automātiskā griezes momenta piedziņas tehnoloģija (ADT) – palielina dzinēja apgriezienus pie palielinātas slodzes. Trīs ātrumi un atpakaļgaitas funkcija, elektriskā bremze drošībai un, kas arī svarīgi – ergonomisks velosipēda tipa rokturis ērtākai ekspluatācijai.
Taču ne visus krūmus var likvidēt ar krūmgriezi, dažkārt jāņem palīgā ķēdes zāģis. Te noderēs Makita XGT 40V akumulatoru sistēmas ķēdes zāģis UC015 – ar BL (bezoglīšu) motoru, lielu ķēdes ātrumu smagas slodzes darbiem, tam ir arī bezatslēgas ķēdes maiņa un spriegošana. Zāģēšanas veiktspēja ar 1600W dzinēja jaudu, kas atbilst 42cm3 benzīna motorzāģu klasei. 35cm ķēdes sliede. Zāģis ir aprīkots gan ar mehāniskām, gan elektroniskām ķēdes bremzēm. WetGuard/IPX4 aizsardzības klase – aizsardzībai no putekļiem un ūdens.
Sadarbībā ar:
