Akmeņu šiks Tukumā

Jāņa stāsts ir līdzīgs daudziem citiem. Pūrē sievas vecākiem bija lauku mājas, tur abi audzējuši rožu stādus, visu ko, veduši uz Krieviju, arī pa Lietuvu līdz Polijas robežai. Kad ar rožu biznesu vairs lāgā negāja un ar tulpēm arī, Jānis sācis aizrauties ar skujeņiem un citiem dekoratīviem augiem. Pirms divdesmit gadiem nopircis zemi netālu no Tukuma, lai varētu audzēt stādus, jo Tukumā iekoptais priekšdārzs pie paša būvētās mājas tam bija kļuvis par mazu.

Pirmo Jānis izraka dīķi, lai būtu ūdens, ar ko laistīt augus. Pēc tam atpūtas zonā izraka dīķīti ūdensrozēm. Bet izrādījās, ka bedres apakšā ir plūstošās smiltis, viss sagāzās iekšā. Pavasarī bija pavisam bēdīgs skats. Nācās krastus izbetonēt. «Daba mani piespieda šādi rīkoties. Tas nebija no laba prāta, vienkārši nekas cits neatlika. Vajadzēja arī izbūvēt veselu ūdens sistēmu, strautu kaskādi. Tagad visi meliorācijas ūdeņi no 54 hektāriem, kas pavasarī nāk no apkārtējiem laukiem, te ar straumi plūst pa grāvīšiem, un viss tiek novadīts dīķītī. Kad mazais dīķītis ir pilns, ūdens tek uz nākamo dīķīti. Ja tas ir pilns, tad tek uz lielo dīķi. Lielais dīķis pilns? Ūdens aiziet uz grāvi.»

Lai nostiprinātu krastus un izbūvētu dārzu, Jānis akmeņus sarunā no pazīstamiem zemniekiem. «Prasu, vai akmeņus var dabūt – tie katru gadu tiek nolasīti no laukiem. Viņi atbild: iedod kādu stādiņu un brauc akmeņiem pakaļ – izvēlies, kādus gribi!

Akmeņu mūrus apstādīju ar augiem. Tiem akmeņu sabiedrība ir tīkama.

Pirmos gadus pēc uzmūrēšanas dekoratīvās atbalsta sienas un celiņi izskatījās visai mākslīgi, lēca laukā no dārza kopējā zaļuma. Taču pamazām cements apsūbē, uz tā sāk augt sūnas, un nu tas labi iederas kopējā ainavā. Ir pat sava romantika.»

Aiz atpūtas zonas soļa attālumā Jānim ir viņa personiskā stādaudzētava. Tur viņš eksperimentē ar visu ko: sēj, spraudeņo, potē, frizē, izloka… Dārza mērķis ir smukums kopā ar praktisko: kad cilvēki atbrauc pie Jāņa nopirkt kādu ciedra, kadiķa, priedes, egles, dižskābarža vai cita koka dižstādu, viņi grib redzēt, kā augs izskatīsies, kad izaugs vēl lielāks, kā iederēsies ainavā.

Visa dārza teritorija – nepilni 3 hektāri. Tajā ietilpst atpūtas zona un privātā stādaudzētava, kurā ir vairāk nekā 200 šķirņu kokaugi un ziemcietes.

Jānis arī nekad neskopojas ar padomiem, ja kāds vaicā par audzēšanu.  Viņš skujeņus pavasarī baro ar kompleksajiem minerālmēsliem, kuros NPK ir 10:10:20, bet rudens pusē – augustā vai septembrī – iedod kālija magnēziju, lai jaunie dzinumi nobriest. «Uzkaisu katram augam sauju. Bet tipiskākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, – ka augus laista ar aukstu ūdeni no dziļurbuma. Vislabākais tomēr ir saulē apsilis un dabiski sakrājies ūdens no dīķa.»

• Oāze. 

Pāri tiltiņam labajā pusē – parastais kadiķis ‘Horstmann’, dabiski nokarena forma. Pa labi no tā aug kalnu priede ‘Winter Gold’, kas pēc Līgo svētkiem kļūst zaļa, bet pēc Jaungada atkal ir koši dzeltena. No kadiķa pa kreisi ir dzeltenā Rietumu tūja ‘Yellow Ribbon’, izaug 3 m augsta. Tai blakus asā egle jeb, kā tautā saka, sudrabegle, bet mazliet pa kreisi – parastais kadiķis ‘Golden Cone’, kurš savu nosaukumu ieguvis koniskās formas un zeltaino skuju dēļ.

 

Celiņam otrā pusē redzama Benksa priede, kas veidota izskatās kā ābele ar pušķiem. Benksa priede no citām atšķiras ar tumšu, sīki plēkšņainu mizu, īsākām skujām un punainiem, ciešiem, pret zaru liektiem čiekuriem, kas zarā var palikt neatvērušies pat 10 gadus. Tālumā, kur arka, vienā pusē aug pīpju koks jeb aristolohija, otrā pusē – vīteņhortenzija, bet tai, godīgi sakot, tur ir mazliet par karstu. Saulītē augt aug, taču labāk justos pusēnā.»

«Pa kreisi no Benksa priedes aug bārbele ‘Erecta’ – vainags kā slota. Bet rokā nevar ņemt, jo baigi duras! Vasarā lapas zaļas, rudenī skaisti krāsojas spilgti oranžas. Priekšplānā pa kreisi – Rietumu tūja ‘Tiny Tim”, labajā pusē apaļais bumbulis ir potētā eglīte, tai blakus – dzeltenā, mazā Rietumu tūjiņa ‘Danica’, apaļīgas formas, augstāka par 60 centimetriem neizaugs. Mūrētajiem vārtiem labajā pusē aug divas Mandžūrijas aktinīdijas – gan vīrietis, gan sieviete, auglīši ir kā mazi kivi.»

• Saulrieteņi.

 

Kā izbērtas pērlītes. «Tiem patīk zemīte, kas nav trekna, var piejaukt klāt smilti. Sevišķi labi aug uz dolomīta akmeņiem, kuri ir iziršanas stadijā. Pie Durbes parka tek avots, un krastos izveidojušies tādi kā šūnakmeņi, tie ir saulrieteņiem ļoti piemēroti. Pārziemo normāli. Saulrietenis, kam ir ziediņš, pēc tam aiziet bojā.»

• Izlocītais kadiķis.

 

 

Parastais kadiķis ‘Pricum Bellis Nana’. «Uzpotēts uz kāta, bet ļoti lēnaudzīgs, šim ir 15 gadu. Mazliet piefrizēju, lai stumbrus var redzēt, tad tas, manuprāt, kļūst interesantāks. Piemērotākais laiks kadiķu veidošanai ir maija beigas.»

• Mazais baseins.

 

«Dziļums – 1,2 m, ūdensrozes tur pārziemo ļoti labi. Tās iestādītas plastmasas taras kastēs, apakšā ielikts akmens, lai kaste neuzpeld. Ap ūdensrozes sakneni saber dārza augsni kopā ar satrūdējušiem kūtsmēsliem un kūdras substrātu. Virsū uzber grants slāni, kas neļauj augsnei uzpeldēt.

• Uz debesu fona.

 

«Lapegle ‘Pendula’ – augstcelma potējums ar nokarenu zarojumu, savukārt ar gaišo, apaļo vainagu ir gludmalu kārkls ‘Hakuro Nishiki’. Ļoti dekoratīvs ar baltrozā lāsumainu lapojumu. Pūpolu diemžēl nav. Jāstāda saulītē un jāpalej, patīk mitra augsne. Priekšplānā kā pankūka izskatās ligzdveida egle ‘Nidiformis’, lielums apmēram 1 × 1 m. Aug samērā lēni, šai ir 25 gadi.»

• Koka tilts.

 

Turas uz metāla caurulēm, kas gruntī iesistas, kad dīķi klāja ledus. Krāsots ar Pinotex Ultra Lasur. Tiltiņam vidus izliekts uz augšu – lai ar laivu var pa apakšu izbraukt. Otrā pusē dīķim krūms ar tumši sarkanajām lapām ir plūme ‘Spīdola’. Parasti aug kā koks, bet Jānis to apgriezis un izveidojis krūmu.

• Valnis.

 

«Raka dīķi. Lai zeme nebūtu jāved prom, uztaisīja valni. Laba lieta. Pie lielā dīķa jaunieši tagad uzceļ teltis un valnis pasargā no vēja. Arī augiem tas veido labvēlīgu mikroklimatu. Turklāt uz vaļņa iestādītie koki un krūmi izskatās lielāki. Kreisajā pusē pirmā ir liepa, tad dzeltenā paciprese, čīkstene ar raibam lapām, pēc tam kļava ar tumšām lapām ‘Red King’, asā egle uz kāta ‘Globusa’, zem tās ir nelaimes čupiņa balteglīte ‘Tundra’, kas aug ļoti lēnām un sasniegs tikai 80 cm augumu, bet blakus tai labajā pusē ir apaļā Rietumu tūja ‘Globosa Salaspils’, augstums 1,2 m.»

Jāņa padoms

Stumbrus un zarus vēlamajā formā Jānis izloka ar resnas alumīnija stieples palīdzību. Liekos zarus pirms tam vai pēc tam izgriež, skuju cekulu dzinumu galos saīsina, lai veidotos blīvs zarojums. Priedes, tūjas un lapegles vislabāk apgriezt maija beigās un līdz Jāņiem, kad izauguši jaunie dzinumi, kurus tad uz pusi saīsina. Stieple jātur apmēram pusgadu. Bet kociņš bieži jāapskata, lai drāts neiespiestos, neieaugtu mizā.

• Vasaras virtuve.

 

Tas ir katras sievietes sapnis! Arī Jāni viņa sievietes par vasaras virtuvi slavē. «Man sametās viņu žēl. Vispirms bija plīts kopā ar žāvētavu – kad kurina āra plīti, dūmi pa cauruli iet uz žāvētavu. Plītij jumta sākumā nebija. Bet reiz skatos… Sēnes salasītas, dēla draudzene tās vāra, uznāk lietus, un viņa sēž uz ķeblīša, lietussargs virs galvas. Tad uztaisīju plītij jumtiņu.

Sienas uzmūrēju no veciem ķieģeļiem – citi meta ārā, es izmantoju. Pamatos iemūrēju laukakmeņus ar betona javu (cements un grants 1:4). Zem mūra jābūt vismaz 40 cm biezam grants slānim un sānos arī, lai sals neizcilā pamatus. Tur, kur neesmu pabēris granti apakšā, mūris sāk plaisāt. Mūri veido ap 30 cm platu, lai tas droši turētos. Ar veidni mūrēt ir vieglāk, bet tad nevar redzēt, kā esmu salicis akmeņus un kāds raksts veidojas.»