Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Saules gadā ir četri lieli gadskārtu svētki – saulgrieži un saulstāvji: Ziemassvētki, Lieldienas jeb Lielā diena, Rudenāji un Ziemassvētki. Saules gads RUDENĀJI – tā sauc nesen iznākušo grāmatu, kuras līdzautore ir Aīda. Šī ir jau trešā sērijas Saules gads grāmata – pirmā bija par Ziemassvētkiem, tad iznāca LIELĀ DIENA, nu tautiņās devušies RUDENĀJI, un jau top ceturtā daļa Saules gads. JĀŅI.
«Šīs grāmatas, kas ir arī mācību līdzeklis, ir kopdarbs ar divām profesorēm – Guntu Siliņu-Jasjukeviču un Ilzi Brišku. Es rakstu grāmatu pirmo, teorētisko daļu. Tā nav tikai literatūras savākšana un apkopošana, bet gan pētījums: darba procesā skatos, kas no tradīcijām ir saglabājies, salīdzinu ar kaimiņu folkloristiku, lieku kopā pa gabaliņam kā puzli – kas pazaudēts, kas saglabājies. Bet vissvarīgāk man šķiet meklēt izskaidrojumu un jēgu – kāpēc ir darīts tā, kā darīts: kāda ir tradīciju simboliskā puse, kādas idejas tiek nestas,» saka Aīda.
Grāmatas priekšvārdā teikts: «Rudenājos mūsu priekšteči pateicās dieviem un mirušajiem par ražu un pārticību. Cilvēki svinēja svētkus, gatavoja cienastus, vācot augļus un dārzeņus no saviem dārziem, cepot maizi no jaunās ievāktās labības ražas. Filozofiski tas ir laiks, kurā apkopot rezultātus, pateikties par to, kas mums ir, un pabeigt ikgadējos darbus.»
Citi lasa
Turot rokās jauniznākušo grāmatu, Aīda atzīst: «Agrīns rudens ir mans mīļākais gadalaiks, jo esmu piedzimusi septembra sākumā. Man patīk padarītā darba sajūta, kad ienākas raža. Man patīk arī agrīnā rudens saules krāsa. Tad saule ir silta, mierīga, un tas sasaucas ar manu iekšējo dvēselisko tipāžu.»
Sasūcos lauku sajūtu
«Esmu dzimusi Baltinavā, lauku viensētā. Abi mani vecāki bija skolotāji. Biju pavisam maza, kad viņiem piešķīra dzīvokli – pārcēlāmies uz daudzdzīvokļu māju Baltinavas centrā. Protestēju pret bērnudārzu un pret aukli – izvēlējos dzīvoties viena. Mammai par mani nācās daudz nervozēt, jo vecāki aizgāja uz darbu, vecākā māsa uz skolu, bet es paliku mājās viena. Nezinu, no kurienes, varbūt no kaimiņu bērniem, biju kaut ko saklausījusies par bērnudārzu, un mani tur aizvest neizdevās.
Atceros vienīgo mēģinājumu: mani veda, bet es raudāju tā, ka asaras bira un plūda kā upe, un kritu gar zemi, tāpēc mamma pusceļā griezās atpakaļ.
Atceros vēl kādu epizodi. Visi aizgājuši uz darbu, ir ziema, bet es iepriekšējā vakarā esmu skatījusies mākslas albumu ar gleznu reprodukcijām, kur attēloti viduslaiku džokeri un dažādi briesmīgi tēli. No rīta pamostos, esmu viena. Iztēle ir tik koša, ka šķiet: tur, tumšajā koridorā, viņi ir! Man bija tāda baiļu un panikas lēkme, ka uzrāvu kažoku, zābakus un skrēju uz skolu pie mammas. Protams, kā jau mazs bērns, nevarēju atvērt skolas smagās durvis. Pēc šīs reizes vienalga paliku mājās viena.
Mans tēvs Andrejs Rancāns bija fiziķis un matemātiķis, bet mācīja visu, kur vien trūka skolotāja: rasēšanu, vēsturi, dziedāšanu, krievu valodu. Mamma Veronika bija sākumskolas skolotāja. Viņa ir dzimusi baltinaviete, bet tēvs nāk no Mežvidu pagasta Buzdām.
Ir dzimtas stāsts, ka Rancāni, visticamāk, nākuši no Rancānu ciemata, bet par nepaklausību muižkungam izsūtīti ārpus muižas teritorijas uz brikšņainu apvidu. Esmu pētījusi dzimtas koku un atradusi paaudzi, kura sāka dzīvi Buzdās.
Pusotru kilometru no Baltinavas centra dzīvoja mana vecmamma un vectēvs – Anna un Tadeušs Vilkastes. Tur pagāja manas brīvās dienas un vasaras. Tie jau bija padomju laiki, bet laukos visas tradīcijas daudzmaz saglabājās – bija gan lauku darbi, gan stāsti par to, kā bijis kādreiz, kad zeme piederēja pašiem un visi tikās talkās. Arī kolhozu laikos cilvēki sanāca, svinēja un dziedāja. Labi atceros visas siena talkas, kartupeļu stādīšanu un vākšanu. Šie darbi dod ļoti vērtīgu sajūtu, kas mūsdienu jaunajai paaudzei izpaliek. Tur es sasūcos lauku sajūtu.
Vēlāk, kad vecāmāte jau bija viņsaulē, mani vecāki, aizgājuši pensijā, pārņēma šīs mājas – kādu brīdi turēja lopus un kopa zemi. Bija deviņdesmitie gadi, lielas teritorijas arām ar zirgu un sējām graudus – liels bija entuziasms par atgūto zemi.»
Šķita, ka man jābūt pilsētā
«Man bija grūti izvēlēties, ko mācīties. Skolas laikā ļoti patika mūzika, bet Baltinavā nebija mūzikas skolas. Kad mācījos pamatskolas pēdējās klasēs, tēvs man nopirka akordeonu. Paņēmu to rokās un ļoti ātri sāku spēlēt. Vecāki saprata: meitēnam ir ķēriens! Iestājos mūzikas skolā Kārsavā un biju tādā sajūsmā, ka trijos gados pabeidzu piecu klašu kursu.
Vidusskolā man ļoti veicās mācībās: piedalījos dažādās – matemātikas, ķīmijas – olimpiādēs, bioloģijas olimpiādē dabūju augstu vietu un sapratu, ka jāizmanto manas spējas eksaktajos priekšmetos.
Izvēlējos Latvijas Universitātē studēt bioloģiju. Mani ļoti interesēja ģenētika, bet tajā gadā, kad sāku studēt, augstskolā nebija šāda novirziena, tāpēc izvēlējos cilvēka un dzīvnieku fizioloģiju. Mani mazāk interesēja botānika, zooloģija vai mikrobioloģija, bet tieši cilvēks un dažādi procesi organismā.
Autobuss no Baltinavas uz Rīgu brauca naktī, bieži vien agrā pirmdienas rītā devos tieši uz lekcijām vai sporta nodarbībām. Rīgā dzīvoja krustmāte – viņa man bija liels atbalsts.
Palīdzēja tas, kas vecāki mūs ar māsu no pavisam agra vecuma un skolas laikiem veda gan uz Rīgu, gan citām pilsētām un kaimiņu zemēm mini ekskursijās. Tas deva pieredzi, kā un kas notiek ārpus mūsu mazā ciemata.
Man gribējās tikt ārā no ciemata domāšanas un stereotipiem. Ejot studēt, nedomāju, ka atgriezīšos Baltinavā.
Man gribējās tikt uz vidi, kur varu vairāk baudīt savu brīvību. Šķita, ka pilsētā cilvēki ir tolerantāki, daudz ātrāk pieņem jauno un nenosoda, un to man gribējās. Katrai videi ir savas priekšrocības, tomēr man šķita, ka man jābūt pilsētā, jo arī profesionālās intereses saistījās ar zinātni un institūcijām, kas atradās galvaspilsētā. Pēc studijām paliku Rīgā un tieši tur – pilsētā – visvairāk novērtēju lauku tradīcijas, cilvēku sirsnību, tiešumu un atvērtību.
Izglītību mūsu ģimenē vērtēja ļoti augstu: vecākiem rūpēja, lai bērni, kā saka, ir pie vietas. Varētu domāt – ja abi vecāki skolotāji, tad arī bērni ies šo ceļu. Es šādu aicinājumu galīgi nesajutu. Mana vecākā māsa Alvīne Vahšteine arī ir bioloģe, mācījās Daugavpilī – viņa gan ir skolotāja. Mani interesēja pētniecība: tāda ir mana smadzeņu struktūra – patīk rakt dziļumā, meklējot sakarības, uzdodot jautājumus un atrodot atbildes.
Pēc Universitātes beigšanas izvēlējos pētniecības virzienu. Strādāju Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta morfoloģijas laboratorijā, mana joma bija eksperimentālā onkoloģija, aizstāvēju doktora disertāciju. Pētīju Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā (tolaik LZA Mikrobioloģijas institūts) izgudrotas vielas – imūnmodulatora jeb divpavedienu RNS iedarbību uz audzēju un tā šūnām, ja to kombinē ar ķīmijterapiju. Vēlāk šo pašu vielu ar nosaukumu larifāns izmantoja melanomas ārstēšanā. Labāk zināma droši vien ir iesnu laikā degunā smērējamā larifāna ziede – tajā ir tā pati viela, ko pētījām saistībā ar onkoloģiju.»
Astoņas vijoles
«Manu tēvu Andreju interesēja ļoti daudz kas, un arī manī tas ir no tēva mantojies. Tēva interešu lokā bija ne tikai skola un skološana. Viņš bija arī azartisks šaha un dambretes spēlētājs, aizrautīgs makšķernieks un mednieks. Tēvs daudz tikās ar cilvēkiem un novērtēja visu vēsturisko: kolekcionēja markas, monētas, mūzikas instrumentus un senās grāmatas. Viņš visu darīja ar vērienu, viņam visu vajadzēja daudz un plaši. Varbūt tas tādēļ, ka bērnība, kā jau lielai daļai tolaik, noritēja samērā trūcīgi. Kad sākās saimniekošana laukos, viņš savā viensētā sabūvēja tik daudz ēku, ka mēs tagad domājam, kā tās saglabāt un izglābt no sabrukšanas.
Jau no bērnu dienām tēvu interesēja mūzika. Sākumā viņš spēlēja balalaiku, jo netālu dzīvoja meistars, kas tās prata taisīt, vēlāk mandolīnu, ko kara laikā pārdeva – ar domu Rēzeknes tirgū nopirkt vijoli, taču to tur neatrada.
Tēvs stāstīja, kā vērojis citus tautas muzikantus večerinkās un tad, kad jau pašam bija iespēja nopelnīt, nopircis pirmo vijoli un pievienojies muzikantiem – jaunībā viņš daudz spēlēja zaļumballēs. Vijoles spēli tēvs nekur skolā nebija mācījies, tikai noskatījies, kā citi spēlē, – viņš bija tautas vijolnieks.
Mamma nebija uz sabiedrību tendēta tik ļoti kā tētis, viņa vairāk bija mājas pavarda sargātāja. Esmu mammai jautājusi: kāpēc tu negāji visur līdzi tēvam? Viņa teica – sākumā bijuši mazi bērni, un abi vienojušies, ka mamma būs vairāk ar mums. Tā dzīve iegrozījās. Mamma nekad nepārmeta ne tēvam, ne mums, ka gribam tik daudz būt ārpus mājas, sabiedrībā.
Man visvairāk patika nevis tēva spēlētie šlāgeri, bet polkas – dzīvelīgas, azartiskas un latgaliskas. Manis mudināts, viņš brauca pie citiem muzikantiem, vāca polkas un papildināja savu repertuāru. Arī es pašmācības ceļā iemācījos spēlēt vijoli.
Tēvs muzicēja astoņdesmito gadu vidū Baltinavā izveidotajā ansamblī Neskumsti, meitenīt!, vēlāk – Baltinavas un Upītes etnogrāfiskajā ansamblī, arī manis un vīra vadītajā folkloras kopā Grodi. Savu vijoļspēli viņš demonstrēja daudzās pasaules malās – Lietuvā, Somijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Turcijā, Francijā, Portugālē un Japānā. 2001. gadā Grodi kopā ar Baltinavas muzikantiem ierakstīja kaseti un kompaktdisku Andrejs Rancāns. Latgales vijolnieks, un tajā pašā gadā par sava novada tradicionālās kultūras saglabāšanu un popularizēšanu viņš saņēma Lielo folkloras balvu.
Tēvam bija daudz uzvalku un astoņas vijoles – katra ar savu skanējumu. Visvairāk spēlētā joprojām glabājas, bet pārējās viņš atdeva: man, manām meitām. Asnate, studējot etnomuzikoloģiju Mūzikas akadēmijā, savu bakalaura darbu rakstīja par vectēvu.»
Seno liepu vietā – tūjas
«Tētis ir apglabāts Merkuzīnes kapos – nezinu, ko šis vārds nozīmē.
Pavasarī braucu kopt tēva kapa kopiņu un, tuvojoties kapiem, skatos – ainava ir izmainījusies: nozāģētas visas lielās liepas, kas, dibinot kapus, bija stādītas gar kapsētas malu. Man bija tāds šoks! Skatījos uz celmiem un sapratu, ka koki pārsvarā bijuši veseli – celmi nav iztrūdējuši!
Mēģināju noskaidrot, kāpēc tā noticis. Runājot ar cilvēkiem, sapratu – viedokļi dalās. Bija cilvēki, kas pārdzīvoja, ka gandrīz simtgadīgo liepu vairs nav. Un bija arī tādi, kas uz visu skatījās praktiskāk – vairāk uztraucās, lai kāds zars neuzkrīt uz tuvinieku kapa kopiņas vai pieminekļa, teica, ka liepu dēļ rudeņos kapos ir ļoti daudz lapu un nav, kas tās nokopj. Man šķiet, ka tās ir tikai tādas nesakārtotas lietas: zarus var laikus izzāģēt un arī lapu savākšanai var atrast risinājumu.
Mani pārsteidza, ka Baltinava nav vienīgā vieta, kur kapos izzāģēti lielie koki. Arī citur Latgalē ir tāda tendence. Man tas nepatīk.
Es ļoti spilgti izjūtu vienotību ar dabu. Mēs visi dzīvojam vienotā ekosistēmā, kur katrs koks ir vienlīdz svarīgs – kā jebkura dzīva būtne. Turklāt paralēli bioloģiskajam skatījumam ir arī simboliskais: folklorā ozols tiek asociēts ar tēvu, māte – ar liepu, bet vītoli ir mūsu bāleliņi. Senajā pasaules uzskatā viss dzīvais ir vērtīgs, svarīgs, viens otru atbalstošs un vajadzīgs.
Man šķiet necilvēcīgi tā vienkārši iznīcināt kaut ko, kas nevienu neapdraud.
Vēl mani satrauc, ka cilvēki nedomā par ainavas saglabāšanu. Ar veciem, lieliem kokiem man asociējas gan Baltinavas, gan vispār lauku ainava. Man kā pilsētā dzīvojošai vecie lielie koki ir kapu skaistums. Dzirdot, ka to vietā plāno stādīt tūjas, man kļūst skumji…
Tikmēr tie, kas dzīvo laukos, domā citādi – viņiem ļoti gribas atdarināt pilsētu. Sak, mēs jau nebūsim nekādi pāķi ar savām liepām un ozoliem – mēs gribam kā pilsētā!
Lai nonāktu pie kādas atziņas, ir jānoiet zināms ceļš. Reizēm ir kaut kas jāpazaudē vai jāiznīcina, lai pie tā atgrieztos. Tas ir nežēlīgi, bet dzīvē tā notiek.»
Mana veldze dvēselei
«Vecāku mājās Baltinavā joprojām dzīvo mana mamma. Viņai ir 91 gads, dzīvo kopā ar aprūpētāju, kustību traucējumu dēļ ir piešķirta invaliditāte. Braucam, cik varam – vismaz reizi mēnesī, mēģinām atjaunot to, kas brūk. Tas nav tikai mans pienākums – dzimtās mājas joprojām ir mana spēka vieta un veldze dvēselei. Mani stiprina lauku viensētas senās ēkas, ko cēlis vectēvs, vecmamma, vēlāk arī tēvs ar mammu un mēs. Arī koki, kas tur saauguši, vecās liepas. Mans tēvs stādīja daudz koku, un arī mēs to darām – lauku sēta nav iedomājama bez kokiem.
Ap viensētu ir zemes gabals, kurā ir bērzu birztala un akmeņu krāvumi – tos savulaik sastūma, meliorējot zemi. Turpat blakus ir kalniņš ar stāstiem par nogrimušu baznīcu. Maģiska vieta. Šad tad es aizeju un paklausos, kā tur koki šalc. Man atmiņā ir vecāsmātes stāstītais, ka reiz kāds gans tur ganījis lopus, bet pusdienās piemidzis un dzirdējis, kā zem zemes zvana nogrimušās baznīcas zvani. Stāstu par šādām vietām Latvijā ir daudz, un tie liecina par senām svētvietām, dzelzs iegūšanas, darvas vai kaļķu cepļu vietām, kas blakus kādai apdzīvotai vietai bijušas sakrālās zonas. Droši vien bērnībā arī es, ziņkāres mudināta, esmu mēģinājusi saklausīt šīs baznīcas zvanus.
Man patīk staigāt pa lauku ceļu, kas vijas gar mājām – arī tā ir sava veida meditācija.»
Paliek gan sekas, gan rētas
«Ar folkloru sāku aizrauties bioloģijas studiju pēdējos kursos. Aizgāju pie pasniedzējas Maigas Grietēnas mācīties dziedāšanu. Tieši ar viņas starpniecību nokļuvu dažādos ansambļos – Aleksandra Kublinska vadītajā meiteņu vokālajā ansamblī, Jelgavas estrādes orķestrī Gamma, vēlāk arī karavīru ansamblī Zvaigznīte. Tajā dziedāja un spēlēja tikai puiši, bet laikam gribējās arī kādu meiteni. Sākumā bijām pat trīs, bet vēlāk paliku viena. Karavīru dziesmu programmā bija tautas dziesma, kur es dziedāju solo – par to, ka bāliņš ir aizgājis karā, bet es esmu palikusi mājās.
Ansambli vadīja Uģis Prauliņš, un tā, vārdu pa vārdam, es pirmoreiz ar pilsētnieces acīm paskatījos uz folkloru, kurā bērnībā peldēju. Tieši tobrīd nāca modē tautas mūzika, un no Zvaigznītes devos meklēt folkloras kopu. Nonācu pie Ojāra Rodes folkloras kopā Budēļi, un tad pie fotostudijas Īriss, ko vadīja Juris Krieviņš, nodibinājām Grodus, vairāk koncentrējoties uz Latgales folkloru un instrumentālo mūziku. Grodi ir akas baļķi: ietvars kaut kam ļoti dzīvinošam – avota ūdenim. Pateicoties grodiem, aka saglabājas un ūdens var dot veldzi. Izvēlējāmies šo nebūt ne tik vieglo misiju – būt par baļķiem, lai saglabātu tautas vērtības un mantojumu.
Ar Grodiem ļoti aktīvi piedalījāmies visos atmodas un Latvijas neatkarības atgūšanas notikumos. Atceros, ka tajā laikā tautas tērpu gandrīz nenovilku, katru dienu koncerti, mītiņi, tikšanās, ieraksti, filmēšanās utt.
Tieši Budēļos iepazinos ar savu vīru Andri Kapustu. Kopā esam padarījuši lielus darbus – tātad mūsu satikšanās bija vajadzīga. Tomēr tuvināšanās sākums bija briesmīgs – man tiešām nav cita vārda. Andris tolaik bija precējies. Es nācu no laukiem un vides, kur uz šādām lietām skatās ļoti stingri. Tas bija sava veida duālisms un mokošs laiks: viena manis daļa teica jā, bet otra nē un nē. Mēs ļoti ilgi tuvinājāmies, nepieņemot nekādus lēmumus, bet piliens pa pilienam darīja savu.
Man nav padoma sievietei, kas nonāk līdzīgā situācijā, jo katrs gadījums ir individuāls. Zinu vien to, ka pieņemt lēmumu nav viegli, jo situācija ir traģiska. Mani mierināja vienīgi tas, ka Andra šķirtā sieva ļoti ātri satika savu nākamo vīru – viss nokārtojās un bija stabils.
Tomēr joprojām palieku pie tā, ka ir labi nodzīvot, nenodarot citam sāpes.
Ir jau pagājis ilgs laiks, bet atceros, ka visiem tolaik bija grūti: gan man, gan maniem vecākiem, kuri ļoti pārdzīvoja. Jebkura tikšanās un šķiršanās atstāj gan sekas, gan rētas. Es neesmu betona klucis, kas iet bez emocijām un neko nepārdzīvo.
Laulībā ar Andri nodzīvojām gandrīz 30 gadus, bet nu jau gandrīz divus gadus neesam kopā. Vēl ir par agru par to runāt – man vienkārši nav, ko teikt. Šis gadījums, domāju, neatšķiras no jebkura klasiska eksistenciālo krīžu gadījuma psiholoģijas mācību grāmatā, esmu to pieņēmusi kā faktu un necenšos notikušajā rakties.
Pašlaik vēl dzīvoju kopā ar jaunāko meitu, bet nu jau viņa iesoļo patstāvīgā dzīvē. Vēl esmu pārejas posmā – iepazīstu sevi un atgādinu, ka attīstība diemžēl notiek caur krīzēm. Pa šo laiku neesmu sajutusies viena, bet zinu, ka tas būs ļoti vērtīgi. Varbūt es sevī sadzirdēšu ko tādu, kas līdz šim nav sadzirdēts. Lai sevī ieklausītos, ir jābūt vienatnē. Ja esi ar kādu kopā, tu dzirdi arī viņu balsis, un uz sevi ir grūtāk koncentrēties. Dzīves rutīna ievelk, un bieži vien mums nav laika par sevi padomāt. Man viss vēl priekšā.»
Patīk, ka meitas dzied
«Abām meitām – Asnatei un Aurēlijai – izvēlējāmies klasiskus, bet kā no citas kultūras pasaules nākušus vārdus, lai meitas caur tiem saņemtu papildu spēku. Tā ir sena tradīcija: vārdu bērnam meklēt dabas norisēs vai dievību vārdos. Gribējās kaut ko mītisku. Asnates vārds nāk no Ēģiptes mītiem, Aurēlijas – no romiešu kultūras. Asnatei ļoti ilgi nevarējām izvēlēties vārdu. Jau bija mēnesis garām, mūs jau sāka meklēt no kaut kādas iestādes, kāpēc nereģistrējam bērnu.
Meitenes jau no bērna kājas ir dzīvojušas ar folkloru. Kad Asnate un Aurēlija sāka aktīvi dziedāt Grodos un arī vēlāk, man ļoti daudz nācās dzirdēt, ka meitu balsīs dzird manu balsi. Asnate kā bakalaura darbu veidoja meiteņu etnomuzikologu grupu, kurai deva vārdu Tautumeitas. Man ir sajūta, ka meitas turpina mūsu neaizieto virzienu. Turpina vecāku iesākto ceļu, bērni aiziet tālāk par viņiem, un tas ir labi. Ja izvēlētā joma nav jāsāk no nulles – ir vieglāk, jo ir, uz kā atsperties.
Man ļoti patīk, ka meitas dzied. Savstarpēji jautājam cita citai padomu un vērtējumu, un tas ir tikai normāli – zināt, ko domā tuvākie cilvēki.
Tautumeitu karjerā mani visvairāk aizkustina viņu albums Aulejas dziesmas, kur meitenes dzied tradicionāli – šis Asnates bakalaura darba koncerts mani ļoti aizkustināja. Vēl atceros viņu popularitātes sākumu – X faktoru. Šis laiks man asociējas ar filmas Bada spēles nežēlīgajām cīņām. Pārdzīvoju katru viņu uzstāšanos un dažādos komentārus.»
Laboratorijas vadītāja – filozofijas maģistre
«Pēc augstskolas beigšanas strādāju Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, aizstāvēju tur doktora disertāciju, bet tad bija bērnu dzimšanas periods. Sešus gadus pavadīju mājās, jo tad ar bērnu varēja būt kopā diezgan ilgi, turklāt ar savu bērnības pieredzi biju pārliecināta, ka bērnam jāaug mājās ar mammu. Paralēli gan bija dziedāšana Grodos, projekts Ārpus laika un daudzi citi – biju noskrējusies vairāk, nekā uz darbu ejot.
Tad izvēlējos praktisko medicīnu: sāku strādāt Latvijas Infektoloģijas centra laboratorijā – trīs gadus tur biju laboratorijas ārste. Pēc tam aizgāju uz Iekšlietu ministrijas poliklīnikas laboratoriju, kur man piedāvāja kļūt par vadītāju, un šajā darbā esmu joprojām. Man jāgādā, lai norit procesi, ir darbinieki, kvalitāte, reaģenti, lai viss atbilst noteiktiem standartiem.
Darba maiņa sakrita vienā laikā ar ideju studēt filozofiju: ar bioloģes maģistra diplomu un bioloģijas doktora grādu ieguvu maģistra grādu filozofijā.
Zvanīju uzņemšanas komisijai, vai vispār tas būs iespējams – man, bioloģei, ielēkt vienā vagonā ar filozofijas bakalauriem?
Uz manu zvanu atbildēja ļoti atsaucīgs pasniedzējs Jurģis Šķilters. Viņš tik iedrošinoši pateica – jā, nāciet –, ka aizgāju uz iestājpārbaudījumu sarunām un viss ritēja savu gaitu. Vienā no pirmajām lekcijām profesore Maija Kūle teica: «Nu, tagad jums katra brīvā minūte jāvelta filozofijas tekstu lasīšanai – vai braucat tramvajā, vai kaut kur sēžat.» Tobrīd domāju: ārprāts! Bet kaut kā viss notika.
Man vajadzēja studēt filozofiju! Sakrita vairāki iemesli. Savā ziņā tā bija pusmūža krīze – gribējās kaut ko jaunu, jo viss likās zināms un bijis, iestājās rutīna. Eksakto sfēru biju apguvusi, mani interesēja humanitārā. Gribēju dziļāk papētīt folkloru. Vēl studijām pamudināja draudzenes vīra bojāeja – radās eksistenciāli jautājumi par dzīves jēgu.
Jau studiju sākumā man bija ideja maģistra darba tēmai – masku gājienu reliģiskie aspekti. Gribēju atrast pieeju un metodi, kā paskatīties uz maskošanās fenomenu, saprotot tā būtību un jēgu. Tās bija ļoti interesantas studijas! Pēc studijām mani uzaicināja pētnieciskajā darbā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā.
Par maskām jau bijusi sākusi vākt folkloras krātuves arhīva materiālus, man bija pavēries skats, ka tas ir kaut kas ļoti dziļš un aizraujošs.
Maskojoties pati esmu bijusi gan budēlis, gan čigāns, gan vecītis, bet vairākas reizes – dzērve. Un tieši kā dzērve jūtos vislabāk. Tas ir putns, kas savieno divas pasaules: šo sauli un viņsauli. Atnes vasaru un aiznes to prom. Daudz nerunā, bet dara – ieknābj auglību īstajā vietā un laikā. Es esmu tāda pati.»
Ļauties dzīves plūdumam
«Man bijusi ļoti intensīva dzīve. Acīmredzot to tādu esmu vēlējusies.
Psihologi saka: ja bērnībā bērnam likts daudz darīt un iet, tad viņš tā arī iet pa dzīvi. Man neviens neko nelika – es pati gāju. Skolas laikā darīju visu, kas Baltinavā bija iespējams: dziedāju, kur vien varēja, dejoju, piedalījos sporta pulciņos. Un tā visu dzīvi – trīs darbi un pieci hobiji.
Savulaik esmu adījusi un šuvusi, dejojusi, ceļojusi, interesējusies par senvēsturi, mani interesē arheoloģija un astronomija, nu jau sesto septīto gadu veidoju Saules un Mēness kalendārus.
Kalendārs ir viens no kultūras pamatbalstiem.
Cilvēks meklē savu vietu kosmosā, meklē koordinātes, kā viņam šajā pasaulē justies droši.
Lai gan neaudzēju ne rudzus, ne miežus un neturu lopus, man ir svarīgi izjust laiku un nosvinēt gadskārtu maiņu. Tā gūstu spēku, jo man ir svarīgi izjust laiku un dzīvot līdzi gadalaiku ritmiem.
Nevaru nosaukt kādu vienu galveno notikumu, kas būtiski izmainījis manu dzīvi. Esmu lutināta: man nav vajadzējis veidot dzīvi, jo tā pati vienkārši ir un plūst. Kā upe. Neteiktu, ka peldu tajā bez kontroles, tomēr ļaujos, un nav nekas pastāvīgāks kā mainība. Joprojām attīstos, pieņemu jaunus apstākļus.
Esmu par to, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. Ja arī kādā brīdī šķiet, ka kaut kas nav tā, kā vajag, pēc laika atskatoties ir skaidrs – jā, tā vajadzēja.
Lielā māka ir noķert dzīves plūdumu, ritmu. Visu laiku tajā noturēties nevar. Ik pa laikam, kad dzīves upe izmet krastā vai aizķeries aiz kādas siekstas, nevajag krist panikā, ka viss pagalam – kas nu tagad būs. Īstā māka dzīvot ir spēja iepauzēt un sagaidīt to brīdi, kad atkal ielēkt straumē, vai neturēties pretī brīdī, kad tā atkal tevi paķer un nes. Pavasaris atnāk vienmēr – upes atkal pārplūdīs, gan tevi nesīs līdzi! Ir jāļaujas dzīvei, jāplūst tālāk.»
