Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vietu sadalījums tika noteikts, apvienojot redakcijas, žurnāla lasītāju un konkursa atbalstītāja BOSCH balsojumu. Apsveicam uzvarētājus!
Otrās vietas godalgas ieguvēju ugunskura vietas dosjē:
- Ierīkota Valmieras novada Dikļu pagasta Bužās.
- Tapusi 2020. gada garajās maija brīvdienās.
- Autore – Baiba Dirnēna, kura ikdienā dzīvo Rīgā un Latvijas Universitātē nodarbojas ar pētniecību vides zinātnes un aizsardzības jomā un papildus arī studē doktorantūrā.
- Mūrēta vecās kūpinātavas vietā.
Bužas ir samērā liels ģimenes īpašums, un ikvienam ģimenes loceklim ir vieta un iespēja realizēt šeit kādu no saviem iedomātajiem projektiem. Šī ugunskura vieta ir viens no Baibas izsapņotajiem un, pašas vārdiem, lielākajiem un smagākajiem projektiem, ko viņa šeit īstenojusi. «Labiekārtotas ugunskura vietas šeit trūka, cik vien sevi atceros, bet nebija perfektās vietas,» stāsta Baiba.
«Kā jau daudzās lauku mājās, arī manās bija kūpinātava – ļoti svarīgs objekts, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā. Laikam ejot un saimniekošanas veidam mainoties, kūpinātava vairs netika izmantota un uzturēta, un liktenīgajā 2020. gada pavasarī sabruka. Es, ilgi nedomājot, pieteicos to novākt, pie sevi kaļot plānus, kā to pēc tam izmantot savam ugunskura projektam. Vecāki piekrita, bet ar noteikumu, ka man jātiek galā pašai. Ķēros klāt.»
Kopumā visa celtniecība aizņēmusi trīs nedēļas nogales. Sākumā Baiba izrakusi lielo bedri, un tad savelti pamatakmeņi – te gan tētis palīdzējis ar traktoru. «Vecā kūpinātava atradās pacēlumā ar diezgan stāvu nogāzi, bet es biju iecerējusi tās pamatbedri izmantot kā ugunskura bedri un apkārt apmūrēt pamatu un akmeņu mūrīti sēdēšanai. Līdz ar to vajadzēja mākslīgi pacelt pusi ugunskura vietas, izveidojot kārtīgu akmeņu mūri, kas to visu spētu noturēt,» stāsta Baiba.
Traktora zirgspēki un tēta padoms par pareizajām mūrjavas proporcijām sākotnēji bijusi vienīgā palīdzība, ko Baiba saņēmusi. Ar spaini vienā rokā un cementa lāpstiņu otrā ķērusies klāt. Samūrējusi pirmo kārtu mūrim un sākusi pildīt ugunskura bedri ar pamata materiāliem – veciem ķieģeļiem, akmeņiem, šķembām un granti, lai grīda ar laiku neiegrimtu un arī gadalaiku nomaiņā traki nestaigātu. Otrajā piegājienā mūris papildināts līdz vēlamajam augstumam un sapildīts ugunskura grīdas pamats.
«Tā kā visu laiku dzīvoju ar vienu kāju Rīgā, nevarēju šim pieķerties katru nedēļas nogali, tomēr tam bija arī savi plusi – kamēr biju projām, mūris kārtīgi sacietēja, bet lietus palīdzēja smiltīm kārtīgi ieskaloties pamatos,» atceras Baiba. Jūnija vidū ielikti pēdējie mūra virskārtas akmeņi un samūrēta grīda. Akmeņi īpaši izmeklēti pa visām apkārtnē esošajām laukakmeņu kaudzēm.
Tā kā virskārta paredzēta sēdēšanai, akmeņiem bija jābūt plakaniem un līdzeniem, kā arī gana lieliem. Arī grīdas akmeņiem kurš katrs nederēja. Plakani vienā pusē, apaļi, bet ne pārlieku biezi otrā pusē, un papildus vēl arī minerālu sastāvam un rakstam bija jāiekrīt acīs.
«Projekts bija grūts, bet noteikti tā vērts,» saka Baiba. «Lai gan galvenokārt visu darīju pati, beigās sanāca, ka katrs ģimenes loceklis pielika savu roku vai sirdi. Mazais brālis palīdzēja ar materiālu pievešanu, lielais uzmeistaroja soliņa pamatni, tētis līdzēja gan pamatus likt, gan akmeņus meklēt, gan pielikt pēdējos akcentus ar soliņiem, mamma piedalījās dekoratīvo akmentiņu salikšanā, vecāsmammas uzmundrināja, garām ejot, bet lielās māsas – no tālienes.»
Ar visu Dirnēnu kopdarbu lielā ģimenes ugunskura vieta tika pabeigta, un jau tās vasaras 21. jūnijā šeit tika svinēti vasaras saulgrieži. Vasarās un arī rudenī, kad ārā vēl ir pietiekami silts, te tiek rīkoti pusdienu pikniki vai vārīta lielā saimes zupa. Kad atbrauc ciemiņi, notiek pasēdēšana un dziedāšana. Pēc 30 gariem gadiem Bužās beidzot ir kārtīga ugunskura vieta, ap kuru var sapulcēties visa ģimene.
