Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lasītajs jautā:
Labdien! Mums ir 6 mēnešus vecs taksītis. Gudrs, labi padodas dresūrai. Pastaigāties ārā dodamies 3–5 reizes dienā, skatoties pēc apstākļiem, naktī var izturēt nečurājis 10 stundas. Taču mūsu taksītis apčurājas tad, kad kāds ierodas mājās, īpaši, ja viņu kāds aiztiek. Kad vīrs viņu sāk glaudīt, suns apčurājas gandrīz vienmēr. Pat tad, ja mēs tikko esam atnākuši no pastaigas, atliek vīram pārnākt mājās un paglaudīt viņu, kā taksis atkal pieslapina grīdu. Esam gan rājuši viņu, gan pārtraukuši procesā. Tāda sajūta, ka no priekiem viņš urīnu vienkārši nevar saturēt. Ko mēs varam darīt lietas labā?
Nedrīkst sodīt par bailēm
Viena no darbībām, ar kuru suns parāda savu pakļaušanos, ir čurāšana. Suņi (kucēni, pusaudži, pieaugušie) var tāpat uzvesties pieaugušo klātbūtnē. Jo augstāks cilvēkam statuss, jo šāda uzvedība būs spilgtāka. Bieži tā izpaužas brīdī, kad cilvēks cenšas suni samīļot, paglaudīt, atgriežoties mājās, vai, atnākot ciemiņiem, mēģina suni sodīt. Ļoti bieži cilvēki nepareizi interpretē suņa uzvedību un soda suni par piečurāto grīdu. Cietsirdīgāku un bezjēdzīgāku rīcību grūti iedomāties. Nav iespējams suni atbrīvot no bailēm, lamājot un sodot viņu par tām. Ar katru reizi situācija tikai pasliktināsies. Kucēns visos iespējamos veidos (ar pozām un čurāšanu) rāda, ka viņš ir maziņš, pilnībā atzīst cilvēka pārākumu pār viņu, cenšas mazināt viņa dusmas. Diemžēl tas nepalīdz, saimnieks turpina viņu lamāt un cietsirdīgi pret viņu izturēties.
Purna bakstīšana peļķē nevienam vēl nav palīdzējusi, no nesankcionētas nokārtošanās nav pasargājusi un pareiza laika un vietas izvēli nav iemācījusi.
Kucēns (vai pieaudzis suns) ir apjucis; nezina, ko darīt, kā nomierināt saimnieku, ar katru reizi iespējamība, ka viņš sāks trīcēt un čurāt, tikai pieaug.
Ja kucēnam vēl nav 7–8 mēneši, vajag pilnībā pārtraukt kucēna rāšanu par atstātajām peļķītēm dzīvoklī – viņš vēl ir bērniņš, viņam ir ļauts kļūdīties. Varbūt viņš ir pārlieku uzbudināts, varbūt ir nocieties un vairs nevar izturēt, iemesli var būt dažādi. Pārtraukt suni procesa laikā ir ļoti kaitīgi un arī bezjēdzīgi. Ja suns ir pieaudzis vai arī kucēna peļķītes nav saistītas ar nevēlēšanos iet nokārtoties tam paredzētā vietā, ja suns apčurājas, vien satiekoties ar cilvēkiem (vai arī ar kādu konkrētu cilvēku) vai ja mēģina viņam pieskarties, suns tevi klausa, nedemonstrē dominējošu uzvedību, var pieņem, ka dzīvnieks tādā veidā rāda savu pakļaušanos saimniekam.
Kā palīdzēt sunim kļūt pārliecinātākam par sevi?
Visiem (saimniekiem un ciemiņiem) jāievēro noteikumi, kontaktējoties ar šādu suni. Kad saimnieks atgriežas mājās vai arī kad ierodas ciemiņi, nevajag sunim pirmās 15–20 minūtes pievērst nekādu uzmanību. Ignorējot pie tevis atnākušo suni, vajag mierīgi noģērbties un sākt nodarboties ar ierastajiem mājas darbiem. Pēc kāda laika suns kļūs mazāk uzbudināts, beigs vīties ap saimnieku, iespējams, pat apgulsies savā vietiņā. Lūk, tad var apsveicināties ar viņu. Uzvesties vajag mierīgāk nekā parasti, nerunāt skaļi, zemā balsī, neveikt darbības, kas var sabiedēt suni. Vajag apsēsties dzīvniekam blakus uz zemes, ja tas ir mazas šķirnes suns, vai arī pietupties, ja suns izmēros ir paliels, nekārties viņam pāri, paglaudīt sānus, neaiztiekot muguru un galvu. Pašam pārvelt suni uz sāna vai muguras rotaļu laikā arī nevajadzētu. Ja saimnieks spēlē ar suni spēli, kurš spēcīgāks, jāļauj sunim uzvarēt, lai atņem rotaļlietu un aizstiepj pie sevis paspēlēties. Lai atņem tev kociņu un pirmais aizskrien līdz pamestajai bumbiņai. Svarīgi neaizrauties ar suņa pašvērtējuma celšanu līdz tādai pakāpei, ka viņš kļūst par ģimenes vadoni.
Suns obligāti jāslavē un jāpacienā ar kādu kārumu par pareizu uzvedību, nevajag to uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Sunim jādod orientieri, viņam jāzina, kas iepriecina saimnieku, ar ko viņš var iegūt uzslavas, kārumu, samīļošanu, tad viņš atkārtos darbības (pēc komandas), kuras sagādā abpusēju prieku. Tādējādi cilvēka dominējošais stāvoklis tiek uzturēts bez lieka spiediena uz suni.
Jāizturas ar sapratni
Satiekoties vienam ar otru, suņi cenšas noteikt hierarhijas statusu. To panāk viņi ar noteiktām pozām un žestiem. Abi suņi novērtē gan savas iespējas, gan satiktā suņa potenciālo spēku. Parasti viens no suņiem sāk demonstrēt dominantu uzvedību, otrs savukārt cenšas parādīt, ka to atzīst, un demonstrē miermīlīgas uzvedības pazīmes. Tās parasti demonstrē kucēni un jauni suņi, viņi jūtas nedroši pieauguša suņa vai cilvēka priekšā. Turklāt kucēna izmēram nav nozīmes. Ja gadu vecs Vidusāzijas aitusuns jūtas vēl kā mazulis, viņš mierīgi var padoties piecus gadus vecam Jorkšīras terjeram. Jo lielāka šķirne, jo vēlāk pieaug kucēni un jo ilgāk viņos saglabājas bērnišķīgas uzvedības iezīmes – tas ir absolūti normāli. Saimniekiem ar sapratni jāizturas pret šādu uzvedību, nedrīkst rāt kucēnu par bailīgumu, provocēt neadekvātu reakciju. Kad suns paaugsies, viņš uzvedīsies daudz drošāk un pārliecinošāk.
