Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Cik zinu, Elīna bija tā, kura pārveda mājās kucēnu.
Elīna: Ar Imantu bijām runājuši – ja mēs kādreiz iegādāsimies māju, mums noteikti vajag sunīti. Imim teicu – kamēr tu brauksi filmēties un man būs mājās jāpaliek vienai, man vismaz būs ķepains draudziņš, mīlulītis, un man nebūs bail. Turklāt es gribēju nevis maziņu sunīti, bet tādu, lai ir respekts.
Šo savu kolosālo ideju, nespēdama noslēpt, protams, visiem pa labi un kreisi izstāstīju teātrī. Un tad mana mīļotā kolēģe Ieva Puķe pateica, ka viņas draudzenei Rīgā rotveilera kucītei piedzimuši kucēni un palikusi viena meitenīte. Atceros, bija izrāde Emijas laime, un starpbrīdī mēs uzreiz rakstījām tai draudzenei, ka mūs sunītis interesē. Puse kolektīva toreiz aizkustinājumā skatījās mazā kucēna bildītes, ko mums saimniece atsūtīja.
Citi lasa
Pēc neilga laika braucu uz seriāla Viņas melo labāk filmēšanu Rīgā un Imantam teicu, ka aizbraukšu uz kucēnu tikai paskatīties. Uzmetīšu aci, tā teikt. Protams, es atbraucu ar sunīti.
Imants: Kad ieraudzīju mājās Elīnu ar suni rokās, neslēpšu, tas bija diezgan negaidīts pārsteigums. Taču zināju, ka Elīna jau sen par suni bija sapņojusi, tāpēc jaunpienācēju ģimenē uzņēmu ar prieku. Viņu, starp citu, sauc Kuba.
– Vārdiņu paši izdomājāt vai tāds viņai jau bija?
Elīna: Viņai šis vārdiņš bija jau kopš dzimšanas – tas mums likās tik skaists un aizkustinošs, ka mēs to nemainījām.
– Kāds bija kucēna ceļš no Rīgas uz Valmieru?
Elīna: Kubiķītis iekāpa mašīnā un uzreiz ielīda man klēpī, un visu ceļu brauca, piespiedies starp stūri un manu vēderu. Ceļš bija ļoti mierīgs, kucēns paklausīgi sēdēja.
– Kāda bija jūsu pirmā nakts kopā?
Elīna: Mums ar Kubas tēta saimnieci izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, un vajadzības gadījumā varēju zvanīt par to, kas un kā jādara.
Sākumā Kubsis uz mums skatījās kā uz idiotiem bez radurakstiem. Galu galā viņai ir dižciltīgi vecāki, tāpēc viņa nespēja noslēpt savu pārākuma izjūtu.
Šī iemesla dēļ viņa pirmajā naktī īpaši pie mums neprasījās, jutās ļoti pašapmierināta un pašpietiekama. Ar pašapziņu viņai arī šobrīd viss ir absolūtā kārtībā! Lai arī bijām dzirdējuši, ja pirmajā naktī paņem suni gultā, no turienes ārā viņu vairs nekad neizdabūt, noraugoties uz šo mīlulīti, nodomājām – ai, kāda starpība, lai taču paguļ mazulītis uz spilvena pirmo nakti. Protams, tā šis zirgs pie mums guļ vēl šobaltdien.
Imants: Gulšņāšana gultā ir viņas vājība. Mums ir četri spilveni, un divi jau pieder viņai, tos viņa ir okupējusi. Kuba atnāk nogurusi, uzlien uz dīvāna un ar tādu dziļu nopūtu atlaižas uz sāniem. Un kā tu viņai šādu prieku aizliegsi?
– Kurš ģimenē tur galveno rūpi par suni?
Imants: Elīna ir galvenā. Nemaz negribu viņai šo titulu atņemt. Elīna suni ved uz skolām, pie ārsta, viņa Kubiķim ir kā mamma, kura vienmēr samīļos un, ja būs vajadzība, arī sarās. Taču klausa viņa mūs abus.
– Vai Kuba tiek audzināta stingri?
Imants: Ne visai. (Smejas.) Lai gan ir noteikumi, kas viņai jāievēro. Piemēram, mums ir bumbiņa, kuru viņa nedrīkst ienest mājā, ar to viņa var tikai dārzā dauzīties. Un Kuba to ļoti labi zina.
Pusgada laikā viņa tikai kādas pāris reizes mēģinājusi to ienest iekšā cerībā, ka mēs šo norunu būsim aizmirsuši.
Otrs noteikums, ka lietus laikā pavasaros un rudeņos ķepas pirms ieskriešanas mājās ir jānoslauka. To viņai grūti ievērot, jo uzreiz gribas mesties virtuvē un pārbaudīt, vai nav kaut kas ielikts bļodiņā. Tikai pēc tam viņa ļaujas notīrīt ķepas.
– Kas jūsu dzīvē mainījies, kopš jums ir suns?
Imants: Nevaram domāt vairs tikai par sevi, jo mājās vienmēr gaida dzīva radība, ar kuru jārēķinās. Kad eju uz veikalu, vienmēr padomāju, ar ko sunīti iepriecināt.
Mēs viņu barojam ar profesionālo suņu barību, taču dažkārt ēdienu viņai pagatavoju pats.
No dažādām lietām, kas nemaksā dārgi, var sakombinēt sunim ļoti garšīgu maltīti. Piemēram, vistu rīklītes var novārīt kopā ar grūbām – tas sanāk apmēram astoņas reizes lētāk nekā pirkt suņu konservus. Turklāt tas ēdiens ir tiešām ļoti garšīgs. Kuba gan mums nav šajā ziņā ļoti izlepusi.
Elīna: Manā dzīvē šo divu gadu laikā mainījies absolūti viss! Nebiju iedomājusies, ka tās būs tik lielas klapatas un pakārtošanās. Taču šo suni es ļoti mīlu un ne brīdi nenožēloju, ka viņa ir ienākusi mūsu dzīvē. Kubu paņēmām 4. jūnijā, kad viņai bija četri mēnesīši, un jau augustā man atsākās mēģinājumi teātrī. Nebija variantu, vajadzēja nabaga sunīti uz to laiku mājās atstāt vienu. Jāatzīst – gāja mums dramatiski!
– Vajadzēja norakstīt vairākus apavu pārus?
– Par laimi, apavi mums nav cietuši. Vienu ļoti dārgu platekrāna televizoru gan viņa ir nolidinājusi uz grīdas. Sāpīgi, protams, bet ko nu tu dusmosies uz mazulīti.
Ar viņas palikšanu mājās vienai mums saistās daudz šausmīgāks stāsts. Tolaik mājai vēl nebija nomainīti logi un tajā sākts remonts, un bija viens tāds vēdlodziņš, kas bija izsists. Tam tik vienkārši nemaz nevarēja tikt klāt. Taču Kuba bija kaut kādā veidā durtiņas attaisījusi un uzkārusies ar vēderu uz tā stikla. Paldies Dievam, tas stikls bija truls un viņa nesagriezās.
Atceros, man zvanīja mana mīļā kaimiņiene, kas jau kļuvusi par Kubas sargeņģeli, un teica, lai es steigšus braucu mājās. Interesanti, ka Kuba nesmilkstēja no sāpēm, bet centās no tā stikla tikt ārā. Kad atbraucu mājās, biju tik laimīga, ka viņai Dieviņš bija stāvējis klāt un mana mīlulīte bija vesela.
Kādu laiku pēc šī notikuma ņēmu Kubiķīti uz darbu, un viņa sēdēja Lielajā zālē, piesieta pie izrāžu vadītājas galda. Mums paveicās, ka bija ļoti jauka izrādes režisore, kurai pašai bija suns, tāpēc viņa saprata mūsu situāciju.
– Kā viņu tomēr pieradinājāt palikt mājās vienai?
Pēc televizora iznīcināšanas un uzkāršanās uz loga, man šķiet, viņai pašai kaut kas pielēca, iestājās sapratne, ka mēs nekur nepazudīsim un pēc darba atgriezīsimies mājās.
– Vai Kuba ir apmeklējusi suņu skoliņu?
Elīna: Jā, Valmierā ir brīnišķīga suņu skola, ko vada Lolita Kaimiņa, kurai pašai ir rotveileri. Un viņa ir pasniedzēja, kas panāk no suņa visu nepieciešamo tikai ar mīlestību un uzslavām. Uzskatu, ka kinologs jāapmeklē obligāti. Ja vien man nav mēģinājumi un filmēšanas, labprāt to daru, jo uzskatu, ka saimniekam jāvalda pār suni, nevis otrādi.
– Kā Kuba veic sarga pienākumus?
Elīna: Viņai ir viena īpatnība, iekšā viņa ielaiž pilnīgi visus, bet ārā negrib laist nevienu, var ieķert dibenā.
Tāpēc, kad ciemiņi iet prom, Kuba jāpietur vai man jāiet līdzi un jāstāsta, ka riet nedrīkst. Bet, tiklīdz viesis ir prom un vārtiņi aizvērti, viņa pārvēršas par īstu briesmonīti. Agresīva nav, bet no malas tas izskatās dramatiski. Tā, ka bail.
– Kā viņa pret kaķiem un citiem sugas brāļiem izturas?
Elīna: Diemžēl ar kaķiem viņai ir sarežģītas attiecības, jo viņa tos nepazīst, kopš bērnības nav iemācīta un pieradināta pie šiem dzīvniekiem. Tiklīdz viņa ierauga kaķi, sākas pakaļdzīšanās maratons.
Pret citiem suņiem viņa izturas lojāli, tomēr labāk, ja ar tiem tiekamies neitrālā teritorijā, nevis mūsu mājas pagalmā. Man ir bijis, ka atstāj pieskatīt citu sunīti, un Kuba tad ir ļoti greizsirdīga. Viņa nelaiž klāt, nedod Dievs, ja viņas bļodai pieskarsies vai man pienāks cits suns un es viņu noglaudīšu. Viņa uzreiz to suni ar savu lielo krūtežu un masu nostums nost.
Kuba mūsmājās ir vienīgā princese – punkts un āmen!
Pret maziem bērniem viņa ir draudzīga, tomēr mēs nekad neatstājam viņus vienatnē ar suni un ļoti pieskatām, jo suns ir un paliek suns.
– Iepriekš jūs ar Kubu, kura tolaik vēl bija maziņš kucēns, dzīvojāt citā mājā Valmierā. Kā suns pārdzīvoja pārcelšanos uz jaunu vietu?
Elīna: Pilnīgi mierīgi! Ja runājam par pārcelšanos, sākotnēji gribēju ņemt suni no patversmes. Biju pat noskatījusi vienu meitenīti, kurai bija ļoti pāri darīts, bet zvaigznes sakrita tā, ka pie mums nonāca tieši Kuba. Un tajā dzīves situācijā tas pat bija pareizi, jo man bija ārkārtīgi daudz darba pie jaunās mājas, bija jātīra teritorija, daudz kas jāpārtaisa, jāremontē. Ja tolaik man būtu patversmes sunītis, man visu laiku viņu vajadzētu turēt sev pie krūtīm un paijāt, jo viņam tas būtu papildu stress.
Kubiķis tajā pašā laikā visu uztvēra absolūtā mierā – turpat blakus traktori raka trubas, bet Kuba mierīgi ēda gurķīti. Viņu šie procesi neinteresēja.
– Kādas ir Kubas vājības?
Imants: Viņai ļoti patīk braukt ar mašīnu. Kad braucu uz veikalu, bieži paķeru viņu līdzi, jo viņai joprojām ir liela panika, ja kāds no mums brauc projām. Ja braucam divatā, Kuba kā dāma sēž man blakus beņķī.
Kad ieeju veikalā, viņa tikmēr pielien mašīnai pie stūres un sēž vadītāja krēslā ar tik šausmīgi nopietnu ģīmi, it kā viņa visus te būtu atvedusi un gaida kā tāds šoferis.
Elīna: Vēl viņai ārkārtīgi patīk peldēt. Pirmajā vasarā, kad Kuba bija vēl kucēns, man šķita, ka nekad vairs nevarēšu papeldēties, jo viņa man peldēja klāt un mani glāba. Mūsu suņu skoliņas pasniedzēja man izstāstīja: šādā situācijā vajag sunim uzlikt roku uz skausta, un tad viņš saprot, ka ir saķere ar saimnieku, un viņš peld ārā kopā ar tevi. Un man likās, ka tā būs visu mūžu.
Bet nē, mīļie, pienāk nākamā vasara, un mūsu bebrs peld, un viņam ne silts, ne auksts, kur saimnieks atrodas.
Viņa ar priekšķepām sit tik ūdeni un ēd ūdens šļakatiņas. Tā ir viņas mīļākā nodarbe. Kubiķis ir kā mazs bērns, kuru nevar dabūt ārā no ūdens.
– Kurš no jums atbild par suņa vešanu pastaigās?
Imants: Mēs ar prieku to darām abi. Kad agrā rītā braucu uz mežu nūjot, es vienmēr viņu paņemu līdzi. Jo Kuba jau mani nemaz citādi nelaiž ārā no mājas.
Pāris reižu man izdevās izlavīties klusiņām, it kā es dotos pie kādas mīļākās, bet necik tālu gan es netiku.
Tāpēc man jābrauc uz tādām vietām nūjot, kur varu viņu palaist no pavadas. Viena tāda reize man prasīja pamatīgu nervu spriedzi. Nūjojot iegriezām maršrutā, pa kuru nekad nebijām gājuši, un Kuba pēkšņi ieskrēja aplokā pie zirgiem. Viņa sāka uz tiem riet kā uz lieliem sunīšiem.
Sākumā zirgi bija priecīgi, bet drīz vien viņiem tā riešana apnika, viņi sāka celties kājās un centās ar pakaviem Kubai trāpīt. Tajā mirklī man likās, ka pēdējo reizi šo suni redzu dzīvu. Tas turpinājās piecas minūtes, kuru laikā es gandrīz nosirmoju. Pilnīgā ārprātā ieskrēju pie viņiem iekšā aplokā un tomēr atguvu mūsu Kubsi.
– Pie jums bieži viesojas Elīnas mamma. Kādas viņai ar Kubu izveidojušās attiecības?
Elīna: Brīnišķīgas! Viņa Kubu ir ļoti izlutinājusi. Mamma mums visu laiku sūdzas: «Ko tas nabaga sunītis visu laiku sēž pie manām kājām, kad es ēdu?» Sakām – skaidrs, kāpēc, māmiņ, tāpēc, ka Kuba lieliski zina, no kā kaut ko var izdiedelēt. Mēs gan rūpīgi sekojam līdzi Kubas figūrai un ciemiņiem kategoriski aizliedzam viņu barot no galda.
– Ja jūs cilvēkiem varētu piešķirt vienu īpašību, kas piemīt suņiem, kura tā būtu?
Elīna: Protams, ka beznosacījuma mīlestība. Un uzticība. Tas, ar kādu prieku un laimi viņa mūs sagaida mājās, ir kaut kas neaprakstāms. Cilvēks var tevi nodot, aizvainojumā nerunāt ar tevi gadiem, bet suns mīlēs un gaidīs neatkarīgi ne no kā.
Pandēmijas laikā daudzi mājās ir saņēmušies kucēnus un kaķēnus. Un šī tendence mani ļoti uztrauc.
Valmieras teātra repertuārā ir brīnišķīga izrāde Cilvēkam vajag suni, ko es ieteiktu ģimenēm noteikti apmeklēt. Svarīgākais, ko šī izrāde iemāca, ka suns nav rotaļlieta, ka tā ir baigā atbildība. Suns nav mantiņa, ko paņemt izklaidei, ja mājās kļuvis garlaicīgi, un nomest stūrī, kad tā apnikusi. Suns dzīvos pie jums daudzus gadus! Diemžēl lielākā daļa pat neiedomājas, kas viņus sagaida. Tāpēc aicinu desmit reižu visu rūpīgi pārdomāt, pirms uzņemties atbildību par dzīvu radību.
