Rīga +15°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Mičkēns atrodas pašā Valmieras pilsētas pievārtē – Kauguru pagastā.
- Saimnieki – Kaspars un Anna Urbāni ar meitu Dārtu. Kaspars vada savu IT uzņēmumu un pasniedz lekcijas Vidzemes Augstskolā, bet saimniece nodarbojas ar mašīnadīšanu un izveidojusi savu zīmolu Anna Urban Knitwear.
- Īpašums kopā aizņem 2,2 hektārus zemes, un tajā atrodas piecas iespaidīga izmēra ēkas – aptuveni 400 m2 plaša dzīvojamā māja, milzīga kūts, saimniecības ēka, ratnīca un klētiņa.
- Dzīvojamā māja celta 1935. gadā uz pamatīgiem laukakmeņu pamatiem. Tā ir koka stāvbūve, kas apmūrēta ar ķieģeļiem un pēc tam apmesta. Saimniecībā ir arī senākas ēkas.
- Instagram – @residence.mickens
Četrsimt kvadrātmetru, divas virtuves un trīspadsmit istabas – tieši tik vērienīga ir Mičkēna dzīvojamā māja, kurā saimnieko Urbāni. Tieši novembrī aprit gads, kopš viņi saņēma mājas atslēgas un kļuva par jaunajiem īpašniekiem saimniecībai ar muižas cienīgu vērienu.
«Klausies, kaut kas nav riktīgi!»
«Māju mēs ar vīru meklējām gadus desmit. Kur tik nebijām izbraukājuši! Man likās, ap Valmieru jau zinu visus iespējamos pakšus,» iesāk Anna. Ja lietas nevedas, tad nevedas – atmetuši ar roku. Galu galā, turpat Valmierā jau izremontējuši un iekārtojuši sev lielu dzīvokli, arī Dārta sākusi iet skolā, kas atradusies teju otrpus ielai. Viss ērti un viegli sasniedzams!
«Tā mēs tur nodzīvojām kādus trīs gadus, līdz pagājušajā rudenī, braucot mājup no vasarnīcas, nezinu, kas mani tirdīja ieiet ss.lv. Jo ļoti sen to nebiju darījusi. Ieraudzīju Mičkēna sludinājumu un saku Kasparam – klausies, kaut kas nav riktīgi! Tāda māja, pie pašas Valmieras, un arī cipars sakarīgs. Kaut vai ziņkārības pēc – aizbraucam apskatīties!» smaidot atceras namamāte.
Būtu jau pārāk rožaini, ja pēc pirmā zvana viss acumirklī tiktu norunāts. Izrādās, māklere viņus, maigi sakot, atšuvusi, sakot – tur jau sastājusies rinda ar pircējiem, zvaniet pēc nedēļas! «Nākamajā rītā pamostos un domāju – nē, es ne pēc kādas nedēļas nezvanīšu! Zvanu viņai atkal tajā pašā dienā un prasu – es varu vismaz aizbraukt apskatīties? Varbūt pēc nedēļas man nemaz vairs nevajag braukt!» saka Anna. Labi, lai jau braucot, bet tur neviena nebūšot.
Tieši valsts svētkos, 18. novembrī, tikuši pie mājas atslēgām un kā Mičkēna jaunie saimnieki uzvilkuši mastā arī sarkanbaltsarkano karogu
Tā kādā pirmdienas vakarā Urbāni arī aizbraukuši, taču liels bijis pārsteigums, kad viņiem pretī pagalmā iznākusi pati saimniece. «Viņa bija samulsusi, un arī mēs samulsuši, jo domājām, ka te neviena nebūs, taču beigās viņa visu izrādīja, un mums uzreiz bija skaidrs, ka gribam šo vietu,» atceras namamāte. Tad nācies paciesties, kamēr sakārtotas papīrlietas, un tieši valsts svētkos, 18. novembrī, tikuši pie mājas atslēgām un kā Mičkēna jaunie saimnieki uzvilkuši mastā arī sarkanbaltsarkano karogu.
Ar bagātu vēsturi
To, ka kļuvuši saimnieki vietai ar ļoti bagātu vēsturi, Urbāni sapratuši vēlāk. «Nopirkām māju, un tikai tad sākām rakties internetā. Es jau saku – vakaros nevajag romānus lasīt. Atliek ieiet periodika.lv, ierakstīt Mičkēns, un tur vienkārši ir vesels informācijas blāķis,» atklāj saimniece.
Izrādās – tās ir latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna dzimtās mājas. Saimnieki gan uzsver, ka tur dzimuši arī citi dižgari
Izrādās – tās ir latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna dzimtās mājas. Saimnieki gan uzsver, ka tur dzimuši arī citi dižgari, un īpaši izceļ slavenā valodnieka vecāko brāli Hermani, kas uzvārdā saglabājis senāko rakstību un saucies par Enzeliņu. Viņš bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks un senatnes pētnieks, kā arī Kārļa Ulmaņa domubiedrs lauksaimniecības jomā, tās praktiķis un tālākvirzītājs. Tieši Hermanis agrāk saimniekojis Mičkēnā. Vēlāk arī Anna noceļ no plaukta un rāda divu dūru biezuma mapes ar paša Ulmaņa sūtīto vēstuļu kopijām.
«Mēs lepojamies ar muižām un viskautko tādu, bet, ja tā padomā – tie ir latviešu zemnieki, kas spēja šito visu paši uzbūvēt! Un vēl savus bērnus izskoloja tā, ka viens kļuva par zinātnieku un izveidoja latviešu valodu kā valodu. Pirms tam rakstīja, kā pagadījās, tāpēc arī pat brāļiem katram ir savs uzvārds,» saka Anna. Un saimnieku degsme un aizrautība ar vietas vēsturi liek domāt, ka arī ārpus Endzelīnu dzimtas Mičkēns atradis savus īstos saimniekus.
Namamāte arī paskaidro, ka papīros saimniecības nosaukums oficiāli esot daudzskaitlī – Mičkēni, bet agrākos laikos šai pusē mājas sauktas vienskaitlī, un Urbāni plāno pie tā atgriezties. «Tāpēc arī instagramā un citur jau lietojam vienskaitlī. Man arī liekas, ka dikti piestāv! Tad cilvēki prasa – kā, kāds Mičkēns? Un ir, par ko parunāt!» viņa pasmejas.
Trakajiem pieder vecas mājas
Skaidrs ir viens – Mičkēns bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un tautā runā, ka pavēlēt tai nav iespējams. Pat tad, ja doma šķiet pilnīgi traka – trijatā apdzīvot milzīgo savrupmāju. To Urbāni pēdējā gada laikā dzirdējuši ne reizi vien! «Mēs ar brālēna sievu jau iesmējām par to, ka trakajiem pieder pasaule un vecas mājas! Tā nu esam tajā kategorijā, kam ir vecā māja, un mums līdz galam vēl nav skaidrs, ko ar to iesākt,» smej saimniece. Taču bez stresa! Kā saimnieki paši saka, ēst tā neprasa, jo nav kā pilsētas dzīvoklī, kur jāmaksā apsaimniekošanas maksa par katru kvadrātmetru.
Pagrabā ir liels apkures katls kopš mājas celtniecības 1935. gadā, un tas aizvien funkcionē
«Arī ziemā kurinājām tikai pirmo stāvu, jo otrais pats uzsilst. Kad sabrauc visi draugi un ciemiņi, tad ir riktīgi forši, ka katram tiek sava istaba! Un, ja godīgi, mēs tā dikti neiespringstam uz to, ko ar šo visu tagad iesākt. Arī bažas, kas bija pirmajā gadā par lielās mājas apkurināšanu, – viss ir atrisinājies,» saka namamāte, un paskaidro, ka pērnajā ziemā piepildīts vīra sapnis un pirmajā stāvā papildus ierīkots kamīns. Ar to un virtuves malkas plīti pieticis pirmā stāva apsildei. Vēlāk Anna mūs novedarī pagrabā un rāda lielu apkures katlu, kas tur stāv jau kopš mājas celtniecības brīža 1935. gadā un ir aizvien funkcionējošs. Jā, var tikai apbrīnot agrāko meistaru prasmes!
Kā Mežaparkā
Mičkēna dzīvojamā māja visvairāk pārsteidz ar savu Mežaparka cienīgo plašumu un apjomu. Saimnieki paši šobrīd apdzīvo ēkas pirmo stāvu, kur Annai iekārtots savs ofiss jeb telpa mašīnadīšanai. Turpat blakus arī divas plašas viesistabas, liela virtuve, Dārtas istaba, sanitārais mezgls un vēl citas saimnieciska rakstura telpas.
«Mēs nolēmām, ka gribam maksimāli saglabāt to, kas vēl ir palicis, proti, logus un durvis, jo pārējais diemžēl gadu gaitā ir zudis. Tieši logi, man šķiet, iedod mājai savu raksturu,» pārdomās dalās Anna. Viņa pati savām rokām arī ķērusies klāt divu logu restaurācijai. Vasaras sākumā Aizputē veselu nedēļu bijusi noderīgos kursos par šo tēmu un tur daudz ko iemācījusies.
Nevar noliegt – te ir gan skatam, gan elpai, kur ieskrieties. Tomēr viens mīnuss mājai esot – tā ir tik liela, ka mājinieki tur regulāri kaut ko pazaudē. Tik dzirdi – kur ir mana krūze? Un kur ir manas čības?!
Ar talku un darbnīcu palīdzību
Smejamies, ka mājas aristokrātiskajiem apjomiem derētu vismaz daži kalpotāji. «Tāpēc ir tā, ka man īsti nav laika citām lietām. Pagaidām lielākoties arī darbojamies trijatā, un tad papildus ar dažādu talku un darbnīcu palīdzību darām visādas lietas,» saka namamāte un paskaidro, ka šovasar Mičkēnā noorganizējuši koka lubiņu meistardabnīcu. Tā klētiņa, kas ir vecākā ēka saimniecībā, tikusi pie jauna jumta! «Mums gan teica – nē, nelieciet lubiņas, tās necik nekalpo! Ilgi funktierējām un braukājām apkārt, speciāli pievēršot uzmanību, kā tad tie citi jumti uz vecajām guļbūvēm izskatās. Īstenībā – nekas cits nemaz nepiestāv! Tā arī beigās nolēmām, ka taisīsim tomēr lubiņu jumtu.»
Noorganizējām darbnīcu, pieaicinot vēl divpadsmit interesentus, un divos piegājienos jumts uzlikts!
Saimnieki ir darītāji, un Kaspars pats gribējis iemācīties jumta klāšanu, tāpēc meklējuši internetā un atraduši meistaru, kas braukā apkārt un apmāca. Noorganizējuši darbnīcu, pieaicinot vēl divpadsmit citus interesentus, un divos piegājienos jumts uzlikts! «Lielākais ieguvums – sapazināmies ar tik foršiem cilvēkiem! Sabrauca daudz pilnīgi svešu cilvēku, bet pēc trim dienām viņi brauc projām un saka – mēs te reāli kā ģimenē jutāmies! Ar vīru brīnāmies, ka šeit tie cilvēki pie mums vienkārši kaut kā atnāk!»
Īsumā par būtiskāko
Atbild Kaspars
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Virtuve! Tā ir mājas sirds, kur gatavojam ēst un pavadām laiku kopīgās maltītēs.
Kā no pilsētas dzīves šeit visvairāk pietrūkst?
Tas, ka bērns pats nevar aiziet uz skolu, bet ir jāvadā. Un tas prasa daudz laika.
Jūsu labākais kaimiņš?
Mūsu īrnieki, kas dzīvo blakus saimniecības mājā. Viņi vienmēr visur piedalās, palīdz nopļaut un sakopt lielo teritoriju. Arī kaimiņi no blakus mājas nekad neatsaka, ja nepieciešams kaut ko uzart, vai, piemēram, izlīdz, aizdodot pļaujmašīnu, kad tieši sezonas vidū tā noplīsusi.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Imants! Citiem ir ģimenes ārsts, bet mums ir savs ģimenes meistars, kuram varam uzticēt jebkādus darbus, un zinām, ka viss tiks izdarīts godam un solītajā termiņā.
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Nopirkām zāģbaļķus un šī gada sākumā paši mēģinājām gan zāģēt, gan skaldīt. Tad atradām puisi, kas atbrauc ar savu skaldāmo aparātu, un nospriedām, ka nav vērts cīnīties pašu spēkiem.
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Milzīgās lapu jūras grābšanu rudenī! Tāpēc arī esam tikuši pie jaudīga lapu pūtēja.
Mīļākais gadalaiks?
Šeit mums patīk visi gadalaiki. Katrā ir kaut kas īpašs un maģisks. Iepriekš, dzīvoklī dzīvojot, nemanījām atšķirības un īpašo, kā tas ir šeit.
Iekšā vai ārā?
Abos! Darboties ārā un atpūsties iekšā pie kamīna.
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgi?
Šodien! Katru dienu šeit jūtamies laimīgi, un vēl joprojām brīžiem nespējam noticēt, vai nesapņojam, ka šis viss ir mūsu.
Svarīgi darbi Mičkēnā
Iesaka Egīls Čēms, Makita Latvija tehniskais konsultants
1. Kaspars: «Klēts lubiņu jumta nomaiņa! Vecais jumts bija pavisam bēdīgs, jau tecēja un bija jāmaina. Tāpēc šovasar meistara vadībā noorganizējām darbnīcu, kurā arī citiem interesentiem bija iespējams apgūt šīs prasmes. Darbam bija nepieciešams jumiķa cirvītis, galda zāģis un rokas ripzāģis ar akumulatoru.»
Kokmateriālu zāģēšanai iesaku efektīvu, kompaktu akumulatora bezsuku ripzāģi Makita LXTR. Dzesējošais gaiss tiek izvadīts priekšpusē, lai attīrītu zāģēšanas zonu, un LED apgaismojums nodrošina papildu izgaismošanu. Saderīgs ar vadlineālu.
2. Anna: «Šobrīd esmu ķērusies klāt veco koka logu atjaunošanai. Tam izmantoju fēnu krāsas noņemšanai, kā arī dažādus skrāpīšus, kaltus, špakteļlāpstiņas un tamlīdzīgi.»
Ļoti noderīga lieta, ja kaut kas jāatjauno, ir celtniecības fēns Makita HG6531C ar elektroniski regulējamu temperatūru no +50 līdz +650 °C. Kā papildaprīkojumu iespējams iegādāties dažādus gaisa plūsmas uzgaļus un arī skrāpju komplektu.
3. Kaspars: «Apjomīgs darbs bija arī kūtsaugšas uzkopšana un labiekārtošana, kur lieti noderēja celtniecības putekļsūcējs, kazas kāja naglu izvilkšanai, rokas ripzāģis, akumulatora skrūvpistole un arī bezvadu audiotumba jautrības un enerģijas uzturēšanai.»
Te varu ieteikt jaudīgu un ietilpīgu celtniecības putekļsūcēju VC4210L sausai un slapjai uzkopšanai ar automātisko filtra attīrīšanas funkciju, impulsa skrūvgriezi DTD172, bet pieminētajai jautrībai – Makita LXTR 18 V akumulatoru sistēmas laternu-radio ar Bluetooth funkciju.
