Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Indikatora papīriņi šķidruma skābuma (pH) noteikšanai
Pietiek uz īsu brīdi iemērkt tādu papīru šķidrumā, lai papīrs mainītu savu krāsu. Salīdzinot to ar pievienoto krāsu skalu, var noteikt aptuveno pH līmeni. Tas ir svarīgi, gatavojot mēslojuma šķīdumu dārzeņu vai puķu laistīšanai, kā arī sagatavojot augu aizsardzības līdzekli. Dažkārt šos papīriņus izmanto arī augsnes skābuma noteikšanai, bet tas ne vienmēr tiek darīts pareizi.
Vajadzētu darīt tā: paņemt augsnes paraugu, izkaltēt to pilnīgi sausu, tad nosvērt noteikto daudzumu un atšķaidīt ar destilētu ūdeni noteiktā proporcijā, kārtīgi samaisīt un tikai pēc tam iemērkt indikatora papīru. Parasti dārzkopjiem tas šķiet par sarežģītu, un sauja svaigi paņemtas augsnes vienkārši tiek sajaukta ar krāna ūdeni, neievērojot nekādas noteiktas proporcijas, – tādi mērījumi ir stipri aptuveni, un tiem īsti uzticēties nevar.
Augsnes pH indikatoršķīdums
Izmantojot šo indikatoršķīdumu, augsnes pH var noteikt daudz precīzāk. Komplektā ir speciāla plastmasas karote, pats šķīdums un krāsu skala. Ar karoti paņem nedaudz augsnes, uzpilina virsū tik daudz šķīduma, lai tā tiktu pilnīgi pārklāta, un salīdzina šķīduma krāsu ar skalu. Ražotājs sola, ka ar vienu pudelīti pietiks 30–50 augsnes paraugu novērtēšanai.
Citi lasa
Protams, pēc šādā veidā iegūtiem rezultātiem nav iespējams noteikt precīzu devu, cik daudz kaļķojamā materiāla vajadzēs, tomēr rādījums dod iespēju saprast, vai ir nepieciešams laboratorijā iegūt precīzas augsnes analīzes vai arī var to pagaidām vēl nedarīt, iztiekot tikai ar kalcija nitrātu papildmēslojumam. Ja šī vienkāršā analīze rāda, ka augsnes pH ir starp 5,5 un 7,5, uztraukumam nav pamata, bet, ja pH ir zemāks, ir vērts nest augsnes paraugu uz laboratoriju.
Kā pareizi paņemt augsnes paraugu?
Nedrīkst vienkārši parakt ar karoti augsnes virskārtu – tā straujāk samirkst un izžūst lietus vai laistīšanas dēļ nekā augsne dziļāk zemē, tādēļ visi agroķīmiskie rādītāji būtiski atšķiras. Pareizāk būtu pēc zemes uzrakšanas vai frēzēšanas paņemt pa saujai augsnes vairākās vietās un dažādos dziļumos, sajaukt visus paraugus kopā un tad ar karoti paņemt paraugu. Lai iegūtu precīzāku rezultātu, mērījums jāatkārto 3–5 reizes.
Protams, ar veikalos nopērkamajiem vienkāršajiem testeriem nevar iegūt tik precīzus rezultātus, kā veicot analīzes laboratorijā, tomēr tie labi palīdz novērtēt situāciju.
Karbonātu noteikšanas tests
Karbonātaugsnes parasti satur daudz kalcija un magnija, un tādēļ augam grūti uzņemt dzelzi un cinku. Lai noteiktu karbonātu daudzumu augsnē, paredzēts šis tests, taču jāatzīst, ka tā lietošana ir diezgan darbietilpīga un rezultāti ne vienmēr ir pietiekami precīzi.
Ja stingri ievēro instrukciju, tad vajadzētu darīt tā: izrakt ap metru dziļu bedri ar vismaz vienu taisnu sienu un pilināt šo līdzekli tieši uz zemes, pakāpeniski virzoties no augšas uz leju. Vietā, kur augsne satur karbonātus, līdzeklis sāks reaģēt, izdalīsies ogļskābā gāze un būs dzirdama klusāka vai skaļāka šņākoņai līdzīga skaņa. Karbonātu noteikšanas testu var izmantot ūdens kvalitātes kontrolei, jo karbonāti mēdz izgulsnēties ne tikai tējkannās un veļasmašīnās, bet arī smidzinātājos.
Ja ūdens satur daudz karbonātu, jālieto speciālie kondicionēšanas līdzekļi.
Cietes – joda testeris
Dārzkopim patiešām noderīgs priekšmets. Tā darbības pamatā ir fakts, ka jods nokrāso cieti tumši violetā krāsā. Joda testu plaši izmanto ābolu un bumbieru audzētāji visā pasaulē, lai noteiktu, kad ir īstais brīdis novākt ražu. Fotosintēzes procesā radušies cukuri, kā zināms, uzkrājas augļos cietes veidā un tikai vēlāk, augļiem nogatavojoties, pamazām atkal pārvēršas cukuros.
Agrīno šķirņu augļu gatavību var noteikt, vienkārši pagaršojot, bet ar ziemas šķirnēm ir sarežģītāk – augļi jānovāc brīdī, kad daļa tajos uzkrājušās cietes jau ir pārvērtusies cukuros.
Savukārt vēlāk tieši tajā brīdī, kad gandrīz visa ciete ir kļuvusi par cukuru, āboli strauji jāapēd vai jāpārdod, jo drīz vien tie zaudēs garšu. Agrāk šo testu lietoja tikai daži profesionāli augļkopji, un ļoti labi, ka tagad tas pieejams arī amatieriem.
Plastmasas gredzeni augu uztīšanai
Tādi gredzeni pārdošanā ir jau daudzus gadus un nav jaunums, tomēr noteikti gribu šos gredzenus pieminēt, jo daudzi dārzkopji tos veikalu plauktos vienkārši nav pamanījuši. Gredzeni atvieglo nupat iestādīto augu piesiešanu pie auklas. It sevišķi noderīgi tie ir gadījumos, kad izstādīti pārauguši, izstīdzējuši augi, kurus pietīt ir grūti, jo galotnes viegli lūst.
Gredzeni mēdz būt dažādās krāsās, ar carumiņiem sienās vai bez tiem, ar asākām vai gludākām malām. Vislabākie ir ar caurumiņiem un noapaļotām malām, jo tie netraumē auga stublāju un netraucē tam elpot. Gredzenam ir rieva, kurā ievieto auklu. Aizspiežot gredzena malas, aukla tiek iespiesta, tāpēc gredzens neslīd lejā un stabili tur augu. Vēlāk augus var gan vienkārši pietīt pie auklas, gan turpināt lietot gredzenus. Tie ir sevišķi ieteicami, ja ir raža ir liela un tāpēc aptītā aukla sāk iespiesties stublājā.
Ķekaru turētāji
Tie mēdz būt dažādi un ir sevišķi noderīgi, audzējot lielaugļu tomātus, jo zem augļu svara ķekari mēdz aizlūzt vai pat nolūzt, kā dēļ samazinās raža. Profesionāļi izmanto speciālus profilus, kurus uzliek uz ziedķekara kāta ziedēšanas sākumā. Amatieriem ērtāki būs plastmasas āķīši – tos var uzlikt arī nedaudz vēlāk, kad augļi jau aizmetušies. Svarīgi ir to izdarīt, pirms ķekars aizlūzis.
Ķekaru aizlūšana pazemina tomātu ražu par 15–20%.
Tātad, ja siltumnīcā ir vidēja raža – 6 kg/m2 –, šādi turētāji palīdz saglabāt vairāk nekā 1 kg/m2.
