Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
- Agatas dienā svētī ūdeni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt. (P.Šmits, Preiļi.)
- Ar Agatas dienā nosvētītu ūdeni un maizi var pērkona uguni nodzēst. (K.Jansons, Viļāni.)
- Svētās Agatas dienā jāsvētī maize. Kad izceļas ugunsgrēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes ap degošo māju un jāiesviež iekšā – tad uguns apdzisīs. (A.Zālīte, Bērzpils.)
- Svētās Agatas dienā nes uz baznīcu apsvētīt maizi. Ugunsgrēku gadījumos šo tā saucamo Agatas maizīti met ugunī, lai apturētu uguni. Šo maizīti uzglabā pat gadiem. (Skolotāji, Latgale).
- Agatas maize jāēd, kad kakls sāp. (A.Zālīte, Bērzpils.)
- Agatas dienu sauc arī par Acu dienu. Kas tanī dienā ko ar rokām darīs, tam tas viss pie acīm ienāksies (jeb piesauks sev acu vainas). (No Kolkas jūrmalas).
- Agatas maizi liek arī automašīnā un glabā visu gadu, lai sargā ceļā un pret nelaimēm.
Agatas diena bija svarīga arī laika vērošanā:
- Ja Agatas dienā stiprs sals, tad ilgāk par trīs dienām tas nebūs.
- Ja salā svīst logi – būs siltāk.
- Ja stiprā salā leduspuķu raksti tiecas augšup – sals turpināsies. Ja lejup – būs atkusnis.
Teicēja Janīna Golubeva Riebiņu novadā reiz stāstījusi: „Ir Agates diena, Svētās Agates diena ir piektais februāris. Agates dienā svēta ūdeni, sāli, maizīti. Tas ir pret nelaimes gadījumiem. Pret ugunsgrēku, jā? Pret… Jātur mašīnā kādu maizes gabaliņu, kam ir šoferis, jābrauc.
Piemēram, es dzīvu piemēru varu pastāstīt. No dzīves, jā? Mums, tas ir daudzus gadus atpakaļ, varbūt divdesmit, vairāk, kūlu dedzināja arī. Mūsu lauku mājās tur, laukos, ne jau manās mājās, bet citās. Un vējš, cēlās vējš un pilnīgi ienesa mežā. Sāka mežs un pie meža viņam liels siena šķūnis, nu, malkas šķūnis, ja? Un atskrēja kaimiņu tantes divas ar to svētīto Agates ūdeni, maizīti, un viņas trīs reizes apskrēja tam šķūnim apkārt.
Jau zāle dega pie pašiem pamatiem, ja? Milzīgas liesmas bij, ja? Un, un ar to ūdeni apslacīja un trīsreiz noskaitīja “Esi sveicināta, Marija!”Dievmātei, ja, pātariņus? Un tiešām noplaka uguns, pilnīgi visu acu priekšā, un, un, un šķūnis nenodega. Es tiešām (I.V. Tiešām?) varu pastāstīt tādu, jā./…/ Man mašīnas nav, bet dēlam ir, jā, jā, jā. Mašīnā i rožukronis ir, i maizīte, mašīnā ir, jā. I mēs katru gadu nomainam. No jauna, kad pasvēta, tad mēs atkal ieliekam” (No Riebiņu novada folkloras krājuma, teicēja Janīna Golubeva 1951.gadā Pieniņos).
