Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
74
-
1
-
3
-
14
-
1
-
0
-
3
-
Pēdējos – atjaunotās brīvvalsts – gados, kad, pateicoties kredītiem, sākās nepieredzēti strauja būvniecība, māju projektos sastopama ļoti plaša ārzemju – gan rietumu, gan austrumu tautu – kultūru ietekme. Patlaban mēs Latvijā baudām visu šo ietekmju sekas, un katrs konkrēti to, ko paši esam izvēlējušies vai ar ko esam samierinājušies. Jautājums ir – vai mēs savā mājā jūtamies labi, vai esam veseli un apmierināti?»
Svarīgi, plānojot celt jaunu māju, ir vispirms kartēt gruntsgabala āderu tīklu. Tad sameklēt labu arhitektu un – nesteigties. Nav latvieša dabā visu darīt pa galvu, pa kaklu. Pirms mājas būvēšanas vajadzētu pārdomāt visu savu dzīvi: gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Cik mums ir bērnu, cik viņi patlaban lieli, vai dzīvosim kopā, kad bērni izaugs, vai vēlamies, lai viņi mūsu tuvumā veido paši savu māju.
Arī mūsdienās neatkarīgi no tā, vai dzīvojam dzīvoklī, privātmājā vai lauku sētā, un neatkarīgi no tā, ticam tam vai ne, Visuma likumi darbojas, un mēs izjūtam to ietekmi. Plānojot apbūvi uz tukša gruntsgabala, esam labākā situācijā, jo māju un saimniecības ēkas varam iegrozīt pazemes āderu tīklā, noorientēt atbilstoši debespusēm un saules ceļam tajās, darbus sākt vēlamajā mēness fāzē un planētu stāvoklī.
Citi lasa
Gatavā mājā vai dzīvoklī jārēķinās ar to situāciju, kāda ir, taču arī tajā iespējams veikt rekonstrukciju, pārkārtot telpas vai pārbīdīt mēbeles. Izprotot latvieša sētu, mums rodas iespēja analizēt to situāciju, kādā dzīvojam patlaban.
Ja mantojumā ir dzimtas mājas, nevajag steigties tās pārbūvēt citā vietā, jo seno ēku pamati ir perfekti iegrozīti āderu tīklā. Labai dzīvošanai piemērotas ir koka un mūra mājas.
5 senču gudrības, kā plānot un iekārtot dzīvesvietu
- Viensētas filozofija
Latvieša dabiskais dzīvesveids bija dzīve viensētā. Tās veidojās puduros, kuros bija tēva sēta un apkārt bērni katrs būvēja un veidoja savu sētu. Uzskatāmi to var redzēt, piemēram, Piebalgā, kur ir apdzīvota vieta Veveri, ko faktiski veidojusi viena ģimene. Katrai sētai ir skaidri iezīmētas robežas. Sētu latvietis veidoja kā savu pasauli, kas ir līdzīga pasaulei plašākā nozīmē. Priekšstats par pasaules kārtību atrodams mūsu dainās, tautas ticējumos, paražās.
Dienas un gada ritmu pakārtoja dabiskā gaismas avota – saules – ceļam pie debesīm, bet, plānojot darbus, ņēma vērā arī mēness un zvaigžņu stāvokli. Dzīvesvietas izveidē īpaši respektēja plaisas Zemes garozā – enerģētiskās līnijas jeb ūdens un uguns āderes. Tam visam bija jābūt saskaņā, lai izveidotu sētu, kur var labi dzīvot, kur ir spēcīgs saimnieks, saimniece un kur dzimst veseli bērni. - Sētas vietas izvēle
Sētas veidošanai piemērota vieta labi raksturota dainās – māja kalna galiņā (kur sausāks), meža maliņā (aizvējā), ar strauju upi lejiņā (ūdens tuvumā). Mājvietu nekad neveidoja purvājā vai dumbrājā, uz senām apbedījumu vietām, nodegušas vai zibens saspertas mājas vietā. - Mājas projektēšana un būvēšana
Kad gruntsgabals bija izraudzīts, vispirms tajā noteica pazemes enerģētiskās līnijas – izveidoja ūdens un uguns āderu karti. Tajā pirmo izvēlējās mājai piemērotāko vietu. Spēcīgu uguns āderu krustpunktā plānoja mājas centru – pavarda vietu. Ap to veidoja mājas projektu, raugoties, lai gar tās sienām no ārpuses iet āderes.
Ārdurvis un logus lika enerģētisko līniju krustpunktos (tos veido āderes, kas iet caur māju, krustojoties ar tām, kas aptver māju no ārpuses, tāpēc krustpunkti ne vienmēr ir novietoti simetriski). Šādi būvētai mājai bija ilgs mūžs, jo tās nesošas konstrukcijas balstījās uz stabila pamata un guļbūve nepuva no āderēs koncentrētā mitruma.
Mājas celšanu sāka ar pamatakmens ielikšanu ziemeļaustrumos noteiktā saules, mēness un zvaigžņu stāvoklī. Pamatus turpināja likt virzienā pa saules ceļu – austrumu, dienvidu, rietumu, ziemeļu virzienā un beidza tur, kur iesāka.
Mājas galvenās ārdurvis lika pret rītiem – uz pagalma pusi. Otras durvis bija uz dārzu.
Ārdurvju slieksnis ir gan mājas materiālā, gan enerģētiskā robeža. Pārkāpt to nozīmē šķērsot enerģētiski aktīvu līniju (āderu krustpunktu) un ieiet jaunā enerģētiskā laukā – mājas iekšienē. Slieksni vienmēr turēja tīru, uz tā nedrīkstēja būt ne smiltis, ne dubļi. Pēc ticējuma, uz mājas sliekšņa sēž likteņa dieviete Laima un sargā. Pār slieksni nekad neslaucīja gružus un neko nedeva pāri.
Latviešu mājām lika piramīdveida jumtus ar slīpumu 38–41 grāds, kas tikai par dažiem grādiem atšķiras no Ēģiptes piramīdu slīpuma (45 grādi). Mājas jumts sētā slējās augstāk par pārējām būvēm. Jumtam raksturīgas garas pārkares, kas pažobeles un sienas pasargāja no lietus. Bēniņos nedzīvoja, un tur neturēja nevajadzīgus krāmus, jo seno latviešu izpratnē māja ir Dieva pajumte. - Telpu iekārtojums
Arī telpas iekārtoja, ņemot vērā āderu tīklu un dabiskā gaismas avota – saules – ceļu pie debesīm. Uz āderēm pie to krustpunktiem ierīkoja darba vietas, jo tās ir enerģētiski aktīvas zonas, uz kurām labāk noris visi procesi. Tāpēc saimniecei pietika spēka, rosoties pie pavarda, un saimes ļaudis nenogura, strādājot amatniecības darbus pie logiem.
Lielo saimes galdu, kas uzskatāms par mājas altāri, novietoja uz āderu krustpunkta telpas vidū, tāpēc pie tā vedās sarunas un maltītē apēstais ēdiens labāk asimilējās organismā. Savukārt istabas kaktos – no āderēm brīvajās zonās – novietoja gultas, kurās netraucēti varēja atpūsties. Pateicoties pārdomātam mājas plānojumam, saimei labu veselību nodrošināja darba un atpūtas ritma saskaņa. - Sētas veidošana
Sētas iekopšana sākās ar akas rakšanu un koku stādīšanu. Akas vietu izraudzījās ūdens āderu krustpunktā. Aka ir zemes acs. Savukārt koks ir pasaules vertikālās struktūras simbols – tā saknes ietiecas pazemē (pagātne, senči), stumbrs simbolizē viduspasauli, tagadni (cilvēks, dzīvnieki, augi), bet zaru vainags – debesis (augšējā pasaule, nākotne). Tieši aka vai koks parasti iezīmēja sētas centru.
Katrā latviešu sētā simboliski vajadzēja augt vīrišķīgi spēcīgiem ozoliem un sievišķīgi spēcīgām liepām. Tā kā diženi koki izauga enerģētiski spēcīgās vietās, arī tos stādīja uz āderu krustpunktiem. No ozola gatavoja saimniecības rīkus un traukus, ko lietoja vīri, bet no liepas – tos, ar ko darbojās sievietes. Priedi un egli dēvēja par meitu kokiem, ābeli – par mātes koku. Vītolam bija pārdabiska sargātāja loma, jo dainas vēsta, ka tajā mēdza sēdēt Saule, Māra un Laima. Paegli un pīlādzi stādīja kā sargus pret ļauniem gariem.
Latvieši katrai vajadzībai cēla savu ēku: bija pirts, klēts, rija, šķūnis, zirgu stallis, govju, cūku un aitu kūts. Arī katru no šīm būvēm iegrozīja āderu tīklā.
Pirtij latviešu sētā ir īpaša nozīme. Pirtiņā nāca pasaulē bērni, tur no saimes nodalīja vājiniekus un pirtī novietoja cilvēku, kurš bija uz miršanu. Pirts ir ļoti nozīmīga mājinieku higiēnas vieta, kur mazgāšanās, pēršanās un citas ar veselību saistītas procedūras notika izkopta rituāla veidā. Pirti, tāpat kā rijas krāsni, mūrēja uz uguns āderu krustpunktiem, jo šajās ēkās bez saimnieciskiem darbiem tika piekopti arī mitoloģiski rituāli.
Lai mājā valdītu labklājība, lopiem bija jābūt veseliem, tāpēc, meklējot vietu stallim un kūtīm, raudzījās, lai lopi tur ēstu un gulētu enerģētiski labvēlīgās vietās.
Līdzīgi kā māju, arī sētas robežas no ārpuses aptver enerģētiskās līnijas, kas papildus stipram žogam veido arī enerģētisku aizsardzību. Tāpat kā nama ārdurvis, arī sētas vārti atradās uz āderu krustpunktiem, ko veidoja cauri sētai ejošās āderes, krustojoties ar tām, kas sētu aptvēra no ārpuses.
Galvenie jeb goda vārti bija dzīvojamās ēkas tuvumā. Šo vārtu stabam, raugoties no pagalma vidus, bija jāatrodas tieši pret rietiem. Jāņu vakarā Jānim pa šiem vārtiem pagalmā bija jāiejāj pa saulei. Otri bija laidara vārti, pa kuriem lopus dzina ganībās, bet trešie – mazie vārti, kas veda uz tīrumiem un riju. Vārtus turēja aizvērtus, un sētas teritorijā drīkstēja ienākt tikai ar atļauju.
Skatoties uz sētu no putna lidojuma, tai raksturīga trijstūra forma, bet pagalmam (sētas kodolam) – apgāztas piramīdas forma, kas uzkrāj enerģiju.
