Interesanti fakti par sanbernāriem
- Kalnos sanbernārs cilvēku saož divu līdz trīs kilometru attālumā pa vējam un zem divus līdz trīs metrus biezas sniega kārtas.
- Sanbernārs sniega vētras tuvošanos jūt 20 līdz 40 minūtes pirms tās sākuma un pat spēj prognozēt lavīnas vietu un laiku. Arī vēl šobaltdien tas raksturīgs lielai daļai šīs šķirnes pārstāvju, kuri to bieži pierādījuši, pēkšņi mainot kalnos ierasto ceļu, kuru pēc laika patiešām aprok lavīna.
- Suņi glābēji strādā cieši saliedētā grupā, kur katrs zina savus pienākumus. Atrodot ieputināto, pēc attīrīšanas no sniega suņu pirmais uzdevums ir cietušo piecelt. Ja cilvēks nav spējīgs pārvietoties vai apsegties ar segu, kas sanbernāriem piestiprināta pie sāniem, divi suņi apguļas blakus cietušajam, lai to sasildītu, bet pārējie dodas pakaļ cilvēkiem.
- Par glābējsuņiem izmanto tikai īsspalvainos sanbernārus, jo garspalvainajiem vilna piesalst ar ledu, un tad tiem pašiem nepieciešama glābēju palīdzība.
- 1830. gadā epidēmijas un nepieredzēti bargās ziemas dēļ sanbernāru kucēnu mirstība bija teju simtprocentīga, bojā aizgāja arī lielākā daļa vaislas suņu. Lai šķirne neizzustu, sanbernāri pēc tam tika krustoti ar ņūfaundlendiem, tā radās garspalvaini sanbernāri – līdz tam visi šīs šķirnes pārstāvji bija īsspalvaini.