Latviešiem ar šo īpašo dienu saistās daudzi ticējumi:
- Ko Matīsa dienā strādā, to kukaiņi saēd; un kur kāds tanī dienā ko mājās ieved un noliek, tanī vietā vasarā mūžam čūskas guļot; un ja kāds tanī vakarā uguni istabā ienes, tad pa vasaru brīnum niknas mušas esot. Bet ja to dienu labi ceptu cūkas gaļu ēdot, tad tanī vasarā nevienu čūsku neredzot. /No Kolkas jūrmalas. «Ziņas un stāsti.» 1852./
- Matīsa dienā nedrīkst no meža nest žagarus, tad čūskas nāk tuvu pie mājas. /I.Mennika, Ainaži./
- Matīsdienā nedrīkst no meža nekā mājās nest, citādi čūskas visu gadu nāk māju tuvumā. Tas tāpēc, ka ļaudis tic, ka Matīsdienā sastingušas meža radības atdzīvojas. /J. A. Jansons, Salaca./
- Matīsa dienā novēro laiku, lai noteiktu ziemas garumu. Neņem nekādu sietu rokā, lai kukaiņi nerastos. Nešuj, lai čūskas nedzeltu lopus. /A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1777./
- Matīsa dienā ar sietiem nestrādā, lai kaņepēs sausnes neaug. /K. Jansons, Plāņi./
Laika vērošanas ticējumi:
- Jo aukstāka Matīsa diena, jo siltāka būs Ģertrūdes diena jeb 17. marts.
- Matīss laužot ledu pušu; bet kad ledus neesot, tad viņš to radot saldējot jaunu. /D. Ozoliņš, Jaunroze./
- Ja istabā lido kodes, martā būs aukstums.
- Ģermāņu tautās pastāv uzskats, ka, līdz ar pavasara tuvošanos, šajā dienā strīdas vēji – kurš dabū virsroku, tas pūšot visu gadu.
- Jāvēro, no kuras puses tai dienā pūš vējš – dienā ar tādu vēju pēc tam nevar zirņus sēt – būs tārpaini. /Ipiķi./
Avots: No profesora Pētera Šmita krājumiem “Latviešu tautas ticējumi” un Latvijas fokloras krātuves zinātniskā darbnieka Osvalda Līdeka grāmatas “Latviešu svinamās dienas”.