Stiklenes ir sēnes ar maziem, gļotainiem, trausliem, gandrīz caurspīdīgiem augļķermeņiem, nereti spilgtā krāsā – sarkanas, dzeltenas, oranžas, pat sārtas, violetas un zaļas. Stiklenēm raksturīgas gaišas, retas, vaskainas lapiņas, tām nav gredzena, plīvura, maksts, izteiktu zvīņu.
Smailā stiklene ir Latvijā visbiežāk sastopamā un visvieglāk atšķiramā stikleņu suga. Cepurītes krāsa variē no dzeltenīgas līdz oranžai un pat izteikti sarkanai. Tomēr ir kāda pazīme, pēc kuras smailā stiklene viegli atšķirama no citām stikleņu sugām: šai sugai un arī tās varietātēm augļķermeņi ievainojumu un iespiedumu vietās melnē.
Izvirzot šo sugu, Latvijas Mikologu biedrība aicina pievērst uzmanību visai stikleņu ģintij.
Kādēļ tieši stiklenes?
Stiklenes aug zālainās vietās: pļavās – gan sausās, gan mitrās; ganībās, pilsētu zālienos, arī mežos un zāļu purvos.
Daudzās Eiropas valstīs stiklenes ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstos – gan atsevišķas sugas, gan visa ģints.
Tās ir vecu, tradicionāli apsaimniekotu, daļēji dabisku zālāju indikatorsuga. Galvenie draudi tām ir biotopu izzušana un to kvalitātes samazināšanās, zemes izmantošanas izmaiņas un tās piesārņojums ar slāpekli. Mūsdienu lauksaimniecības metodes – intensifikācija, lielāka mēslošanas līdzekļu un/vai pesticīdu lietošana, uzaršana – tās visas nelabvēlīgi ietekmē daudzu vērtīgos dabiskos zālājos augošu sēņu sugu populācijas.
Mikologi norāda, ka ir interesanti meklēt Latvijai jaunas stikleņu sugas – šobrīd to ir zināmas 20, bet Ziemeļvalstīs – kopumā ap 50. Gandrīz visas tās varētu būt sastopamas arī Latvijā.
Kādas pazīmes jāievēro, nosakot stikleņu sugu? Skaistā krāsa ne vienmēr palīdz – piemēram, vienas un tās pašas sugas augļķermeņi jauni var būt oranži, pieauguši kļūt dzelteni, bet vecumā izbālēt vai kļūt zaļgani. Būtiska pazīme ir cepurītes forma – smaila, izliekta vai plakana. Ļoti svarīgs ir arī lapiņu piestiprināšanās veids – vai tās ir brīvas, vai pie kātiņa pieaugušas, vai arī nolaidenas. Cepurīte un/vai kātiņš mēdz būt gļotaini, lipīgi vai gandrīz sausi.
Sugas raksturīgās iezīmes
- Cepurīte: 2–6 cm plata, koniska, ar smailu pauguru, mitrā laikā lipīga, sausa – zīdaini spīdīga, dzeltena, oranža līdz sarkana.
- Lapiņas: retas, vaskainas, brīvas vai kātiņam pieaugušas.
- Kātiņš: slaids, cilindrisks, nav gļotains, dzeltens līdz oranžs.
- Mīkstums: melnējošs, ar neizteiktu garšu un smaržu.
- Biotopi: zālainās vietās – pļavās, ganībās, ceļmalās, zālienos.
- Augšanas periods Latvijā: vasarā un rudenī, visbiežāk augustā, septembrī.
- Neēdama.