Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms vairākiem miljoniem gadu sāka veidoties dažādas dzīvnieku grupas, un žirafēm bija ieplānota kupla radinieku saime, taču… žirafes un okapi ir pēdējās divas izdzīvojušās sugas no kādreiz tik daudzveidīgās žirafu dzimtas. Žirafes ir sabiedriskas un uzturas baros, bet okapi – izteikti vientuļnieki, pat neatzīst kopdzīvi pāros. Turklāt šie dzīvnieki ir tik piesardzīgi un noslēpumaini, ka savvaļā tos izdevies ieraudzīt tikai retajam. Ne velti okapi nodēvēti par 20. gadsimta zooloģisko sensāciju.
Pigmeju meža zirgs
Ieraugot okapi, deviņi no desmit cilvēkiem pajautā, kā zebrai izdevies sapāroties ar žirafi? Okapi koptēls ir neparasts – kā pusfabrikāts: it kā zebras svītrojums, bet tikai dažviet ieskicēts (varētu padomāt, ka pietrūcis baltās krāsas), it kā žirafes kakls, bet nav līdz galam izstiepts, un vēl vienkrāsains ķermenis… Pēc loģikas – ja okapi ir atzīts par žirafu dzimtai piederīgu, viņam vajadzēja būt plankumainam, nevis svītrainam.
Iespējams, kādreiz tiešām nokusi gēnu mutācija un žirafei izdevies krustoties ar zebru…
Ne tikai ķermenis, bet visa okapi dzīve ir mistiska – šī suga mīt nelielā teritorijā Kongo tropiskajos lietusmežos, un līdz pat 1919. gadam neviens civilizētajā pasaulē šo dzīvnieku nebija redzējis. Okapi paranoisko slēpšanos un tramīgumu apstiprina arī pigmeju ciltis, kas apdzīvo tos pašus meža apvidus. Pirmās abstraktās ziņas par okapi līdz Eiropai nonāca tikai 1890. gadā, kad ceļotājs Henrijs Stenlijs savā atskaitē rakstīja, ka juties pārsteigts par to, ka Kongo mežu pigmeji nav brīnījušies par viņa zirgu. Mazie cilvēciņi apgalvojuši, ka līdzīgi zirgi mītot arī džungļos.
Par šo faktu sāka interesēties toreizējais Ugandas gubernators Henrijs Džonstons. Tiesa, viņš tam īsti neticēja, jo domāja, ka tās ir pigmeju mītiskās fantāzijas. Un tomēr doma par šo radību Džonstonam nelika mieru – viņš nolēma doties ekspedīcijā uz džungļiem, kur ieguva vērtīgu informāciju – pigmeji detalizēti aprakstīja meža zirga jeb okapi izskatu.
Dzīšanās pēc nezināmā pamazām pārtapa Džonstona apsēstībā, un, to uzzinot, beļģu iebraucēji viņam uzdāvināja divus okapi ādas fragmentus. Protams, pašus interesantākos – ar svītrām… Aizdomās, ka ir piemuļķots ar zebras ādu, Džonstons dāvinājumu nosūtīja uz Londonas karalisko zoologu biedrību. Atbilde bija pārsteidzoša – šī āda nepieder nevienai zināmai zebru sugai, tātad ādas saimnieks ir vēl neatklātas sugas dzīvnieks!
1900. gadā zoologs Skatlers pēc ādas fragmentiem un pigmeju stāstījuma pierakstiem pasludināja jaunu zirgu sugu, to nosaucot par Džonstona zirgu. Taču pēc gada Londonas zinātnieki sūtījumā saņēma visu okapi ādu un divus galvaskausus. Sīkāk izpētot, viņi nonāca pie secinājuma, ka galvaskausi atbilst kādai sen izmirušai sugai. Un nebūt ne zirgiem. Nosaukumā Džonstona zirgs nekavējoties tika svītrots otrais vārds, kura vietā nāca iezemiešu – Itūrijas mežu pigmeju – dotais nosaukums okapi.
Nevar iedzīvoties zoodārzos
Neraugoties uz to, ka bija pasludināta jauna suga, neviens zoologs okapi realitātē nebija redzējis. Okapi cilvēkiem nedevās rokās vēl gandrīz divdesmit gadu, un pirmais eksemplārs uz Antverpenes (Beļģija) zoodārzu tika atvests tikai 1919. gadā. Baltie cilvēki nezināja, ka okapi ir fenomenāla dzirde un oža un ka svešinieku viņi jūt jau pa lielu gabalu.
Dabas pētnieki devās uz Kongo cerībā šo brīnumu noķert un atvest uz Eiropu, taču viss, ko viņi noķēra, bija džungļu biezoknī pazūdošs svītrains dibens…
Tā kā vēl nebija izpētīts šā dzīvnieka dzīvesveids, jaunais zoodārza iemītnieks izdzīvoja tikai 50 dienas. Entuziasti atkal devās uz Kongo un mēnešiem ilgi gaidīja tikšanos ar okapi. Pie dzīvības neizdevās noturēt arī nākamos atvestos meža zirgus, līdz beidzot 1928. gadā Antverpenē ieradās ļoti vitāla okapi mātīte, vārdā Tele. Viņas dzīve pārtrūka 1943. gadā, kad Otrajā pasaules karā zoodārzam pārtrauca piegādāt pārtiku, par dzīvniekiem vairs neviens nerūpējās, un novārgusī Tele mira savā aplokā no bada…
Pēckara gados zoodārzi atjaunojās, un atdzima arī sapnis par okapi aploku. 1954. gadā Antverpene uz mirkli piedzīvoja zvaigžņu stundu – tur pirmoreiz pasaulē nebrīvē piedzima okapi mazulītis. Diemžēl viņam bija lemts nodzīvot tikai dažas stundas. Pirmais dzīvotspējīgais okapi dienasgaismu ieraudzīja jau citā – Parīzes – zoodārzā. Mūsdienās šo unikālo dzīvnieku var aplūkot daudzos zoodārzos, piemēram, Bāzelē (Vācija), Bristolē (Lielbritānija), Disneja dzīvnieku karaļvalstī Losandželosā…
Informācija par okapi savvaļas populāciju ir aptuvena – tiek lēsts, ka Kongo varētu dzīvot 20–30 tūkstoši indivīdu.
Klepo un ar mēli tīra ausis
Informācija par okapi dzīvesveidu džungļos ir skopa. Šie dzīvnieki ir vientuļnieki, viņiem kompānija vajadzīga tikai pārošanās laikā. Tad vairāki tēviņi cīnās par mātītes simpātijām, kaujas tāpat kā žirafes – sitot ar kakliem un mēģinot otram iedurt ar radziņiem (mātītēm ragu nav). Cīniņa laikā tēviņi izdveš klusiem vaidiem līdzīgas skaņas. Uzvarētājs padara darāmo un dodas savās gaitās, un arī mātīte nealkst turpināt romānu… Okapi vienmēr ir vieni, pat par mazuļiem mātītes rūpējas īsāku laiku nekā citi nagaiņi.
Šai sugai dzimst tikai viens pēcnācējs. Grūsnība ilgst vidēji 450 dienas.
Dzemdības, kā jau piesardzīgiem dzīvniekiem, notiek tik nepieejamos biezokņos, ka tiem ne tikai cilvēki, bet pat citi dzīvnieki garām nestaigā…
Okapi ir divus metrus garš un vidēji 250 kilogramu smags, mātītes mazliet lielākas par tēviņiem. Viņu vokalizācija ir ļoti dīvaina – kaut kas līdzīgs skaņai čaf! Tie, kas dzirdējuši okapi sarunājamies, atzīst, ka izklausās pēc sausa klepus. Okapi mazulīšiem ir divi saziņas veidi – viņi gan klepo, gan īd kā teliņi. Māmiņas savu bērneli meklē ar ožu.
Okapi ēdienkartē ir dažādas krūmu un koku lapas, mīksti zariņi, citi augi un pat māli (ja organismam trūkst minerālvielu). Vislielākā okapi īpatnība ir supergarā mēle. Ar to viņi plūc lapas no augstiem zariem, tīra mazuļa kažociņu un… izmazgā sev acis un ausis! Tā ir tik gara, ka var sev pakasīt aiz auss!
Šo dzīvnieku mūža ilgums savvaļā nav zināms, bet zoodārzos gandrīz visi okapi nosvin trīsdesmito dzimšanas dienu…
