Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Kopš aprīļa tavā un Ivana (Lauras vīrs, televīzijas operators Ivans Milovs – red.) ģimenē ir ne tikai Helēna, bet arī mazais Alberts. Biji viena no tām sievietēm, kam mazuli nācās laist pasaulē bez dzīvesbiedra klātbūtnes, ar masku uz sejas.
– Par Alberta ierašanos mēs visi, protams, esam ļoti priecīgi. Katru rītu ir kāda jauna grimase vai skaņa. Pavisam nesen viņš iemācījies arī spiegt. Atzīšos, tas ir ļoti patīkami, jo neatceros, kad pēdējoreiz kāds vīrietis būtu no sajūsmas spiedzis, mani ieraugot (smejas).
Koronavīrusa dēļ gaidīšanas laiks gan nebija tāds, kā biju iedomājusies. Nesaku, ka tas bija sliktāks, tikai citāds. Meitiņai Helēnai, kurai jau ir deviņi gadi, solīju: kad būšu lielajā atvaļinājumā, mēs abas iesim uz kino, koncertiem. Nesanāca. Teicu arī: kad piedzims Alberts, katru dienu abi iesim tev pretī uz skolu – nesanāca. Tā vietā pēc nakts ballēšanās ar mazo brāli no rīta cēlāmies, lai mācītos.
Biju sacerējusies, ka Ivans piedalīsies dzemdībās, diemžēl to nedrīkstēja.
Tad gan bija neliels rūgtumiņš, bet to es ātri pārvarēju. Dzemdību dienu pavadīju mājās kopā ar labāko dūlu pasaulē – savu meitiņu. Jutu, ka šī ir tā diena, tāpēc teicu, lai meitiņa ātri, ātri izmācās, vispirms svarīgākos priekšmetus – matemātiku un latviešu valodu. Ja paspēsim, tikai tad pārējos. Visu paspējām, visu izdarījām, un tad devos uz slimnīcu.
Ar Albertu iepazinos, būdama maskā. Labi, ka viņš atnāca ļoti ātri – piecdesmit piecās minūtēs –, jo elpot caur masku bija diezgan grūti. Alberts dzemdību zālē bija vienīgais, kurš bija bez maskas, viņš vienīgais pārkāpa Covid-19 noteikumus (smejas).
– Alberts bija plānots bērniņš?
– Viņš noteikti pie mums neieradās kā zibens no skaidrām debesīm. Patiesībā Helēna jau kopš divu gadu vecuma prasīja brālīti vai māsiņu, pārdzīvoja, ka citiem ir, bet viņai nav. Tomēr šo lēmumu atlikām un atlikām, jo tolaik dzīve šķita tik sakārtota, ka negribējās to visu izjaukt. Bet Alberts neatsaucās uz pirmo saucienu. Izrādījās, ka bērniņš nepiesakās tai pašā mirklī, kad izlem – tu viņu gribi.
Meitiņa par brāli ne tikai ir priecīga, viņa pret mani izturas ar tādu pazemīgu pateicību. Mani tas ļoti aizkustina. Sākumā, kad pirmās barošanas reizes bija ļoti sāpīgas, Helēna katru reizi turēja manu roku, lai sāpētu mazāk. Viņa arī nāca un mīļoja mani – pateicībā par to, ko esmu izdzīvojusi, gaidot brāli. Jo grūtniecības laiks nepavisam nebija viegls. Smejos – tas man par augstprātību. Kad gaidīju Helēnu, teicu, ka nesaprotu kaprīzās grūtnieces, kurām te auksti, te karsti, te vajag sāļu, te saldu. Un par saviem vārdiem dabūju…
Pirmos mēnešus man bija tik slikti, cik slikti vien var būt.
Taču darbā vismaz pirmajā laikā nevienam negribēju neko teikt – visādi taču varēja gadīties. Tāpēc katra reize ēterā man prasīja milzīgu saņemšanos.
– Helēna jau ir tik liela. Nebija bail, ka viņa būs greizsirdīga uz brālīti?
– Man ļoti noderēja salīdzinājums, ko biju lasījusi kādā intervijā, – teicu Helēnai: iztēlosimies, ka mana mīlestība pret tevi ir skaists, sarkans ābolītis. Kad piedzims brālis, es neatņemšu tavu ābolīti un nepārdalīšu to uz pusēm, lai daļu iedotu brālim. Tev joprojām būs tavs ābolītis, bet brālim būs pašam savs skaists, sarkans ābolītis. Kad brālis piedzima, Helēna teica: es būšu tavs tīģeris, kurš tevi sargās un saskrāpēs visus, kas gribēs darīt tev pāri…
Es pati esmu uzaugusi brīnišķīgā ģimenē, un man vispār nebija ienākusi prātā doma, ka vecāki var nemīlēt bērnus. Atceros, jau biju paaugusies, kad netālā apkaimē bija viens adopcijas gadījums, kas beidzās nelāgi. Proti, cilvēki adoptēja bērnus, un ar vienu no bērniem, lai cik briesmīgi to teikt, kaut kas nesalikās. Vecāki nejauki izturējās pret šo meiteni, pat neielaida mājās, un tas man bija pamatīgs šoks – izrādās, vecāki var arī nemīlēt bērnus.
Bet es arī neatceros, ka ģimenē kāds būtu tā īpaši teicis: es tevi mīlu. Taču man gan ir ļoti svarīgi to atkārtot un atkārtot saviem bērniem. Helēnai to, ka viņu ļoti mīlu, reizēm saku, šķiet, pat piecsimt reižu dienā. Man šķiet, meita jau to uztver kā fona tarkšķēšanu. Kā saka mana kolēģe, bērni ir slimības, posts, troksnis, tēriņi, tomēr labākais, kas ar tevi var notikt. Tā tas arī ir…
Bijis tā, ka darbā tiešajā ēterā kaut ko salaižu dēlī un, protams, ļoti pārdzīvoju. Bet, kad pārnāku mājās un ieraugu savu bērnu guļam gultiņā, pirmā doma ir – vai tiešām par darbu tik traki bija jāuztraucas?
– Ko tad tik briesmīgu ēterā esi izdarījusi?
– Kļūdas jau nav tikai tās redzamās un briesmīgās, pietiek ar to, ka zini – ir lietas, kuras vienkārši varēji izdarīt labāk. Ir reizes, kad tā dēvētajā špikerī vienu tekstu iekopē divas reizes pēc kārtas, un to, ka vienu un to pašu ziņu lasi otrreiz, pamani tikai ziņas vidū. Reizēm sajauc tekstus, līdz ar to nojauc tā dēvētos tiltiņus starp tekstiem, kas nodrošina, ka tie ir saistīti un plūstoši. Lai kāda būtu kļūda, apzinos – savā ziņā esmu pievīlusi producentu, režisoru, kas seko plānam.
Man bijušas divas ļoti lielas kļūdas, kad nācis raudiens un šķitis – es nevaru darīt šo darbu, lai to dara kāds cits!
Likās, sev nekad to nepiedošu, mēnesi par to domāšu… Bet abas reizes tūlīt pēc tam smagi saslima Helēna, temperatūra uzlēca līdz 41 grādam. Tas arī saliek visus pareizos akcentus dzīvē…
– Esi stāstījusi – savulaik ļoti pārdzīvoji, ka jau drīz pēc Helēnas piedzimšanas atgriezies darbā un kopā ar viņu nepavadīji pietiekami daudz laika. Tagad būs citādi?
– Atgriezos darbā, kad meitiņai bija astoņi mēneši, un atlikušos četrus kopā ar viņu mājās bija Ivans. Viņš brīnišķīgi tika galā ar visu – gan meitiņas audzināšanu, gan saimnieciskajām lietām –, bet man bija sirdsapziņas pārmetumi, šķita: neesmu laba māte. Tomēr tagad esmu sapratusi – man ļoti svarīgi, lai darba un ģimenes dzīve būtu līdzsvarā.
Toreiz man bija nedaudz kauns pašai sev atzīties, ka īstenībā man ļoti patīk iet uz darbu un aizmirst par mājas lietām. Tad atkal pārnākt mājās pie sava mazā bēbīša un savukārt pilnībā aizmirst par darbu. Man pašai likās, ka tieši tai posmā biju labāka mamma nekā tad, kad rotēju tikai un vienīgi ap mazuli.
Savukārt tagad laikam noticis pretēji – Alberts mūs savā ziņā atkal pietuvinājis gan mājām, gan citu citam. Proti, Helēna jau ir liela, viņai ir daudz savu darīšanu, reizēm viņa paliek pie maniem vecākiem. No mājas dzīves bijām arvien garākā un garākā saitītē. Bet tagad – hops, visi atkal esam atpakaļ, un man tas ļoti patīk. Tāpēc šobrīd nedomāju par to, kad un kā atgriezīšos darbā.
– Alberts tev piedzima trīsdesmit četru gadu vecumā. Kādreiz uzskatīja, ka tas ir diezgan vēlu.
– Paldies Dievam, tagad tā vairs neuzskata, un arī es pati tā nejutos. Helēnai dzimstot, man bija divdesmit seši gadi. Atceros, toreiz klausījos ziņas, kur bija apkopoti Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tur teica, ka pirmdzemdētājas vidējais vecums mūsu valstī ir 26,6 gadi. Domāju – jā, esmu vidējā latviete! Starp citu, sabiedrībā bieži valda uzskats – būt viduvējībai ir slikti. Man tā nešķiet.
Mēs, latvieši, visi esam mēreni, viduvēji. Esmu vidējā dzemdētāja, mana mīļākā krāsa ir pelēkā. Skolā mācīties uz septiņi, astoņi nav slikti, un arī mācīties parastā, nevis vislabākajā skolā nav nekas slikts. Ne visiem jāiet pret straumi un jācīnās pa krāčaināko upi. Gribu arī, lai mani bērni neizaug ar apziņu, ka viņiem par katru cenu jābūt labākajiem. Viņiem jābūt laimīgiem un jādara tas, ko viņi no sirds grib.
Runājot par vecumu… Kad biju pusaudze, sapņoju par nākotni un īpaši gaidīju divus notikumus – milēniumu un trīsdesmit divu gadu vecumu. Kaut kā šķita – tad būšu pieaugusi, mana dzīve būs sakārtojusies, es būšu ļoti, ļoti laimīga.
Naktī pirms trīsdesmit otrās dzimšanas dienas gulēju gultā un domāju – vai tas viss ir piepildījies?
Vai patiešām esmu ļoti, ļoti laimīga? Likās – nu, nē, kaut kas nav īsti tā. Tas nebija nekas racionāls, kā man trūka. Kaut kas maģisks, kāds X faktors. Tad man pienāca trīsdesmit pieci gadi, un tagad beidzot viss ir forši! Katra diena ir labāka par iepriekšējo. Acīmredzot trūka Alberta…
– Ar tevi nu jau daudzus gadus ir Ivans. Pirms satikāties, zināji, kādu vīrieti gribēsi sev blakus?
– Zinu, ir sievietes, kuras iecerēto var raksturot tik precīzi kā kriminālpolicija, meklējot kādu personu, – ar precīziem auguma centimetriem, matu un acu krāsu un garu labāko īpašību sarakstu. Ja man tolaik kāds vaicātu par ideālo vīrieti, man nebūtu, ko atbildēt. Šķiet, mana veiksme bija tieši tā, ka līdz galam nebiju izfantazējusi savu sapņu vīrieti. Ivanu biju pamanījusi dažādos pasākumos, preses konferencēs, kur viņš filmēja, arī viņš bija pamanījis mani. Tad es atnācu strādāt uz Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu, tur arī ieskatījāmies viens otrā.
Mamma stāstījusi – kad viņi ar tēti precējušies, daudzi vaicājuši: kā tu zini, ka šis ir īstais? Mamma ar humorīgu vieglumu atbildējusi: vienmēr jau var izšķirties. Vieglums ir tajā, ka tu nebūvē milzīgas sapņu pilis ar konkrētiem parametriem, kādam jābūt vīram, neiztēlojies sapņu kāzas un savu dzīvi līdz mūža galam, bet veido dzīvi ar atvērtu prātu un vieglumu. Tas dod brīvības apziņu.
– Kopā esat jau padsmit gadu. Lai neapdzistu, attiecībās kādā īpašā veidā piemetat pa pagalei?
– Uzskatu, ka laba lieta ir runāšanās, – es labprāt runātu vairāk, jo man gribas visu apspriest, izrunāt un sarunāt. Bet Ivans īsti nav tendēts uz lielu runāšanu, līdz ar to šis mums nestrādā. Man šķiet – vai nu ir, vai nav… Nekāda pagaļu piemešana laikam nelīdzēs.
Par Ivanu man vienmēr bijusi sajūta – ja man ir bēdīgi, skumji vai kaut kas nesanāk, viņš mani noteikti atbalstīs. Ceru, Ivans zina – arī es viņu vienmēr atbalstīšu, lai kas notiktu. Lūk, šī sajūta gan attiecībās, manuprāt, ir ļoti svarīga! Tas ir līdzīgi kā bērnībā. Vienalga, kas un kā izdarīts, kādas ziepes savārītas, tu zini – aiziesi mājās un mamma un tētis tevi paglaudīs un pateiks: viss būs labi.
Man svarīgi, lai vīrs turpina un uzņemas šo funkciju, kuru reiz pildīja mani vecāki. Neesmu arī no tām sievietēm, kas ar cietējas izteiksmi klusēs un gaidīs, kad viņš nāks garām un sajutīs, cik slikti man ir. Es skaidri un gaiši saku: man ir slikti, šķiet, esmu nekam nederīgs cilvēks… Un uzreiz saņemu atbalstu. Tāda praktiska sieviete, vai ne? (Smejas.)
Nekad arī neesmu slēpusi, ka man ir svarīgs saimnieciskums. Nevis tāpēc, ka man izdevīgi, lai ir izdarīgs vīrs, bet tāpēc, ka man tas šķiet forši. Kaut vai nesen – Ivans aizbrauca ciemos pie savas mammas un pēc laika atsūta foto. Sētā esošo dēļu kaudzi viņš ir pārvērtis par skaistu galdu. Biju sajūsmā! Tad uzreiz sūtu mammai bildes un ar lepnumu rakstu: paskaties, ko Ivans paveicis!
Romantiķi gan mēs neesam. Ivans, iespējams, pat ir romantiskāks nekā es.
– Arī jūsu kāzu organizēšanu esot uzņēmies viņš.
– Tā bija, un es, ja tā var teikt, vienkārši piedalījos (smejas). Uztvēru kāzas kā loģisku mūsu attiecību turpinājumu.
Mēs jau bijām ģimene, vajadzēja tikai sakārtot papīrus. Tā teikt, lai dokumenti v porjadke.
Man nešķiet romantiski kaut ko speciāli organizēt, aicināt cilvēkus, inscenēt. Daudz pievilcīgāka man šķiet netīšā romantika – kaut kur braucam, ejam, nopērkam saldējumu, redzam saullēktu… Vienkārši ķeram mirkli. Foršie mirkļi paši uzrodas nejauši un pavisam negaidīti. Kad Alberta vēl nebija, gadījās – Helēna aizbrauc ciemoties pie omammas un opja. Mēs ar Ivanu nopriecājamies – o, platais vakars! Iedzeram glāzi vīna, paskatāmies kādu filmu un pēc tam vienojamies – ak, kā pietrūkst Helēnas…
– Kāpēc precoties nemainīji uzvārdu?
– Man joprojām nav atbildes. Man ir teikts: droši vien tāpēc, ka strādā televīzijā un visi tevi pazīst. Nekad neesmu jutusies tik svarīga, lai tā domātu. Tā vienkārši sanāca. Dienā, kad Helēnai palika gadiņš, aizbraucām uzrakstīt pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā. Ailītē Pēclaulību uzvārds automātiski ierakstīju Vonda. Tikai tad pamanīju, ka Ivans man pār plecu skatās… Domāju, zemapziņā šis uzvārds saistās ar manu tēti, mammu, brāli – ar manu ģimeni. Un arī tas sasodītais praktiskums – nav jāmaina dokumenti. Un vai tāpēc, ka mums nav vienāds uzvārds, es mazāk mīlu savu vīru?
– Par uzvārdu runājot, pieminēji tēti. Tu esi un vienmēr esi bijusi tēta meitiņa, vai ne?
– Es ļoti mīlu abus savus vecākus, bet laikam jau tev taisnība. Mums ar tēti vienmēr bijis īpašs kontakts.
To, ka meitām tētis ir ļoti svarīgs, vienmēr uzsveru arī Ivanam. Helēna sākusi pati kombinēt savu apģērbu. Tad viņa parasti iet pie Ivana un saka: tēt, paskaties! Lūdzu Ivanam, lai viņš nekad to neatstāj bez ievērības, lai vienmēr pievērš uzmanību. Tikai pāris sekundes, bet bērnam tas ir ļoti svarīgi. Varbūt tieši tāpēc esmu jutusies droša un tēta ļoti mīlēta, ka viņš vienmēr atrada laiku, lai veltītu uzmanību maniem zīmējumiem, manām lietām.
– Tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kas būtu varējušas beigties traģiski, tomēr esi tikusi pasargāta. Esi izjutusi un novērtējusi providences īpašo labvēlību?
– Dzīvojām Talsos, un arī es kopā ar draudzenēm apmeklēju tos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta svētkus, kuros notika traģēdija. Atceros, kad bērni kāpa autopacēlāja grozā, mēs ar draudzeni tikko bijām nopirkušas saldējumu. Nevarējām izlemt – mest saldējumu laukā un arī kāpt grozā vai tomēr nekāpt. Galu galā izlēmām – ai, nekāpsim! Traģēdija notika mūsu acu priekšā.
Atceros tikai to, ka tētis mūs pēc tam aizveda mājās un vecāki deva nomierinošas zāles, lai varu gulēt.
Turpmākās dienas gan palikušas kā miglā tītas. Vēl atceros, cik ļoti uztraucies bija brālis, domādams – varbūt esmu grozā… Kad gājām uz pacēlāja pusi, ēzdamas saldējumu, viņš nāca mums pretī un teica: Laura, tu būsi muļķe, ja tur kāpsi. Mēs ar draudzeni tikai vīzdegunīgi pasmējāmies un aizgājām tālāk. Kad brālis uzzināja, kas noticis, viņš tūlīt skrēja atpakaļ un bija ļoti, ļoti pārbijies.
Vēl tagad atceros, ar kādu skatienu brālis staigāja starp bērniem, kas gulēja zemē, un skatījās, vai tur neesmu arī es. Domāju, viņam tas bija milzīgs pārdzīvojums.
Pēc šī notikuma daudzreiz esmu domājusi par to, kāpēc tieši es esmu pasargāta. Kāpēc es neiekāpu, kāpēc man paveicās… Domāju, tas atstājis pēdas manā zemapziņā un varbūt arī veicinājis sajūtu, ka jādzīvo šodien, neko neatliekot uz citu dienu. Varbūt tieši šī iemesla dēļ arī vienmēr izvērtēju situācijas bīstamību, izdomāju plānu B.
– Esat piedzīvojuši arī mājas zaudējumu.
– Kad ar Ivanu sākām dzīvot kopā, atradām māju Ogrē, upes krastā. Nopirkām to uz kredīta, iekārtojām… Lai gan vairākus gadu desmitus plūdi šo vietu tikpat kā nebija skāruši, četru gadu laikā, kamēr tur dzīvojām, māja applūda piecas reizes. Pēdējā, vistrakākā, reize bija 2013. gada 2. janvāra naktī. Ivans pamodās un ieraudzīja, ka istabā nāk ūdens. Labi, ka paspējām izglābties.
Protams, tādā brīdī pārņem izmisums – kāpēc tas notiek tieši ar mums?!
Bet tagad, kad esam tikuši pie sava dzīvokļa Rīgā, saprotu – viss notika uz labu. Divsimt metru no mājām atrodas Helēnas skola, netālu dzīvo mani vecāki, arī līdz darbam nav tālu jābrauc. Un tik daudz saullēktu kā šogad, kad piedzimis Alberts, no sava dzīvokļa balkona neesmu redzējusi nekad. Varētu jau žēloties – ak, kāpēc Alberts ceļas tik agri, ap četriem vai pieciem, vai tad nevarēja pagulēt ilgāk! Bet tad nebūtu skaisto rītu kopā ar Ivanu, skatoties saullēktā…
Mans mīļākais teiciens ir – nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis. Pat ja noplūst māja līdz palodzēm, tas kaut kā atrisināsies.
