«Zilākalna Marta mani sargāja kā labais gariņš.» Smiltenietes Guntas stāsts

Brīnumaini dziedināšanas stāsti

Valda: «Manai meitiņai pēc dzemdībām galviņā bija trīskapeikas lieluma plankums, kas atgādināja lielu dzimumzīmi. Sākumā tas bija gaiši rozā, bet ar laiku kļuva sārtāks. Ārsti teica: ja kļūs vēl tumšāks, būs jāoperē, jo ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju. Satraucos par operāciju, asins pārliešanu tik mazam zīdainītim. Vīrs darbā uzzināja par Zilākalna Martu. Kad mazajai bija trīs mēneši, aizbraucām pie viņas. Pie mājas ganījās lopi, bija daudz cilvēku, bet mūs ar zīdaini uz rokām dziedniece paņēma bez rindas. Marta apvārdoja taukus, ar ko smērējām meitai galviņu, un drīz plankums pazuda. Būtu vēl zieduši taukus, bet trauks apgāzās un Martas apvārdotie tauki izlija – tā bija zīme, ka pietiek! Nu jau meita ir liela, viņai pašai ir dvīnīši. Paldies Martai par dziedināšanu!» 

Līga: «Jaunībā aizrāvos ar kalnu tūrismu. Rietumkaukāzā pārgājiena laikā saslimu. Kad atgriezos mājās, sāka pampt kājas. Man konstatēja akūtu nieru iekaisumu. Pēc mandeļu operācijas un gultas režīma analīzes normalizējās. Bet pēc kādas vīrusinfekcijas tās atkal pasliktinājās. Diagnoze bija skarba – hronisks membranozs glomerulonefrīts. Ilgstoši ārstējos Paula Stradiņa slimnīcā. Kaite bija ļoti nopietna, bet man paveicās – pēc vairākiem mēnešiem izveseļojos. Taču pēc sešiem gadiem atkal sākās hroniskās nieru kaites saasinājums. Nonācu Stradiņos nu jau ar pesimistiskāku prognozi. No antibiotiku lietošanas klāt bija nācis gastrīts, vajadzēja ārstēt arī kuņģa iekaisumu. Stāvoklis kļuva kritisks. Tas bija nāves spriedums, jo analīzes pasliktinājās. Gulēdama nelielā palātā, pārdomāju visu dzīvi, piedevu cilvēkiem, domāju par to, kā vīrs viens izaudzinās bērnus. Iedevu viņam draudzenes telefonu, kura, ja nomiršu, palīdzēs izaudzināt bērnus. Es vairs nevarēju neko ieēst, urīns neizdalījās, sākās caureja.

Intuitīvi jutu, ka ir pēdējais laiks, un vīram teicu, lai aizbrauc pie Zilākalna Martas. Viņš paņēma manu fotogrāfiju un devās uz Raunu. Kad vīrs iegāja lielajā istabā, bija jau vēls. Marta, viņu ieraudzījusi, teica, ka šim cilvēkam vajadzīga palīdzība. Dziedniece pēc fotogrāfijas pateica, ka esmu ļoti slima. Slikti esot tas, ka es ēdot aukstu ēdienu. Marta skaitīja Dievvārdus, turot roku uz cukura un sāls paciņas. Viņa vēlēja cukuru pielikt pie ūdens, bet sāli – nedaudz pie ēdiena. Vēl viņa teica, lai es dzerot pelašķu un raspodiņu tēju – gan būs labi. Kad vīrs atbrauca, jau tajā pašā vakarā pārgāja caureja, sāka izdalīties urīns, bet trešajā dienā mazinājās tūska. Atgriezās apetīte, un es sāku ēst.

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Slepkavība

ASV izlūkdienests daļēji atslepeno Putina dokumentus par oponentu slepkavībām ārzemēs

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

«Nezinu, kādi burvju vārdi jums palīdzēja, bet jums kļūst labāk,» teica ārstējošā daktere.

Viņa nezināja par vīra braucienu pie Zilākalna Martas.

Vasarā man atkal sāka celties temperatūra, vīrs mani aizveda uz Raunu pie Zilākalna Martas. Atceros viņu kā vienkāršu, dūšīgu lauku sievu, parastā apģērbā, jau diezgan gados. Viņa jautāja manu, mātes, tēva vārdu, bērnu vārdus. Marta lūdza, lai Dievs man palīdz, skaitīja lūgšanas, turot roku uz cukura paciņas, tāpat kā iepriekš ieteica lietot pelašķu un raspodiņu tēju. Marta mani atgrieza dzīvē no pilnīgi bezcerīgas situācijas tikai ar Dieva vārdiem, tautas līdzekļiem un savu enerģiju. Paldies leģendārajai Zilākalna Martai!»