Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Marta joprojām palīdz
Gunta Trezina novērojusi, ka viņa beidzamajā laikā satiek cilvēkus, par kuriem domājusi. Tādos brīžos viņai šķiet, ka Marta daudzas lietas kārto viņas vietā. «Kad domāju par muzeja telpām, prātoju piezvanīt Renslavu māju saimniecei. Pārdomāju, jo negribēju viņu traucēt. Piepeši atkal zvanīja Marta un teica: «Tu zvani, viņa gatavojas pārdot savu mājas daļu.» Martai bija taisnība – viņa vēlas uz pavasara pusi savu mājas daļu pārdot…
Cerēju, ka Zilākalna Martas piemiņas fondu izdosies nodibināt līdz 30. martam, dziednieces dzimšanas dienai. Un atkal saklausīju virtuālo tālruņa zvanu. Marta paziņoja: «Uz trīsdesmito datumu nepagūsi, bet uz 22. maiju – lai būtu!»
Gunta atzīstas, ka, to sakot, viņai pār muguru pārskrien skudriņas.
Šogad aprit divdesmit gadu, kopš 1992. gada 22. maijā dziedniece aizgāja mūžībā. Viņa apbedīta Iecavas kapos, bet, kā pastāsta Gunta, Marta negrib gulēt tajos. «Viņa tur nejūtas labi, vēlas atdusēties Dikļu kapsētā, blakus saviem vecākiem. Šādu lūgumu viņa esot izteikusi vairākiem,» saka Gunta un atklāj vēl kādu faktu no leģendārās dziednieces biogrāfijas. «Krusttēvs stāstīja, ka Marta dzimusi nevis 30., bet 13. martā. Pēc dzimšanas viņa septiņpadsmit dienu gulēja komā.» Iespējams, tad viņai parādījās neparastās spējas. Līdzīgi kā Elejas Veronikai, kuru pēc zibens spēriena tuvinieki noturēja par mirušu. Meitene zārkā pamodās un pēc tam kā skenējot cilvēkiem redzēja cauri.
Gunta Trezina vēlas veidot Zilākalna Martas piemiņas fondu, muzeju, savākt vienuviet stāstus un Zilākalna Martas receptes pateicībā arī par to, ka dziedniece joprojām stāv sardzē par cilvēkiem.
«Bija 23. jūnijs, un es gatavojos braukt pie draudzenes uz Jūrmalu svinēt Jāņus. Rīgā uz ielas pie manis pienāca sieviete ar diviem bērniem. Viņa sacīja, ka esot no Valkas, meklējot Lienes ielu. Teicu, ka nezinu, kur tā atrodas, jo esmu Rīgā iebraukusi no laukiem. Tajā brīdī man kabatā sāka vibrēt telefons. Paņēmu to rokās, bet aparāts klusēja. Bet es reāli dzirdēju zvanu! Piepeši no sestā stāva izlidoja krēsls un nokrita dažus metrus mums priekšā. Sastingām no bailēm – ja mēs būtu turpinājušas ceļu, tas uzkristu mums uz galvas! Doties uz priekšu mums liedza vēl viens tālruņa zvans. Kamēr vēlreiz pētīju telefona ekrānu, mums priekšā uz trotuāra sašķīda alus pudele. Marta mūs izglāba… Piepeši man nāca apskaidrība arī, kurā virzienā sievietei jādodas. Pa Lāčplēša ielu aizgājām līdz Avotu ielai, un, ejot pa to uz priekšu, sieviete ar bērniem nonāks līdz Lienes ielai. Kā es to zināju? Marta taču nodiktēja priekšā!»
