Labais gariņš
Zilākalna Marta Guntai teica, ka viņa esot vairāki sargeņģeļi. Kā Gunta dzīvē ir pārliecinājusies, viņas stiprākais sargeņģelis ir pati Marta. «Kad Marta pārcēlās uz Raunu, pie viņas braucu retāk, bet jutu dziednieces klātbūtni. Man bija sajūta, ka viņa mani sargā. Kad Zilākalnā sāka celt melisas rūpnīcu, Zažēnos miera vairs nebija. Cietumnieki, kas strādāja būvē, naktī klīda gar Zažēniem, tramdīja suņus, kas viņus aprēja. Marta bija nogurusi, cauru nakti stāvēdama sardzē par savu un mājinieku dzīvību. Kādu nakti, kad viņa ciemojās pie radiem, viņas mājā ielauzās maniaks Rogoļevs un meklēja naudu. Marta bija spiesta pamest Zilokalnu.
Braucu uz Ļeņingradu tirgot zemnieku izaudzētos dārzeņus, gaļu, puķes. Tirgū pie manis bieži nāca vecas tantītes, kas sūdzējās, ka neesot naudas pārtikai, bet viņām kā kara veterānēm valsts dodot kafiju un citas tajā laikā deficītas preces. Dārzeņus iemainīju pret kafiju, ko Latvijā pārdevu – zaudētāja nebiju. Iemainītos labumus aizvedu Martai. Dziedniecei vēl nebiju paguvusi izstāstīt, ka braucu uz Ļeņingradu, bet Marta teica, ka man devusi svētību. «Tu pareizi dari, ka dod tām tantītēm dārzeņus,» viņa arī piebilda. Arī tas man bija liels brīnums, kā viņa to varēja zināt.
Reiz, braukdama uz Krieviju, par mata tiesu izglābos no smagas avārijas. «Es zināju, es biju klāt,» viņa pēc tam teica. «Lai palīdzētu, man fiziski nav jābūt blakus.»
Marta mani sargāja kā labais gariņš. Draugi un paziņas mani gribēja ņemt līdzi uz Krieviju par pavadoni, jo, kad es biju blakus, nekas ļauns nenotika. Ar draudzenes vīru devos uz Maskavu pēc žiguļa detaļām. Kamēr viņš tās pirka, paciemojos pie paziņas un izstāvēju rindu pēc importa apģērba. Ar citām paziņām uz Odesu vedām kontrabandas šņabi. Ne milicijai, ne reketam par mums intereses nebija, lai gan citreiz braucienos viņi bija piedzīvojuši daudz nepatīkamu brīžu. «Tu esi kā svētais gariņš,» viņi teica. Patiesībā mani sargāja Marta. Tālab bieži tiku sveikā cauri pat no visai sarežģītām situācijām.»