Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lāsts
Gunta pirmo reizi pie Martas uz Zilākalna Zažēniem aizbrauca 1986. gadā. «Kad krustmāte kļuva švakāka, Marta devās pie šuvējas uz Cēsīm. Dziednieci nebiju redzējusi daudzus gadus. Strādāju veikalā, vien šad tad viņai aizsūtīju kafiju, ko tajā laikā bija grūti dabūt. Zilākalna Marta bija skarba. Daudzi no viņas baidījās, jo viņa runāja bez aplinkiem, Martas skarbie vārdi trāpīja gan kolhoza priekšsēdētājam, gan Centrālkomitejas pārstāvim, gan teātra prīmai. Viņa redzēja cilvēkam cauri. Par leģendām kļuvuši neskaitāmi stāsti par to, kā viņa atmaskojusi ļaužu skopumu, melus, viltību.
Kāds vīrietis, kuru Marta bija izārstējusi, gatavojies viņu apciemot, lai pateiktos par palīdzību. Domājis dot naudu un aizvest ziedus no sava dārza. Dobēs ziedēja krāšņas, retas šķirnes puķes. Vienu brīdi viņam kļuvis žēl tās griezt. Kad ar sievu ieradušies Zažēnos un Martai snieguši ziedus, viņa noteikusi: «Nu, vai tad nebija puķu žēl?» Abi nosarkuši līdz ausu galiem.
Mans paziņa Andris aicināja dodies viņam līdzi uz Zilokalnu. Esot bail no Martas, jo sieva teikusi, ka dziedniece esot dzēlīga.
«Ja tev nav ļaunu nodomu, nevajag bīties,» viņam sacīju, «rūgta patiesība ir labāka par saldiem meliem.»
Vēlējos dziedniecei pateikties par kāzās dāvāto segu, ko Martas vārdā man bija atvedis krusttēvs, un piekritu viņam braukt līdzi. Turpceļā prātoju – paga, paga, kā Marta tagad izskatās. Iepriekšējo reizi viņu biju redzējusi pirms divdesmit gadiem bērna acīm, un Martas āriene manā iztēlē bija pabalējusi. Kad iegājām istabā, pie liela galda sēdēja cilvēki, vairāki no viņiem bija smagi slimi, bija arī bērni. Telpā ienāca kāda sieviete, pēc tam vēl viena, bet pēc sejas vaibstiem nevarēju sazīmēt saimnieci. Ļaudis piepeši sāka sačukstēties – Marta esot pamodusies, padzeršot tēju, paēdīšot brokastis un tad nākšot. Vērās vaļā durvis un, viņu ieraudzīdama, pie sevis nodomāju: ak, tāda viņa tagad izskatās! «Viens te atbraucis uz mani paskatīties!» Marta skaļi noteica. Satrūkos, jo sapratu, ka teiktais vērsts manā virzienā.
Dziedināšanas seanss ilga vairāk nekā stundu. Man nebija sūdzību, tāpēc domās skaitīju dzeju. Kad aptrūkās latviešu, deklamēju Puškinu un citu autoru dzeju. Pēc tam skaitīju visus dzejoļus vēlreiz. «Paldies,» Marta, paskatījusies uz mani, piepeši teica. Pārējie jautājoši paskatījās uz viņu, jo nesaprata, par ko viņa pateicas. Arī es jutos pārsteigta, jo varēju taču viņai traucēt! Kamēr pēc dziedināšanas seansa sirdzēji no galda ņēma apvārdoto cukuru, ūdeni, sāli, Marta mani pasauca pie sevis. «Nē, nē, es neatbraucu pēc palīdzības,» teicu. «Zinu, ka tu neko nezini,» viņa man atbildēja un uzlika rokas man uz galvas. Man pār kauliem pārskrēja tirpas. «Tev steidzīgi jādodas pie ārsta,» viņa sacīja un izstāstīja, ka man ir nopietnas veselības problēmas. «Bet man nekas nesāp,» iebildu. «Zinu, ka tu neko nezini,» viņa vēlreiz atkārtoja. «Un dari tai porčai galu! Kā tu vēl esi dzīva, vairāk nekā desmit gadu dzīvo ar porču!» viņa stingri noteica. Zilākalna Marta spēja noņemt ļaunu enerģiju, bet nenodarbojās ar lāstiem. Viņa man vēl iedeva apvārdotu cukuru.»
Martai bija taisnība – Guntai bija nopietnas problēmas ar veselību, pat draudēja operācija. Par porču gan viņa drīz aizmirsa, jo neviens viņai nevarēja pateikt, kas tas ir un kur to var noņemt. Pēc pusgada viņai iestājās klīniskā nāve. «Es ilgstoši mocījos ar mistiskām slimībām – piepeši paaugstinājās temperatūra, piemetās sirdsklauves, bet ārsti neko nevarēja pateikt. Astotajā klasē pirms eksāmeniem man stipri sāpēja galva. Mamma domāja, ka tēloju, jo negribu mācīties. Sapratu, ka nav jēga sūdzēties, – ja sāp, tad sāp! Kad sāpes nepārgāja, mani aizveda pie ausu, kakla un deguna ārsta un konstatēja strutainu deguna dobuma iekaisumu. Mani izārstēja, bet problēmas ar veselību turpinājās. Kāda sieviete, kas gribēja mammai atņemt vīru, lika viņai lāstu, bet nevarēja uzlikt, jo mamma enerģētiski bija spēcīgāka par viņu, viņai bija spējas. Bet negatīvā enerģija trāpīja man! Tie gadi man bija graujoši!
Kādu vakaru, pārnākusi no darba, man kļuva ļoti slikti. Tad man bija divdesmit seši gadi. Bija decembra vakars, ar draudzenēm bijām sarunājušas pie manis iedzert kafiju. Man bija ļoti auksti, un es sacīju, lai meitenes dodas uz virtuvi un smērē maizītes – kad sasildīšos, viņām piebiedrošos. Sasedzos ar vairākām segām, bet mani joprojām kratīja drebuļi un spieda krūtis. Pamazām sāku zaudēt samaņu. Jutu, ka paziņa ieliek man padusē termometru. Atgriezos realitātē, kad man kāds klapēja pa vaigiem. Tā bija ātrās palīdzības feldšere. Termometrs bija rādījis pāri par četrdesmit vienam grādam, un draudzenes izbijušās izsauca ātro palīdzību. Man injicēja stipras zāles. Nākamajā rītā mans ķermenis bija atdzisis līdz trīsdesmit četriem grādiem.»
Kad Gunta zaudēja samaņu, viņas dvēsele atstāja ķermeni. «Biju dusmīga par to, ka man kāds sit pa vaigiem, jo tur bija tik forši!» Viņa atceras sajūtas, ko piedzīvoja klīniskās nāves laikā. «Nē, neredzēju tuneli, vide man apkārt bija sakopta un tīra. Redzēju skaistu ābeli, kas bija manā augumā. Manam krusttēvam, lieliskam dārzniekam, bija brīnišķīgs augļu dārzs, taču tur bija vēl krāšņāk! Tad man ierādīja gultu, es tajā atgūlos. «Ak, cik te ir skaisti un labi!» teicu. Un kāda balss man atbildēja: «Jā, pie mums ir forši, bet tev jādodas atpakaļ. Tev vēl jādzemdē bērns un jāizveido fonds.» Kad atgriezos realitātē, biju šokā par piedzīvoto.
Martai vēlāk izstāstīju, ko redzēju klīniskās nāves brīdī. Viņa mani saprata, jo zināja, ka eksistē cita realitāte, pēcnāves dzīve.
Bet es joprojām nejutos labi. Nu jau es vairs nevarēju naktīs aizmigt. Man nāca miegs, bet gulēt nespēju. Jutos savārgusi, biju uz spēku izsīkšanas robežas, no negulēšana man ap acīm bija zili riņķi. Izmisīgi meklēju palīdzību. Biju pie kādas sievietes Jelgavā, bet viņa teica, ka neesot tik stipra, lai noņemtu lāstu.
Palīdzība nāca pavisam negaidot. Draudzene, kas dzīvoja Igaunijā, mani uzaicināja uz savu dzimšanas dienu. Negribēju braukt, jo jutos slikti, tomēr viņa pierunāja. Viņas vīram ir neparastas spējas, bet viņš tās neafišēja, jo strādāja nozīmīgā amatā. Iespējams, viņš juta, ka lēnām dziestu. Svinībās man šķita, ka neesmu klāt, nepiedalos. Namamāte mani pasauca uz otru istabu. Draudzene paskaidroja, ka viņas vīrs man varot palīdzēt. Viņš teica, lai es aiztaisu acis un nostājos ar muguru pret gultu. Kad viņš ņēma nost lāstu, iekritu gultā un aizmigu. Gulēju tikai pusstundu, bet man šķita, ka miegā pavadīju vairākus gadus. Pamodos možā noskaņojumā. Jutos lieliski. Visas vainas man bija kā ar roku atņemtas.»
