Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2012.gada 8.numurā
Segā ieausts noslēpums
«Pie manas krustmātes, kura Zilākalna Martai šuva drēbes, uz Smilteni dziedniece parasti brauca ar taksometru – zaļgandzeltenu vai melnu volgu,» stāsta Gunta Trezina.
«Man bija kādi četri gadi un, rotaļājoties pagalmā ar bērniem, redzēju, kā viņa izkāpj no mašīnas un atkal tajā iekāpj prombraukšanai. Krustmāte teica, ka Martai viegli šūt: viņa neesot prasīga kunde, galvenais – lai ir ērti. Marta kleitām izvēlējās zaļu, apkaklītēm – baltu drānu. Viņai galvā vienmēr bija cepure vai lakats. Marta teica: bez galvassegas cilvēks nav apģērbies.
«Atkal par desmit centimetriem esi pieņēmusies svarā!» krustmāte, noņemdama mērus, viņai teica. «Ko ta’ tu domā!» Marta atmeta. «Es taču esmu lauku sieva!» Dziedniecei patika kārtīgi paēst – garšoja speķis, kāposti. Krusttēvs strādāja veikalā par krāvēju un dabūja desas, gaļu. Krustmāte cepa viltoto zaķi, ar ko cienāja Martu. Īpaši gardas viņai padevās pankūkas.
Krusttēva pamatdarbs bija Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombināta aušanas cehā, kurā darināja tautiskas segas, aizkarus, raibus grīdas celiņus, sienas segas. Viņš pats krāsoja dziju, auda segas, krustdūrienā darināja sienas paklājus, kas līdzinājās krāsainām gleznām.
Martai ļoti patika cehā austās segas un, kad slavenā dziedniece brauca šūties, pa draugam tās sarunāja no krusttēva. Martai patika dāvināt, un viņa vēlāk tās atdāvināja saviem radiem un draugiem. Arī man uz kāzām viņa dāvanā atsūtīja tādu segu!»
Tikai pēc daudziem gadiem Gunta nejauši uzzināja, ka tautiskās segas, ko Marta pirka no viņas krusttēva, bija īpašas.
«Martu izsekoja čekisti, krusttēvs bija iebaidīts, tāpēc viņš par draudzību ar Martu, viņu slepenajām sarunām divatā daudz nestāstīja. Tikai kad Latvijas brīvvalsts laikā bijām aizbraukuši uz Siguldas Opermūzikas svētkiem, staigādami pa parku, viņš kļuva vaļsirdīgāks. «Telpām ir ausis,» Marta viņu bija brīdinājusi, tāpēc viņš runīgāks bija ārpus mājas. Arī man Marta reiz teica, lai Maskavā, uzturoties viesnīcā, es domājot, ko runājot. Toreiz nesapratu, ko viņa ar to grib teikt…
Martai patika ceļot, bet ekskursijas pa Latviju viņa šad tad apvienoja ar slepenām tikšanām. Ar manu krusttēvu viņa tikās Alūksnē, kurp krusttēvs nokļuva pa apvedceļiem. Marta uz papīra bija sazīmējusi musturus, zīmes, ko krusttēvs ieauda segās. Tajās slepenajās tikšanās viņi saskaņoja rakstu. Martas izvēlētajā rakstā bija arī auseklīši.
«Bet es taču nedrīkstu aust auseklīšus,» krusttēvs iebilda, «tas ir bīstami!» Zilākalna Marta bija dāsna. Par darbu viņa labi maksāja. Kad segas bija gatavas, viņa tās ar noslēpumaino informāciju dāvināja cilvēkiem. Arī man dāvātajā segā ieausts Martas vēstījums nākamajām paaudzēm…»
