Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc definīcijas, kompromiss ir izlīgums, kas panākts, savstarpēji piekāpjoties. Pirmo ledus dušu sieviete mēdz piedzīvot jau grūtniecības laikā, jo neatkarīgi no tā, cik viegli vai smagi norit grūtniecība, jāsadzīvo ar faktu – mans ķermenis vairs nepieder tikai man.
Īstā jautrība sākas pēc mazuļa piedzimšanas, kad jaunajiem vecākiem, īpaši jau mammai, dažkārt jāatsakās no astoņu stundu miega, silta ēdiena un normālas atpūtas.
«Tas, protams, var būt šoks. Īpaši tad, ja runa ir par pirmo bērnu,» saka psihoterapeite Aelita Vagale, uzsverot, ka nozīme ir arī tam, ka par grūtībām tiek runāts samērā maz, «biežāk runā par to, ka piedzims bērns un tas būs skaisti un laimīgi. Bet realitātē dažkārt ir grūti apmierināt pat pamatvajadzības un liela greznība var būt netraucēts vannasistabas apmeklējums».
«Tā ir pirmā ilūzija, ka man piedzims bērns un tas būs KAUT KAS,» smaidot saka Ingrīda Rateniece. Pat tad, ja mamma un tētis ļoti nopietni gatavojušies bērniņam, īstā dzīve mēdz pārspēt iedomāto. Kā mēdz teikt: «You never know before you know.» Tulkojumā no angļu valodas: «Tu to nevari zināt, pirms neuzzini.» Un tad parasti ir jautājums arī par jauno vecāku briedumu un gatavību. «Ideāli, ja, jau stājoties dzimumattiecībās bez izsargāšanās, tātad pieļaujot, ka šīm attiecībām var būt auglis, vīrietis un sieviete apzinātos, ka viņiem būs jāpakārtojas, un viņi jau tad būtu gatavi tam, ka vairs nevarēs vienkārši ielēkt lidmašīnā un aizceļot uz Londonu, ka, iespējams, būs jāatsakās no asiem ēdieniem un jāgatavo piena putras, jo abi ir gatavi piedzīvot bērna radīšanas un kopā būšanas brīnumu. Tad arī vilšanos būtu mazāk,» saka psihoterapeite Ingrīda Ratniece. «Impulsīvākām sievietēm, kas pieradušas visu dabūt uzreiz, savu vajadzību pakārtošana bērnam var izrādīties liels pārbaudījums,» saka Aelita Vagale, piebilstot, ka uz 10 ballēm šo eksāmenu droši vien nenoliek neviens, cits to nokārto uz 8, cits uz 5, bet kādam var būt arī neieskaitīts.
Tas, cik viegli būs pielāgoties jaunajai kārtībai, lielā mērā atkarīgs arī no tā, cik daudz mamma un tētis paši bērnībā ir saņēmuši no saviem vecākiem.
«Ja mammai pašai nav bijusi droša piesaiste ar savu mammu, viņai būs grūtāk veidot drošu piesaisti arī ar savu bērnu. Šo apburto loku var lauzt tikai ar izpratni par to, kas bērnam ir vajadzīgs. Un pirmajā gadā tā ir spēja atlikt savas vajadzības un nekrist no tā izmisumā,» skaidro Aelita Vagale.
Pirmajā gadā ir jāpieņem un jāsamierinās, ka pilnā mērā dabūt to, ko gribas pašam, nav iespējams, taču nebūtu arī labi atlikt pilnīgi visas savas vajadzības, jo tad vairs nebūs spēka un resursu, ko dot bērnam. Tāpēc ļoti liela nozīme ir apkārtējo atbalstam. «Jo vairāk jaunā māmiņa var saņemt palīdzību un apmierināt savas pamatvajadzības, jo vairāk var runāt ne tik daudz par pakārtošanos, kā iekārtošanos,» saka Aelita Vagale.
Bērns savu tiesu paņems
Jaunajiem vecākiem bieži jāatsakās arī no maziem, bet ierastiem sīkumiem – auskariem, jo mazulim gribas tos paraustīt, gariem nagiem, iemīļotā seriāla, ko rāda tieši tad, kad mazajam nāk miegs, vai iemīļotā ēdiena, jo mazulim tāpēc var sapūsties vēderiņš. Neskaitāmi kompromisi ik dienas. Psihoterapeite Ingrīda Rateniece gan uzsver, ka labāk to uztvert nevis kā kompromisu, bet sadarbību. «Kompromisa gadījumā es piekāpjos, tomēr kaut kas manī paliek gruzdot.
Sadarbība šajā dzīves situācijā nozīmē, ka esmu gatava atteikties no savām ērtībām, jo man ir mērķis – es zinu, ka tas manam bērnam šobrīd ir vajadzīgs un ka pēc tam man vēl pietiks laika realizēt sevi kā sievietei.
Es ar prieku atsakos no savas brīvības, arī no gariem, skaistiem nagiem, jo manas rokas šobrīd būs nevis skaistuma un sievišķības simbols, bet veidos attiecības ar bērnu,» saka psihoterapeite, skaidrojot, ka tik tiešām pirmās attiecības ar bērnu tiek veidotas caur skatienu, balss tembru un maigu roku pieskārienu. «Sievišķībai vēl būs laiks izpausties, bet, ja bērns būs palicis emocionālā badā, viņš visu laiku prasīs no mammas, arī pēc 10 un 15 gadiem. Katrs bērns savu rūpju tiesu paņems. Un labāk šīs rūpes iedot laikā, kad viņam tās ir vajadzīgas, jo lielāks bērns ņems lielākas rūpes un mammai tas būs daudz postošāk. Tāpēc labāk iedot tagad, un pēc tam varēšu dzīvot sev,» iesaka psihoterapeite Ingrīda Ratniece.
Svarīgākie – pirmie divi gadi
Labā ziņa visiem vecākiem – pienāk brīdis, kad visi piena zobi ir izšķīlušies, kad bērns guļ visu nakti pats savā gultiņā, iet uz podiņa un arvien vairāk dara pats. «Pirmajā mēnesī notiek mammas un bērna absolūta saplūšana un došana, tad pamazām sākas attālināšanās. Zīdainis nespēj paciesties nemaz, bet līdz ar bērnu aug arī viņa spēja pagaidīt un paciesties, ko mammai vajadzētu mērķtiecīgi attīstīt. Samīļoju, bet dodu bērnam arī iespēju pagaidīt. Neskriet pie gultiņas, tiklīdz bērns pagriežas uz otra sāna. Būt turpat blakus, bet mazliet nogaidīt. Ar vārdiem pateikt, ka tūlīt nākšu,» saka Ingrīda Rateniece, uzsverot, ka būtiski, lai mammā ir drošības izjūta un prieks par bērna attālināšanos, nevis bažas, piemēram, par to, ka viņš sācis velties prom no mammas.
Pirmajos divos gados mamma ir kā benzīntanks, pie kura bērns visu laiku piebrauc pēc viņam nepieciešamās degvielas.
«Līdz šim mamma ir bijusi bērnam visa pasaule, bet ap divu gadu vecumu bērns ir gatavs iepazīt arī citas pasaules. Ja mammas un bērna attiecības bijušas gana piesātinātas, bērns ir ieguvis uzticību sev un var attālināties. Bet, ja attiecībās kaut kā ir pietrūcis vai palicis nepiepildīts, bērnam var būt grūtāk atdalīties,» skaidro psihoterapeite.
Atteikšanās no sapņiem?
Protams, ka piekāpšanās un pakārtošanās nebeidzas pēc pirmajiem diviem gadiem. Bērnu dēļ ir mainīta darbavieta, nodarbošanās, dzīvesvieta, istabas iekārtojums, dažkārt arī atteikšanās no saviem sapņiem. Psihoterapeite Aelita Vagale smaidot saka – kad vienas grūtības beidzas, vietā nāk citas. «Laikam tomēr nevaru iedomāties tādu sapni, kas nav savienojams ar bērniem,» saka psihoterapeite Aelita Vagale. «Sapņi ir mūsu fantāzija un mērķi, kuru dēļ reizēm ir vērts dzīvot un piedzīvot.
Ļoti bieži sievietes tieši pēc bērna piedzimšanas saprot, ka vēlas kaut ko mainīt, jo beidzot viņām tam ir laiks. Tāpēc jaunās māmiņas pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma beigām nereti nomaina darbības jomu vai sāk savu biznesu.
No vienas puses, to dažkārt dara, lai darbu būtu vieglāk savienot ar bērna audzināšanu, no otras puses, viņām ir radies impulss darīt kaut ko citu. Jo bērns piešķir citu jēgu un redzējumu, kāpēc es daru to, ko es daru,» saka Aelita Vagale, skaidrojot, ka savu vajadzību un sapņu atlikšana ilgtermiņā un dzīvošana tikai bērnam – tā ir mammas lomas pārspīlēšana, kas bērnam var pat kaitēt, jo rada vainas apziņu, ka viņa dēļ mammai no kaut kā bijis jāatsakās. «Dažkārt, to pat skaļi nesakot, starp rindiņām var uztvert, piemēram, frāzi: «Kad mani bērni būs lieli, tad gan es dzīvošu!» Kā lai jūtas bērns, saprotot, ka viņa dēļ mamma vai abi vecāki nevar dzīvot?» prāto Aelita Vagale. Tas pats attiecas arī uz jebkuru citu dzīves jomu – ir svarīgi parūpēties par bērnu, bet nedrīkst aizmirst arī par sevi.
Ieguldījums bērna talantā
Daudzu lielu talantu attīstībā milzīgs ieguldījums ir vecākiem. Piemēram, hokejisti intervijās nereti stāsta, ka treniņi sākušies jau piecos no rīta. Protams, ka pirmajos gados tur vienmēr blakus bijuši vecāki, kas cēlušies kopā ar bērniem, veduši, saģērbuši. Arī slavenu mūziķu un citu jomu pārstāvjiem vecāki vai vecvecāki pavadījuši neskaitāmas savas dzīves stundas, vadājot uz nodarbībām, treniņiem un mēģinājumiem. «Tā ir milzīga atsacīšanās,» atzīst Ingrīda Rateniece.
Psiholoterapeite uzskata, ka ir ļoti skaisti un apsveicami, ja vecāki spēj no kaut kā atteikties, lai palīdzētu bērnam attīstīt talantu.
Arī tad, ja runa ir par dzīvesvietas maiņu vai savu interešu atlikšanu, bet būtiskākais, lai šī ziedošanās notiktu ar prieku, nevis nožēlu. «Ja es bērnam dodu nevis ar vieglumu, bet ar rūgtumu, arī bērns paņemot vienmēr jūtas vainīgs un izpostījis. Tad došana un ņemšana ir neveselīga. Tāda nav vajadzīga. Tās ir lamatas! Ja dod, tad devīgi, ar prieku. Nevis es nenožēloju, bet man ir prieks raudzīties mana bērna (sauksim viņu par Gustavu) Gustava sasniegumos. Jo, ja es runāju par manu bērnu, tad man gribas uzsvērt savu lomu tajā visā. Bet nesavtīga došana ir tad, ja spēju priecāties par Gustava patstāvību, par darbu, ko viņš ir ieguldījis. Un man ir prieks, ka esmu bijis viņam blakus un mani pūliņi ir attaisnojušies. Tad to var saukt par sadarbību, nevis kompromisu, un tam ir bijusi jēga,» uzskata psihoterapeite.
Aktivitātes bērna dēļ
Ir agrs brīvdienas rīts. Tā gribētos vēl pagulēt un atpūsties, taču mazais jau ir pamodies un grib, lai mostas arī mamma un tētis. Spēlēšanās smilškastē, rotaļāšanās ar lellēm darbdienu vakaros, ķerenes, trokšņainas bērnu ballītes – tas viss mums, pieaugušajiem, dažkārt prasa lielu piespiešanos. Atkal kompromiss?
«Maniem ģimenes draugiem ir meitiņa, un parasti, kad ir ballīte, viņa grib ar mums parotaļāties, bet mēs, pieaugušie, īgņojamies, jo mums labāk gribētos pasēdēt, iedzert vīnu, parunāties. Tad mēs, tādi stīvi un negribīgi, izkustamies, bet, kad rotaļa beidzas, visi esam izpriecājušies, izsmējušies un atmodinājuši savu iekšējo bērnu,» pieredzē dalās psihoterapeite Ingrīda Rateniece. Viņa stāsta, ka, pēc Ērika Berna, katrā cilvēkā mājo iekšējais pieaugušais, iekšējais vecāks un iekšējais bērns.
Mūsu iekšējais bērns ir gan aizvainots, gan nobijies, gan kautrīgs, gan prasīgs pret sevi, gan arī rotaļīgs un ļoti radošs. Un tieši rotaļīgums ir tas, kas dod mums dzīves enerģiju.
Vēlme izzināt, iepazīt un apgūt kaut ko jaunu, veidot attiecības – bez tās mazulim būtu grūti izdzīvot, un tas viss viņam nepieciešams, lai attīstītos. «Saprotu, ka dažkārt tiešām negribas, bet, pārvarot sevi un iesaistoties, būs gan milzīgs gandarījums bērnam, gan arī ieguvums mums pašiem, jo tā ir iespēja atraisīt rotaļīgumu un radošumu, kas dzīvei piešķir prieku,» saka Ingrīda Rateniece.
Kad kompromisiem nav vietas
Domājams, daudziem ir pazīstama situācija: bērns prasa planšeti vai datoru. Pēc pusstundas šķiet, ka nu jau būtu gana, bet mazais grib vēl. Un tad mīļā miera labad bērns paliek ar planšeti, bet vecākiem ir brīvs brīdis savām darīšanām. «Manuprāt, dažkārt tas ir nevis kompromiss, bet pozīcija – tagad tu mani netraucēsi. Ej savā istabā, tas ir mans vakars un mana dzīve. Es pat saskatu šeit valdonību. Jā, reizēm tas var būt kompromiss – atļaušu tev paspēlēt un tu man iedosi kādu brītiņu mieru. Bet vēl labāk, ja atkal visa pamatā ir sadarbība: forši, ka tu gribi datoru! Vienosimies, ka tā būs pusstunda, kad tu vari izzināt, izklaiņoties, izspēlēties. Bērns tiek pie datora ar vecāku vēlību, bet jau ar ierobežojumu,» saka psihoterapeite, neslēpjot, ka pēc tam lielākā māksla ir nevis rast kompromisu, bet palikt sadarbībā. «Jo es kā pieaugušais zinu – ja es tev tagad iedošu planšeti, tad izjaukšu tev spēju ieraudzīt, ka pasaulē ir robežas.
Ļaujot pie datora būt ilgāk, nekā mums bijusi noruna, es mazinu cieņu tavās acīs, jo tev pakļaujos. Varbūt mans bērns jau sen manipulē ar mani un es kārtējo reizi dodu iespēju izpausties, jo man ir bail no viņa dusmām.
Bet vecāka uzdevums ir iemācīt bērnam, ka visu nevar dabūt un ka tā ir viena no pasaules realitātēm. Laimīgs ir tas, kas spēj ievērot robežas un tajās brīvi dzīvot, nevis visu laiku cirtīsies ap šim robežām, kausies, cīnīsies un gribēs tās pārvarēt. To visu tieši šādi bērnam var arī skaidrot, jo mūsdienu bērni negrib akli pakļauties, viņi grib izprast,» saka Ingrīda Rateniece. Bērnam ļoti palīdz, ja kāds līdz ar viņu izsēro, ka visu nevar dabūt. «Redzu, ka tev sāp sirsniņa un tu gribētu spēlēt vēl, bet nevar. Es saprotu, tev taisnība, ka tas var radīt dusmas.» Ja mēs sākam moralizēt par iespējamu datoratkarību un ka jāklausa vecāki, varam aiziet tādās jābūtībās, kam bērns netiek līdzi, bet vārdi: «Tev taisnība, tas var izraisīt dusmas,» iezemē bērnu savā patībā. Vēl vecāks šajā brīdī var samīļot bērnu, tādējādi sniedzot arī ķermenisku atbalstu.
Arī Aelita Vagale uzsver, ka, runājot par bērnu drošību, veselību un citām pamatvajadzībām, nav vietas diskusijām par kompromisiem. «Ja katru vakaru tīra zobus, bērnam nav jautājumu. Viņš nezina, ka var būt citādi,» saka Aelita Vagale.
Tiesa gan, cita situācija veidojas, ja vecāki nosaka pārāk stingras robežas, tad gan vajadzētu mācīties rast kompromisus.
«Piemēram, ja pusaudzis teic, ka viņam ļoti svarīgi doties uz šo ballīti un viņš tur grib palikt līdz diviem naktī, tad, iespējams, vecāki var piekāpties: labi, ej, bet tu vari palikt līdz 24.00 un mēs tev aizbrauksim pakaļ. Svarīga ir vecāku spēja būt elastīgiem saprāta robežās, iejusties un paskatīties no cita skatpunkta. Kā šajā piemērā – drošība ir bērna pamatvajadzība, bet es varu piekāpties par laiku,» skaidro psihoterapeite, piebilstot, ka jebkuru lēmumu bērnam ir ļoti svarīgi izskaidrot, nevis tikai pateikt: «Tāpēc, ka es zinu, kā ir labāk.»
Dzīvot kopā bērnu dēļ?
Vēl viena dzīves situācija, kad kompromisam nav vietas, ir dzīvošana kopā tikai bērnu dēļ. «Vienīgais izņēmums, kad šķiršanos vajadzētu atlikt, – kad mazais uzsāk mācības pirmajā klasē vai bērndārznieka gaitas, jo tad bērnam jau tāpat sākas patstāvīga dzīve un notiek attālināšanās no ģimenes un mājas. Vecāku šķiršanās ir papildu slogs, jo bērns gandrīz visu pirmo mācību gadu pavada milzīgā trauksmē. Tad būtu labāk atlikt šķiršanos līdz nākamajam gadam. Jo visbiežāk tas nav vienas dienas lēmums – vakar bija labi, bet šodien viss slikti. Parasti konflikts starp vīru un sievu gruzd ilgāku laiku. Un tad būtu labi to izdarīt vai nu līdz pirmajai klasei un bērnudārzam, vai arī – kad bērns jau ir iejuties. Vienlaikus bērna priekšā nevajadzētu neko tēlot. Tieši tā arī jāpasaka, ka mums šobrīd nav labas attiecības, bet mēs turpināsim dzīvot kopā. Lai bērns saprot, kas notiek!» viedokli pauž Ingrīda Rateniece.
Dzīvot kopā tikai bērnu dēļ nevajag, bet, nenoliedzami, bērni ir papildu motivācija meklēt visus veidus, lai glābtu attiecības.
Jo pirmie gadi ar bērnu lielās slodzes un noguruma dēļ var būt grūti, un jaunie vecāki nereti šīs grūtības mēdz kļūdaini pārnest uz pāra attiecībām. «Turklāt pēc bērna piedzimšanas pāra attiecībās iespoguļojas arī pašu bērnībā pieredzētais. Jo bērns katrā no vecākiem uzrunā paša bērnības pieredzi, paša vecās un gruzdošās neapmierinātības, dusmas, niknumu, bailes, apjukumu, vainu, un, ja vecāks to neizprot, viņš tās projicē gan uz bērnu, gan uz otru vecāku,» stāsta Ingrīda Rateniece, iesakot apmeklēt pāru terapeitu. Terapijā var izprast, kas mūsu dzīvē ir beidzies un ko mēs varam sākt jaunu, vai nu paliekot kopā, vai pieklājīgi – runājoties, ar izpratni, ka nevaram palikt kopā, – šķiroties. «Pāru terapija noder abos gadījumos, jo, kur ir bērni, tur nevar izšķirties. Abi vienmēr jutīs viens otru, jo bērni šos cilvēkus savieno uz mūžiem,» teic psihoterapeite.
VECĀKU PIEREDZE
Bērnu dēļ pārcēlāmies uz Indiju
Stāsta Sindija Pinheiro, Olivera mamma: «Kopš gada vecuma dēliņam sākās iesnas katru mēnesi, arī plaušu karsonis un Epšteina-Barra vīruss. Esam izmēģinājuši dažādas zāles, ārsta vēstījums bija skarbs, viņš ieteica mainīt klimatu, lai izvairītos no smagākām slimībām. Pediatrs arī teica – ja paliksim Latvijā, tad jau vasarā būs jāsāk dzert zāles, gatavojoties rudenim. Mans vīrs ir indietis. Viņš strādā uz kruīza kuģa – sešus mēnešus pavada jūrā, trīs krastā. Šajā laikā mēs visi kopā braucām uz Indiju.
Indijā Olivers jutās laimīgs un, pats galvenais, neslimoja. Tāpēc arī nolēmām pārcelties un mēģināt sākt dzīvi Indijā. Lai gan šis lēmums nebija viegls.
Jau bijām izplānojuši, ka Olivers septembrī sāks iet bērnudārzā šeit, Latvijā, un es meklēšu darbu. Protams, mēs ļoti uztraucamies par Olivera sociālo dzīvi tur, vai viņš bērnudārzā un pēc tam arī skolā netiks atstumts vai apcelts ādas krāsas dēļ, vai varēsim pieņemt vietējos likumus un tradīcijas. Tā tomēr ir cita pasaule un cita kultūra, viens ir turp aizbraukt kā tūristiem uz pāris mēnešiem, kā bija līdz šim, bet pavisam kas cits – tur dzīvot. Jāmēģina! Varbūt tad, kad Olivers būs lielāks un viņa imunitāte stiprāka, varēsim atgriezties. Savulaik arī mana mamma bija spiesta pārcelties no Liepājas uz Bausku, jo mitrā piejūras klimata dēļ brālim draudēja hronisks bronhīts. Brālis tur nodzīvoja, līdz pabeidza tehnikumu, pēc tam pārcēlās atpakaļ uz Liepāju, jo pats tā vēlējās. Redzēsim, ko izvēlēsies Olivers. Lai kāda būtu viņa izvēle, mēs to cienīsim.»
Populārākie raksti
